Kazhes pierakstu burtnīca

Atvaļinājuma nedēļas laikā paviesojāmies Latgalē (domājams, taps arī izvērstāks apraksts par visu braucienu), kura ietvaros man bija plāns aiziet Rēzeknē uz Latvijas pirmās līgas spēli futbolā. Kamēr ar Virslīgas mačiem šogad esmu itin labi pazīstams, pirmā līga un es līdz šim nebijām krustojušies (patiesībā - nekad), līdz ar to bija interese apskatīties: kā tad izskatās Latvijas futbola otrais līmenis. Piedāvātā spēle: Rēzeknes FA/BJSS pret Grobiņu šķita interesanta gan Grobiņas dēļ, kuru daudzi šobrīd uzskata par īsto Liepājas futbola komandu (pretstatā tām šausmām, kas darās ar Virslīgas komandu, par kuru pat žēloties vairs negribās), gan (vēl jo vairāk) uzzinot, ka šajā spēlē Rēzeknes sastāvā atgriezīsies Edgars Gauračs - mūslaiku ievērojamākais futbolists no Rēzeknes. Ja es kādu neesmu aizmirsis, tad Gauračs varētu būt viens no trim izcilākajiem Rēzeknes futbola audzēkņiem līdzās Sergejam Maģeram (21 spēle Latvijas izlasē, labākos gadus aizvadīja RFK sastāvā, vēlāk "izcēlās" kā čekists un LPSR sporta dzīves vadītājs Baigajā gadā) un Andrejam Aizazaram (Latvijas izlasē spēlējis netika, jo viņa karjeras labākie gadi uz neatkarības atgūšanas laiku jau bija aiz muguras, taču viņš bija viens no visu laiku LPSR čempionāta labākajiem vārtu guvējiem, Jelgavas RAF triecienspēks astoņdesmito gadu beigās). Vēl no rēzekniešiem izlasē mazliet spēlējuši Zamuels Garbers (trīsdesmitajos), Vadims Logins (2005. gadā), Vladislavs Kozlovs (2010) un Vitālijs Rečickis (2018, paldies Arkādijam Birjukam par aizrādījumu, ka Rečickis piemirsts!), taču viņus noteikti es liktu zemāk par Gauraču. Faktiski gan atgriešanās spēle Gauračam bija arī atvadas no spēlēm futbola laukumā, bet pirms spēles par to kaut kā neaizdomājos.


Rēzeknes sporta pārvaldes stadions mani nepārsteidza ne patīkamā, ne nepatīkamā ziņā: nekā šokējoši laba, nekā šokējoši slikta, tāds normāls pirmajai līgai atbilstošs līmenis ar tribīnēm vienā laukuma malā. Sanākušais skatītāju daudzums gan bija negaidīts - viņu bija daudz vairāk, nekā es to varēju iztēloties. Vai ieeja spēlēs vienmēr ir bezmaksas, nenoskaidroju, tāpat nezinu, cik liels bija to skatītāju procents, kas bija atnākuši tikai tādēļ, lai pašu acīm redzētu, kā ardievas dzimtās pilsētas futbolam teiks sportists, kurš ir sēdējis uz rezervistu soliņa Itālijas augstākās līgas spēlēs (jā, laukumā Ascoli rindās viņš tā arī neizgāja, bet bija tam tuvu, un tas pats par sevi ir apliecinājums tam, ka viņš bija patiešām labs futbolists, ko apstiprināja arī turpmākā futbolista karjera un, ja vien viņš būtu mazāk traumatisks, viņš būtu varējis sasniegt daudz vairāk). Kā lai arī nebūtu - spēle ar daudz skatītājiem, tas taču ir forši!


