Laba Daba 2026
Diezgan baisi - iepriekšējo reizi "Labā Dabā" biju bijis pirms desmit gadiem - 2016. gadā. Iemesli tik ilgai prombūtnei bija vairāki: bērni, Covid, pārklāšanās ar Valmieras vasaras teātra festivālu, Labas Dabas nenotikšana. Šogad arī bija tā, ka sākotnēji šķita, ka neizdosies šo sakombinēt ar mūsu nu jau tradicionālo vasaras ceļojumu uz Somiju, tomēr pēdējā brīdī kaut kā izdevās sakombinēt variantu (paldies Marinai, ka viņa mani vienu palaida uz Ratniekiem!), ka no ceļojuma atgriezāmies piekdien pusdienlaikā, un tad, veicis kaut ko pielīdzināmu F1 pitstopam mājās, es devos jau nākamajā posmā - uz festivālu. Par F1 ātrumiem - tas nav sevišķs pārspīlējums, pusstundas laikā, ko pavadīju Kuldīgas ielā, sanesu uz dzīvokli visas mūsu ceļojumu paunas, ar putekļusūcēju apstrādāju mašīnu vismaz līdz tādam līmenim, lai tajā nebūtu kauns laist iekšā citus cilvēkus, iegāju dušā, sakrāmēju minimālo mantu krājumu festivāla apmeklējumam, un tad jau bija jāsteidz uzlādēt auto, lai vispār kaut kur aizbrauktu. Kuģu ielā paķēru Baibu un Irbi, un pilnīgs festivāls varēja sākties.
Ko es novērtēju - pie stūres brauca Baiba. Aizvadītajās divās nedēļās biju norullējis pāri par 3'000 kilometru, kas pēc maniem standartiem ir ļoti daudz, un arī šajā dienā jau veikts virs trim simtiem, ļoti labprāt ieņēmu pasažiera vietu. Tiesa, itin daudz komentēju braukšanu, kā nevajadzētu darīt, taču (cerams) - ne pārmērīgi agresīvā vai pamācošā tonī. Un tā mēs sasniedzām Ratniekus, kur tradicionāli risinās "Laba Daba". Uzslējām teltis un hamoku (trīs cilvēku sastāvā bijām ar trim atsevišķām naktsmītnes vietām), un devāmies pēc festivāla aprocēm. Uzskaites par to, ar ko kopā skatījos katru koncertu, nebūs, taču vismaz kaut kādos no tiem līdzās bija ne vien Baiba un/vai Irbe, bet arī Guna, Mārtiņš, viņu bērni, Bindons (arī Cikliskais Triketons), tāpat kādu vārdu pārmiju ar Linardu Kalniņu no "DJ Krankenwagen" un Ramūnu no Enkura (kas nav grupa), Kaspi, Dinu (no "Hospitāļu ielas"), ar vēl kādu pārīti cilvēku apsveicinājos, šķiet, nevienu būtisku pazīstamu personāžu izlaidis nebūšu. Relatīvi īsi un relatīvi īsi centīšos atspoguļot emocijas par katru mākslinieku, kura uzstāšanos vismaz kaut kādā mērā pieredzēju. Iespēju robežās centos sekot principam - baudīt koncertu no sākuma līdz beigām, vai vismaz - līdz beigām, nevis doties no tā prom tieši pirms maltītes gardākās daļas, bet gadījās visādi. Protams, ar gluži visiem tā nesanāca, un daļa no koncertu pieredzes sanāca fragmentāra, bet par to detalizētāk - katram no viņiem veltītajās rindkopās.
Alum alu
Kad ierados pie Lāča skatuves, "Alum alu" jau spēlēja, līdz ar to viņu uzstāšanos pilnā garumā neredzēju, un arī uzreiz nepiefiksēju, ka grupa ir paplašinātā sastāvā - ar to kopā spēlēja "Oranžo brīvdienu" pūtēji. Šo grupu jau vienreiz biju redzējis - kā īpašos viesus "Hospitāļu ielas" koncertā Liepājā, līdz ar to aptuveni zināju, ko gaidīt. Proti, jautru čigānu ritmos balstītu mūziku ar ne pārāk izciliem dziesmu tekstiem un mazliet kaitinošu komunikāciju ar publiku (šoreiz gan bija labāk nekā Liepājā). Galveno savu grāvēju - "Ļeņingradas pagrabā" - viņi uz šo laiku gan jau bija nospēlējuši.
