La Grande Illusion

Esam apgādājušies ar grāmatu "500 visu laiku filmu filmas", un pamazām sākam skatīties kinolentes, kas šajā izdevumā iekļautas. Pirmā izvēle (izlozes kārtībā) tika Žana Renuāra "Lielajai ilūzijai".

Šī filma ir dažādos veidos pārsteidzoša. Pirmkārt, ar to, kā tā ataino karagūstekņu - virsnieku dzīvi 1.Pasaules karā. Dīvainā kārtā daudz kas man te atgādināja Maikla Peilina "Ripping Yarns" sēriju par bēgšanu no "Stalag Luft 112b" - proti, vācieši pret sagūstītajiem ienaidnieku virsniekiem izturās tā, kā pret dārgiem viesiem. Cik tas atbilst tam, kā notika realitātē - grūti spriest, bet kaut kādā mērā es tam spēju noticēt - ka attiecības virsnieku līmenī bija salīdzinoši cieņas pilnas, jo kā nekā tajos laikos virsniecībā bija plaši pārstāvēta aristokrātija, un dažādu zemju aristokrāti tradicionāli itin labprāt savā starpā biedrojās daudz labprātāk kā ar savas zemes bauriem.

Otrkārt, filma kopumā izskatās pārsteidzoši svaiga - jo īpaši, ja ņem vērā, ka šī lente tapusi pirms teju astoņdesmit gadiem, video un audio kvalitāte ir visnotaļ cienījamas. Tur gan laikam savu lomu nospēlējuši vispirms divi faktori: gan tas, ka tās režisors Žans Renuārs domājams bija itin prasīgs pret kvalitāti vīrs (kā nekā viņš bija izcilā impresionista Pjēra Ogista Renuāra dēls), un dziļa/skaidra bilde viņam varēja būt itin prioritāra, gan tas, ka filmas oriģinālnegatīvi vairākus gadu desmitus uzskatīti par pazudušiem, bija itin labi saglabājušies noglabāti arhīvā, un deviņdesmitajos gados to restaurēšanas rezultātā filma ieguvusi tādu tehnisku kvalitāti, ka tu tik viegli nepateiksi, ka tā ir tāda vecenīte.

Nākamais saistošais punkts filmas saturā - tās vēstījums. Tā ir ne tikai spilgti pārstāv humānismu laikā, kad pasaulē itin plosījās slimīgs visu veidu radikālisms, nacionālisms, imperiālisms, komunisms, nacisms un citas riebeklības, bet reālistiski apzinās, ka 1.Pasaules karš nebūt nebūs pēdējais un laikā, kad tepat blakus Francijai pie varas ir nācis kāds vīrs ar itin idiotiska paskata ūsām, atļaujas kā pozitīvu varoni pasaules karā atainot ebreju tirgotāju ģimenes pārstāvi.

Ceturtkārt, filma mani pārsteidza ar daudzajām tajā izmantotajām valodām - tās varoņi savā starpā sarunājas franču, vācu, angļu un krievu mēlēs, un atšķirībā no mūsdienu Holivudas iespējām, visi iesaistītie patiešām runā autentiskās valodās, nevis vāciešus atveido zviedri, krievus - poļi un francūžus - anglokanādieši (ok, varbūt tik traki mūsdienās tomēr nav, bet autentiski valodas nesēji Holivudai joprojām ir liela problēma).

Es varbūt neietu tik tālu, lai apgalvotu, ka “Lielā ilūzija” varētu man iegalvot, ka patiesībā tā ir uzņemta gaužām nesen - galvenokārt tādēļ, ka kino zvaigznes mūsdienās parasti neizskatās tā, kā Žans Gabēns šajā filmā - faktiski tieši filmas ievērojamākais aktieris ir visapšaubāmākais ticamības ziņā, kamēr, piemēram, Ērihs fon Štroheims kā aizejošās aristokrātiskās vācu virsniecības pārstāvis ir vairāk nekā teicams, tāpat viņa franču līdzinieks Pjērs Fresnē kā kapteinis de Boldjē nerada ticamības šaubas.

Tomēr galvenā filmas vērtība nenoliedzami ir tajā, ka tās tēmas ir itin aktuālas arī mūsdienās, un domājams ļoti daudzas vēlākos gados tapušas kara tēmas par pretkara tēmu ir ļoti no tās ietekmējušās (ja kas šī filma ievērojama arī ar to, ka tajā budžeta ierobežojumu dēļ netiek parādīta neviena vienīga kaujas aina). Man patika!
2015-11-20
8.0
comments powered by Disqus