Vai arī tā es vismaz domāju, jo itin ātri kļuva skaidrs bēdīgs novērojums: skatītāju daudz, fanu necik. Varu nepārspīlējot teikt, ka skatītāju atbalsts bija intensīvāks Valmierā skatītajā teātra izrādē "Uzvara ir mirklis" nekā šajā spēlē, kur tomēr tikās divas pavisam īstas futbola komandas. Jāatzīst, šī atmosfēra man atgādināja aptuveni 20 gadus senu pagātni: laiku, kad pirmās reizes mēģināju iet uz vietēja mēroga futbola spēlēm Rīgā, kurās valdīja tieši tāda pati "tā kā šis nav augstākās raudzes futbols, man te nav nekā, kam just līdzi" stila atmosfēra. Jā, es lieliski saprotu, ka arī sniegums laukumā šajā mačā nebija nekāds satriecošais, ko arī varētu sagaidīt, tiekoties divām pirmās līgas tabulas vidus komandām, bet nezinu, vai tas attaisno to bezcerīgo pelēkumu, kas valdīja stadionā. Faktiski vienīgais aktīvais līdzjutējs šajā mačā bija kāds aptuveni 10 gadus vecs netālu no manis sēdošs (vai drīzāk - apkārt dreifējošs) angliski runājošs puika, kurš bija izlēmis, ka viņš atbalstīs "the blue team", proti, Grobiņu, tādējādi raisot nepatiku savos radiniekos, kuri gan paši nekādā veidā neatklāja, ka viņi justu līdzi Rēzeknei (lai gan vēlāk atklājās, ka viņi pat bija personīgi pazīstami ar Gauraču).

Par pašu spēli varu teikt, ka tā labi atbilda tam, kā Latvijas futbola čempionātu iztēlojas tie cilvēki, kas tam īsti neseko. Proti, maz mērķtiecīgas darbības laukumā, daudz ļoti neprecīzu piespēļu, kaut kāda haotiska bumbas sišana kaut kur, cerībā, ka to uztvers savējais, milzīgas pauzes, jo bumbu padevēji netiek galā ar saviem pienākumiem (un bumbas ir tikai divas, līdz ar to šajā ziņā arī viss bēdīgi). Grobiņa bija par pāris santīmiem labāka kā mājinieki, uzvarēja diezgan likumsakarīgi (spēles rezultāts 0:2), turklāt vēl Rēzeknes vārtsargs atsita 11 metru soda sitienu. Viens no vārtu guvumiem bija normāls, otrs - totāla rēzekniešu aizsardzības notizlošanās. Gauračs tajā laikā, ko pavadīja laukumā, dažas reizes labi parādīja savu tehniku, pāris reizes uzsita vārtu virzienā, bet kārtīgāk viņam izvērsties liedza ātruma trūkums - arī uz pirmās līgas fona viņš izskatījās gaužām lēns, īpaši līdzās gados jaunajiem Grobiņas spēlētājiem. Vienlaikus viss loģiski - ja viņš vēl joprojām varētu spēlēt labā līmenī, tad viņš arī spēlētu labā līmenī, nevis būtu Jūrmalas Spartaka ģenerāldirektors.
c

Dīvainākais sākās tajā brīdī, kad Gauraču pēc divām trešdaļām spēles nomainīja no laukuma. Nezinu, kurš bija izdomājis to, ka būtu pareizi, ka pilsētas domes pārstāvis turpat laukuma malā pasniegs karjeru beigušajam futbolistam piemiņas dāvanu (gleznu!), bet Gauračs teiks pateicības runu Rēzeknes sporta draugiem, taču veids, kā tas notika, bija izcili neloģisks. Spēli neviens neapturēja (lai gan domāju, ka pirmajā līgā tas būtu bijis iespējams, vai arī sveikšana bija jāatliek pēc tās beigām), futbolisti turpināja dzenāt bumbu, bet neviens viņiem īsti nesekoja, arī spēles informators ne (pēc Gaurača aiziešanas arī viņš devās prom un atlikušās spēlētāju maiņas spēles gaitā arī vairs skatītājiem netika izziņotas, tāpat Grobiņas otro vārtu guvēja uzvārdu tikai vēlāk izlasīju Internetā).

Toties viens bonuss spēlei Rēzeknē - tās laikā ēdu jau iepriekš iegādātu Ausmeņa kebabu un arī stadionā ieraudzīju šo patīkamo logotipu.


Pēc spēles dzirdēju tradicionālos mājinieku skatītāju komentārus, ka komanda ir nekāda, galīgi necenšas laukumā (it kā paši skatītāji censtos!), labi vēl, ka vismaz gados jauna. Tā kā es vispār vienmēr jūtu līdzi komandām no provinces, ceru, ka brāļiem Silagaiļiem izdosies ilgtermiņā kaut ko sakarīgu no Rēzeknes komandas izveidot, tāpat panākumus vēlu Dobrecovam ar Grobiņu. Bet - nojaušu, ka turpmāk tomēr joprojām labprātāk izvēlēšos iet uz Virslīgas spēlēm, izņemot, ja gadīsies kaut kas patiešām kolorīts, kas sakritīs ar maniem plāniem.