Tavas māsas nāsis
Arī šo grupu, līdzīgi kā "Alum alu", skatījos otro reizi, taču atšķirība tajā, ka arī pirmajā reizē uz "Nāsīm" gāju apzināti, nevis tās nāca kā bonuss kādam citam koncertam. Žanriski šī grupa sevi pieskaita "pajoļpankam" un, ja tev nav aizspriedumu pret šo vārdu, tad droši vien varēsi izbaudīt šo kolektīvu (kā to arī izbaudīju es). Jā - šī ir grupa, kuras dziesmu tematika ir gaužām vienkārša un skaidra - tev piemetusies caureja, esi saplēsis bikses, sāp zobs, tev garšo pepsi vai arī esi iepirdis draugam pakausī. Un tam pa virsu - Skeleta nesmieklīgie joki. Izklausās daudz sliktāk, nekā tas patiesībā ir. Bonuss, salīdzinājumā ar pirmo reizi, kad šie uzstājās - "Nāsis" bija papildinātas ar Matildi no grupas "Gultņi", kas dažādoja grupas vokālo sniegumu. Tas, kā "Tavas māsas nāsis" zirgojas ar dažādiem muzikāliem stiliem, primāri - metālu un pankroku - ir gana simpātiski, un šādai grupai "Labā Dabā", protams, ir jābūt. Cita lieta, ka doma, ka tās albumus varētu klausīties arī ārpus koncertiem, nav īsti izskatāma.
Dzelzs Vilks
Neesmu sevišķs "Vilka" cienītājs, klāt biju vien uz pāris koncerta dziesmām (noteikti izskanēja "Uijā uijā nikni vilki" un "Oranži mati", šķiet, pa gabalu dzirdēju arī "Balerīnu"). Man nav nekādu specifisku iebildumu pret šo grupu (izņemot to, ka tās nosaukums paģēr daudz smagāku skanējumu - tikai tagad noskaidroju, ka pašos pirmsākumos tā patiešām bija death metal grupa), bet nevaru iedomāties situāciju, lai es mērķtiecīgi ietu uz šīs grupas koncertu, šeit vienkārši līdz ar "Tavas māsas nāsu" koncerta beigām īsti nekā cita programmā nebija.
Pienvedēja piedzīvojumi
"Pienvedēji" man noteikti ir tuvāki nekā "Dzelzs vilks", taču arī nav viena no tām grupām, ar kuras daiļradi man būtu kādas īpašas attiecības. Šis koncerts vairāk atmiņā paliks ar Māra Žigata puspajokam pusnopietno gaušanos par to, ka "Pienvedēji" uzlikti spēlēt uz mazās (Eža) skatuves, jo nav gana populāra grupa. Savā ziņā var teikt, ka ar savu attieksmi apliecinājām - tiešām nav gana populāra, jo devāmies pie "Aparāta", kuru iepriekš nebiju redzējis.
Aparāts
Šī bija festivāla pirmā virsotne. Pēteris Helmss un viņa grupa zināmi no Rudaka "Rokupācijas", kā arī ar kaut kādu saistību (droši vien primāri - caur Misteru Sensoru) ar "Pupociklu vasaru". Aparāts gan nav gluži sviestroka grupa, taču ar kaut kādiem šīs mākslas elementiem gan. Helmsa mazliet jokainā vārdu izvēle dziesmu tekstos, pozitīva ballītes atmosfēra, bekvokālistes, tiešām - maksimāla pozitīvisma deva no šī koncerta. Lai arī es neesmu galdnieks. Iepriekš, kā jau teikts, tā koncertos nebiju bijis - kā nekā "Aparāts" nebija spēlējis piecpadsmit gadus, bet 2011. gada "Positivus", kur viņi spēlēja, es nebiju klāt (un nav jau arī teikts, ka uz mazās I Love You skatuves viņus būtu gājis apskatīt arī tad, ja būtu šajā festivālā ieradies). Līdz ar to - pirmais jaunais ieraksts redzēto mākslinieku sarakstā šajā festivālā.
Hospitāļu iela
Te - gluži pretējais variants. Kopš "Hospitāļu iela" pagājušā gada nogalē atjaunoja savu koncertdarbību, uz Šubrovska un kompānijas koncertiem bija būts divreiz, šī kļuva par trešo reizi. Dziesmas visas, protams, zināmas no galvas, jaunu nav un nebūs, bet arī nevajag. Tas, protams, šķiet drusku dīvaini, ka tajās līdzi grupai dzied ne vien tie, kas bijuši Hosielas koncertos tajos laikos, kad tā bija radoši aktīva grupa, bet arī šo cilvēku bērni - bet tas jau tikai skaistāk. Koncerta repertuārs bija tendēts uz "lielākajiem grāvējiem", protams, izņemot tās dziesmas, kuras Šubrovskis principiāli nespēlē. Biju jau noskaņojies rakstīt - re, pat viņš ir spiests piekāpties sabiedrības spiediena priekšā un festivālā spēlēt citādāku programmu, nekā grupas normālajos koncertos, taču vēlāk noskaidroju, ka dziesmu izvēli koncertiem nemaz neveic pats Šubrovskis, bet gan Dina un Maija. Lietas būtību gan tas nemaina - festivālā vairāk spēlētas tās dziesmas, kas dziļāk sirsniņā iegūlušas, jo ir laika limits (viena stunda), un visu nemaz paspēt nevar. Joprojām uzskatu, ka grupas skanējums ir ieguvis, salīdzinājumā ar pirmajiem koncertiem Hanzas peronā, kur nebija pievienojušās bekvokālistes, bet reizē - tā atkaltikšanās sajūta pēc ilgiem gadiem, kas bija jūtama tur, nav vairs atkārtojama. Arī šādi viss, protams, ir lieliski, bet pirmā reize ir un paliek pirmā reize.
Nakts arāji
Pilnīgs jaunatklājums - un kā gan citādāk tas varētu būt, ja "Nakts arājiem" šī bija pirmā publiskā uzstāšanās pilnvērtīga koncerta veidā. Grupas anotācija festivāla lapā vēsta, ka tā ir "projekts, kurā satiekas Latvijas roka veterāni un skarbi trāpīga dzejas pasaule, radot spēcīgu, tumšas enerģijas caurstrāvojumu". Grupā ir divi dalībnieki, vienam no tiem uz krūtīm ir vārds "Viens", otram - "Divi". Vienlaikus tas vispār nav noslēpums, ka aiz šiem Latvijas roka veterāniem slēpjas divi "Dzelzs Vilka" dalībnieki: solists Juris Kaukulis un bundzinieks Mārtiņš Linde. Un jāatzīst - šādā veidā man viņi patika daudz labāk. Eksperimentāla mačo mūzika, tā varētu raksturot to, ko viņi spēlē, bez kaut kādiem izskaistinājumiem - dziesmas par veciem vīriešiem, saplīsušām kedām (četrdesmit piektais izmērs. ar pusi), zīdītājiem un citām svarīgām tēmām. Noskaņas ziņā šis varbūt nebija gluži Brutto, kas tika skatīts Labā Dabā pirms aptuveni desmit gadiem, bet uz to pusi gan. Un jāsaka - šķiet, ka Kaukulim ir līdzīgi kā vienai diezgan populārai Latvijas estrādes grupai, kurai nepieciešams uzvilkt bijušā ASV prezidenta maskas, lai spētu pa īstam atraisīties un ļaut vaļu brīvākām izpausēm. Ierakstā gan "Arāji" mani ne visai uzrunāja, bet dzīvajā klātbūtnē - pilnīgi cita lieta!
