Cilvēks ar zilo putnu
Laimas Kotas daiļrade man nav sevišķi tuva, bet grāmatu, kurā viņa mēģinājusi pietuvoties Anšlavam Eglītim, es, protams, nevarēju neizlasīt, ja arī no tā negaidīju neko grandiozu. