La felicità è un sistema complesso

Lidojot ar Air China, filmu piedāvājums ir diezgan ierobežots. Gan tādā ziņā, ka filmu nav sevišķi daudz, gan ar to, ka liela to daļa ir mistiski ķīniešu ražojumi, par kuru kvalitāti nav vispār nekādas skaidrības. Visubeidzot, valodas problēma: ķīniešu filmas ir vispār bez subtitriem, bet angliskās - tikai ar ķīniešu. Normālos apstākļos filmas angļu vai vācu valodā varu mierīgi skatīties tāpat, bet lidmašīnās dzirdamība un skaņas kvalitāte parasti nav SCAPE kvalitātē. Līdz ar to sakarīgākais variants ir citvalstu filmas - tām parasto subtitri or arī angliski. Zināms, ka esmu liels Eiropas kino mīlis, tad nu izlēmu skatīties Itālijas kino veikumu "Sarežģītā laime" (The Complexity of Happiness), neko iepriekš par šo filmu nezinot.

Par ko īsti ir šī filma? Atzīšos godīgi, līdz galam es to nesapratu. Galvenais varonis ir profesionāls sūdu novērsējs - viņš tiek pieaicināts dažādos uzņēmumos panākt nemākulīgu vadītāju atkāpšanos - neuzkrītošā veidā palīdzēt cilvēkam nonākt pie secinājuma, ka viņa darbības uzņēmējam ir tikai kaitējošas. Tiktāl būtu skaidrs. Centralajā sižeta daļā varonim ir šis pats pienākums jāveic ar jaunu čali, rūpnīcu ķēdes īpašnieku, kurš amatā stājies pēc tam, kad viņa vecāki gājuši bojā autokatastrofā. Rūpnīcām ir finansiālas problēmas, no kurām var glābt vienīgi investīcijas un pamatīga štatu saīsināšana. Bet loģiski, ka lāga zēns nevēlas atlaist simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, un lūk arī sarežģījums.

Papildu sižetu veido kāda jauna meitene no Izraēlas, kura pēkšņi uzrodas varoņa dzīvoklī - viņa pametusi ģimeni un atbraukusi pie varoņa brāļa, bet tas nobijies un gļēvi notinies. Tad nu varonim jārisina jautājums, ko ar meiteni iesākt.

Diemžēl viss tālākais, un patiesībā arī jau te aprakstītais, aiziet pamatīgā putrā. Brīžiem man pat bija sajūta, ka ķīnieši veikuši cenzūras darbus un no filmas izgriezuši sev nepieņemamās daļas, taču laikam gan tā gluži vienkārši ir draņķīga filma. Vismaz nekas neliecināja, ka tajā varētu būt bijušas kādas seksa vai citādi idejiski nepieņemamas epizodes, vairāk bija sajūta, ka aptuveni puse filmas satura bija pievienota vispār bez jebkādas domas un jēgas. Nezinu, kas un kādā kondīcijā šo filmu montēja, bet tik lielu bezsakaru profesionālā kino, šķiet, iepriekš nebiju redzējis. Pārejas starp ainām ir saraustītas, nemotivētas un daļa ainu vispār šķiet nākušas no kaut kādiem video klipiem un tikai neskaidras iegribas dēļ tās ir iemontētas šai filmā. Raitis pilnīgi noteikti te varētu lietot apzīmējumu šizobalets. Jāatzīst, ka uz šī fona pat "How to marry a millionaire" ar visu savu naivumu un trulumu šķita relatīvi laba filma. Tikām šajā filmā neko citu kā nosaukumu izcelt nevaru: ja parasti pēdējā laikā pret filmām esmu relatīvi iecietīgs, novērtējot kaut vai tajās ieguldīto darbu, šoreiz man pat par to ir šaubas, jo šķiet, ka slinkojuši bija visi: gan režisors, kuram pietrūcis vīzijas, gan scenārists, kuram pietrūcis sižeta, gan operators, kurš filmējis, kā nu pagadās, gan montāžas režisors, kurš ainas salipinājis uz dullo, gan aktieri, kuri atsauc prātā mēreni sūdīgus scenārijus. No sirds ceru, ka neko līdzvērtīgi sliktu šogad vairs neredzēšu. Varu vien priecāties, ka šī filma nebija mājas izvēle un ka nebiju piedāvājis skatīties vēl kādam. Ja nu vienīgi Edijs pie tās varētu labi izgulēties.

Viens jautājums gan paliek neatbildēts - kādā veidā šāda absolūti neievērojama itāļu filma, kurai par Wikipedia nav sižeta atstāstījuma nonāk Air China kino piedāvājumā? Proti, skaidrs, ka atbilde ir "jo to var dabūt pa lēto", bet tādu pa lēto dabūjamo filmu ir daudz, kādā veidā tieši šai konkrētajai tika tā brīnišķīgā iespēja garlaikot mani divu stundu garumā?
2016-04-12
4.0
comments powered by Disqus