Oranžās brīvdienas
Grupa, kas varētu būt viena no biežākajām "Labas Dabas" dalībniecēm - vismaz kaut kā sajūtu līmenī man šķiet, ka tā tam vajadzētu būt. Man - pirmā reize, redzam viņus spēlējam pēc Speisa nāves. Vienlaikus - nekad neesmu bijis aktīvs šīs grupas sekotājs, izņemot varbūt pavisam agrīno periodu, tos laikus, kad viņu vienīgie pieejamie ieraksti bija dažas Draugiem.lv publicētas dziesmas; pirmo reizi "Brīvdienas" redzēju un dzirdēju kā "Hospitāļu ielas" iesildītājus Studentu klubā, proti, itin senos laikos. Šeit ar nebija tā, ka es super mērķtiecīgi būtu gājis uz viņu uzstāšanos, taču turpat blakus šķūnim, kur bija notikusi nakts aršana, viņi spēlēja, un izlēmu palikt. Varēja, protams, kādā brīdī pāriet pie Inokentija Mārpla, taču kaut kā noskaņojos, ka gribu šo koncertu dzirdēt un izlēkāt līdz beigām, un šo izvēli nenožēloju. Koncerta beigu daļā notika atbildes gājiens - kamēr pēcpusdienā "Brīvdienu" pūtēji pievienojās "Alum alu", tagad uz skatuves pie "Brīvdienām" atnāca Aleksis un Saimons no "Alum alu". Jāatzīst, ka šīs grupas ir itin labi savietojamas, un viena otru labi papildina. Lai arī mērķtiecīgi "Brīvdienas" klausīties nemēdzu, teju visas koncertā skanējušās dziesmas zināmas, bija pat pagalam senās "Sēnes".
Inokentijs Mārpls
Sanāca dzirdēt vien koncerta noslēgumu - "Priekšniek, es tevi sabradāšu" un "Revulucionāru". Kā sapratu no vairāk redzējušajiem, šajā reizē Dambis vairumam dziesmu vairāk par vienu rindiņu nedziedāja, uzsvars bija uz spēku un enerģiju. Un - baisu skaļumu. Savā ziņā pat novērtēju, ka dzirdēju vien koncerta beigas, arī tāpat sajūtas bija tādas, ka ausīm pēc šī skaņas līmeņa vajadzētu uzlikt ledu. Vispār gan ar Dambi ir tā - no vienas puses, man šķiet nozīmīgi un pareizi, ka viņš joprojām turpina darīt to, ko darījis jau 40 gadus, bet vienlaikus - kāds viņš vairs priekšnieku sabradātājs, lāga onka (šis ir stipri neglīts apgalvojums no manas puses, pats to lieliski apzinos).
LU koris Dziesmuvara
Sestdienas rīta cēlienu pavadīju telts apkārtnē, uz bērniem domātu teātri negāj, līdz ar to par pirmo kultūras notikumu šajā dienā kļuva "Dziesmuvaras" uzstāšanās. Koru koncerti galīgi nav manā standarta izklaides programmā, bet "Labas Dabas" ietvaros tas ir itin tradicionāls notikums (savulaik arī "Juventus" tur dzirdēts). Un vispār - ar tieši šo kori esmu pazīstams, jo viņi sadarbojas ar grupu "DJ Krankenwagen" (kas, savukārt, radīja pārliecību, ka vēl šajā dienā ar kori tikšos). Repertuārs - manai gaumei saistošs, lai gan droši vien nekas tik ļoti spēcīgi neuzrunāja kā pirmā dziesma - precīzu nosaukumu neatceros, bet tā i kurzemniek manierē par to, ka viš nekad nesak, ka man mīl. Cits dziesms nebij šai stilā, bet tāpat koncerts iedeva labu startu dienai.
Evija Vēbere un Ivars Artjunjans
Par Evijas Vēberes talantu cienītāju sevi neuzskatu un, ja būtu tajā laikā arī kaut kas cits klausāms, diez vai es nonāktu viņas koncertā (Ivars Artjunjans ir perkusionists, par viņu man vispār nav viedokļa). Nē, es neesmu no tiem, kas satraucas par Evijas Vēberes iesaistīšanu pašvaldības finansētos koncertos (bija savulaik šāds stāsts), bet viņas darbības elektroniskās mūzikas lauciņā gluži vienkārši man nešķiet diži interesantas. Un tā bija arī šajā koncertā, patiesībā es jau pat gāju no tā projām, taču pretī nāca Bindons, kurš gāja uz šo koncertu, un tad nu secinājām, ka divatā būs jautrāk. Un tā arī mēs divatā šo uzstāšanos noklausījāmies. Izņemot dziesmu "Puk puk", neko no šī koncerta īsti neatceros, lielākā daļa satura nebija dziesmas, bet improvizācijas, taču ne tādas, kuru dēļ es būtu gatavs lauzt krēslus (arī tāpēc, ka sēdēju uz zemes).
Trīsas
Šajā reizē viņu bija vairāk nekā trīs - vēl arī bundzinieks un basists, turklāt basu daļu koncerta spēlēja vienpadsmit gadus jauns zēns, par kuru man ienāca prātā: cik labi, ka tāda "Laba Daba" nav visādu "Asociācija Ģindene" un Šloseru dienaskārtībā. Citādi šie noteikti būtu pauduši savu sašutumu par to, ka bērniem ne tikai nākas dzirdēt no skatuves vārdiņu "bļaģ", bet pat piedalīties dziesmu spēlēšanā, kur tas izskan. Savu vērtējumu par šo koncertu ļoti lakoniski izteica Ramūns: "Ziņoju, ka grupa “Trīsas” ir faking ģeniāla". Varu vien viņam piekrist. Teksti, vokālās harmonijas, skatuves tēls un tie smaidi - it īpaši, kad dziedi par ziliem riņķiem zem acīm. Vienu gan, protams, pārkāpu - festivāla laikā ļoti daudz laika stāvēju kājās, lai arī ne mirkli nebiju pilnīgā pālī.
Aptiekas bēru ansamblis
Līdzīgi kā "Trīsas", arī "Aptiekas bēru ansamblis" apdzied dzīves grūtības, un arī šajā grupa dominē dāmas. Atšķirība gan ir tajā, ka šī grupa galīgi nepretendē uz mākslas statusu, drīzāk gan uz robežu starp burlesku un kabarē. Ne velti grupā ir divi akordeoni. Dažas tās dziesmas: "Oda priekam", "Bijušie vīrieši", "Svētki", "Divarpus minūtes" ir arī iepriekš klausītas un atzītas par gana asprātīgām. Bet, kā jau to var gaidīt no kolektīva, kura humors ir pajēls, ne vienmēr un ne visur tas nostrādā, un arī dziesmas ne vienmēr sanāk gana lipīgas. Festivālā šis koncerts bija vietā, un laiks tajā pavadīts labi. Bet skaidrs, ka šī nav tāda grupa, kuras ierakstus es vēlētos iegūt savā īpašumā un klausītos ikdienā.
DJ Krankenwagen
Tas man bija šokējošs atklājums, ko no skatuves pavēstīja mana mīļākā grupa, par kuru vienmēr jādomā, kad pretimbraucoša mašīna saka "īū-īū": "DJ Krankenwagen" divas reizes bija uzstājusies "Labā Dabā" tajos gados, kad es biju šī festivāla apmeklētāju pulkā. Un es par to neko nezināju. Vienlaikus tur ir arī nepārsteidzošā daļa: pirms desmit un vairāk gadiem es šādu grupu nezināju, bet bez priekšzināšanām uz kolektīva ar šādu nosaukumu koncertu es nekad mūžā nedotos. Burtu savienojums "DJ" automātiski atbiedē, komplektā vēl ar vācisku nosaukumu, rodas asociācijas ar Bobo vai Ötzi. Tagad, protams, situācija ir citāda - esmu liels šī kolektīva cienītājs, un katru viņu uzstāšanos izbaudu. Šis koncerts gan atmiņā visspilgtāk paliks ar to, kā Linards Kalniņš aizmirsa dziesmas par dakteri Drošsirdi vārdus (protams, zinot grupas specifiku, tas varētu būt arī iestudēts, tomēr tā galīgi neizskatījās, un atkārtoti iesāktais dziedāt pantiņš nebija gana uzspēlēts, lai tas šķistu apzināti), taču bija vēl arī koncerta "dramatiskā sižeta līnija" par konfliktu starp ģitāristiem un taustiņniekiem, dziesmu iešana "stekā", un, kas īpaši forši - arī tāds saturs, kādu iepriekš koncertos dzirdējis nebiju. Un kora "Dziesmuvara" līdzdalība (arī - ne bez fušiera, vienu "Pūt, vējiņi" pantiņu uzsāka vien neliela daļa kora). Bet ar visiem negludumiem - kā allaž "DJ Krankenwagen" nelika man vilties!
Nora Kripta
Šī grupa uzvarējusi 2026. gada LU jauno grupu konkursā "Hadrons". Daudz no tās uzstāšanās nenācās redzēt, jo bija jānoskatās līdz beigām šī paša konkursa 2014. gada uzvarētāju "DJ Krankenwagen" uzstāšanās. Starp citu, "Labā Dabā" šogad piedalījās četri "Hadrona" uzvarētāji - vēl arī "Effekts" un "Aptiekas bēru ansambls". Kā izrādās, grupā "Nora Kripta" darbojas vismaz divas grupas "Gultņi" dalībnieces (tik, cik varēju atpazīt), tās solisti Matildi ieskaitot, taču šīs grupas līderis, šķiet, ir cits. Dzirdējām vien divas-trīs dziesmas, viena bija pēc "vēl vienu!" un, kā tika teikts, koncertā jau spēlēta, bet es to vēl dzirdējis nebiju. Iespaidi pozitīvi, bet nepietiekami skaidri, lai varētu saprast - būs man interese redzēt šo grupu vēl, jā teiktu Kristaps Porziņģis, man vēl jāpastudē šis jautājums.
Stūrī zēvele
"Stūrī zēvele" ir viena no tām grupām, ar kurām manas attiecības var raksturot kā "Deep Blue Something" dziesmā:
And I said, "What about Breakfast at Tiffany's?"Proti, man šī grupa "tā kā" patīk, bet ne vairāk. Krājumā ir pat vairāki tās ieraksti, un tos ir gana patīkami klausīties, tiem ir glīts noformējums, "Stūrī zēvele" dziesmām bieži tekstu autori ir lieliski latvieši dzejnieki, bet tas viss nekādas super spēcīgas emocijas manī neraisa. Ok, varbūt ar izņēmumu dziesmai "Labvakar" - tā gan kaut ko manī parauj vaļā. Un noteikti jāatzīst, ka "Stūrī zēvele" nav grupa, kas kaut kā īpaši izceltos ar aizrautīgiem koncertiem. Tiesa, šoreiz kaut kāds action bija - ja šajā "Labā Dabā" bija kāda problēma, tad tā bija savdabīga apsargu uzvedība, pastāvīgi rūpējoties par to, lai publika nebūtu pārāk tuvu skatuvei un pārāk aktīvi nedejotu. Tas pēdējais bija vispār super mistiski. Nu, jā, un kas līdzīgs notika arī "Stūrī zēveles" uzstāšanās laikā, tādā mērā, ka Klāvs no skatuves pat šo komentēja, ka nekad nebūtu iedomājies, ka problēmas pārmērīgi aktīvu dejotāju dēļ varētu rasties "Stūrī zēvele" koncertā, bet radās. Tā - kā jau parasti, viss jauki, bet ne vairāk.
She said, "I think I remember that film and
As I recall, I think we both kinda liked it"
And I said, "Well, that's the one thing we've got"
Auļi
Noklausījos vien pāris dziesmas, un ne tāpēc, ka man Auļi nepatiktu. Milzīgā bunga, vīri ar dūdām - tas ir ļoti forši. Vienlaikus - redzēti, un atbilstoši manai izpratnei, Auļi nav viena no tām grupām, kuru gadījumā ir tik būtiski, kādu tieši materiālu tā izpilda konkrētajā reizē. Citkārt es būtu viņiem veltījis vairāk laika, bet gribējās apskatīt, ko tieši spēlē Jēkabs Nīmanis un Elīza Dombrovska.
Jēkabs Nīmanis un Elīza Dombrovska
Gan Jēkabs Nīmanis, gan Elīza Dombrovska mīt uz robežas starp vairākām pasaulēm - mūzikas, dzejas un teātra. Viņu kopīgā uzstāšanās Šķūnī šeit vēl pielika klāt video elementu, par to parūpējoties Andrim Fedotovam ar analogā kino lenšu projekcijām. Savā ziņā šis būtu pielīdzināms Evijas Vēberes koncertam, arī itin daudz improvizācijas elementu, taču daudz melodiskāk. Ļoti patīkama atmosfēriska pieredze, diemžēl pilnā garumā koncertu noklausīties neizdevās, jo biju noskaņojies redzēt "Effektu" no pirmajām minūtēm.
Effekts
Šis bija festivāla slapjākais koncerts. Vispār jau visu pēcpusdienu/vakaru atbilstoši prognozēm varēja gaidīt negaisu, bet tieši "Effekta" laikā tas pienācā. Jāatzīst, ka es nebiju rīkojies sevišķi saprātīgi, pirms kāda laiciņa teltī paņēmis džemperi, bet noslinkojis aiziet līdz auto pēc lietusmēteļa. Izmirku līdz ādai, un ne tikai es - arī "Effekts" uz dažām minūtēm palika bez elektrības, koncertam piedzīvojot negaidītu pārtraukumu. Tas gan nemaina apstākli, ka "Effekts" nospēlēja vienu no labākajiem šī festivāla koncertiem. Atdeve gan no grupas, gan no publikas bija līmenī (lietus tam nāca tikai par labu). Jā, Riharda Zelezņeva skatuves tēls joprojām man šķiet drusku par teatrālu (kāds šķiet daudz skatījies Fredija Merkūrija uzstāšanās ierakstus), bet šoreiz tas bija vietā. Salīdzinājumā ar albuma prezentācijas koncertu, šoreiz repertuārs bija tāds kā dzīvespriecīgāks - un tas bija arī diezgan aktuāli, citādi varētu nosalt, Zelezņevam uzsverot, ka viņi tomēr sevi neuzskata par zudušo paaudzi. Un dziesmu par ģimeni, kurā viss ir kārtībā, nemaz nespēlēja.
Tante gaida
Izvēle bija starp divām jaunajām grupām, kas abas esot ļoti baudāmas - "Tante gaida" un "Zōna". Aizdevos uz pirmo, un nenožēloju, lai gan droši vien tāpat būtu bijis arī pretējā gadījumā. Grupas raksturīgākā iezīme - tās dalībnieki pēc katras dziesmas mainās ar instrumentiem, visi, izņemot bundzinieku, dzied. Spēlētā mūzika nav nekāda smagā, bet koncerta pieredze tāpat ļoti feina, vokālās harmonijas un tā tālāk. Ja vajadzētu raksturot, pēc kā tas viss izklausās - iedomājies, ja Keitija Bārbale ar draudzenēm un kādu draugu kopā spēlētu grupā, tad kaut kas līdzīgs sanāktu. Tā pati paaudze, tās pašas sadzīviskās problēmas (piemēram, peļķē iekritusi cigarete), nepiespiesta attieksme pret dzīvi. Ja tā padomā - labi, ka uz šīs grupas uzstāšanos aizgāju festivāla ietvaros, diezgan ticami, ka specializētā "Tante gaida" koncertā es justos neērti, jo publika apkārt man būtu pārāk jauna un meitenīga, šeit tik ļoti kā vecs lūriķis nejutos. Bet tā jau forši, ka ir šādas jaunas un dzīvespriecīgas grupas.
Nova Koma
Festivāla muzikālo programmu (neskaitot Kraukļa ligzdu, kur tradicionāli darbojās dīdžeji un kurai, kā jau katru reizi, pat tuvumā nerādījos) noslēdza grupas "Nova koma" uzstāšanās. Tās daiļradi esmu pēdējā laikā labi iepazinis, tai skaitā biju jaunākā albuma prezentācijas koncertā un aptuveni zināju, ko gaidīt. Salīdzinājumā ar to reizi, repertuārs šeit gan bija roķīgāks - festivāls kā nekā, nekādu tev "Robota atriebības dziesmu" un "Elles vestibilu", daudz vairāk ballītes atmosfēras. Domājams, mūziķi koncertu izbaudīja ne mazāk kā mēs - tā vien no skatuves strāvoja viļņi, ka arī viņiem klājās ļoti labi. Un tas bija lieliski. Tāda teicama kopības sajūta festivāla noslēgumā - tieši tas, ko šajā brīdī vajadzēja!
Beigās vajadzētu kopsavilkumu tam, kas vislabāk patika, kas ne tik ļoti, bet pat īsti pēc tā neprasās - bija pārāk daudz labu koncertu, lai es varētu izcelt, piemēram, trīs spilgtākos. Vienkārši teikšu - bija ļoti labs festivāls, un varu vien cerēt, ka "Laba Daba" būs arī nākamgad (cilvēku tomēr nebija baigi daudz) un - ne tajā nedēļas nogalē, kad Valmieras Vasaras teātra festivāls. Paldies, lai Daba laba!
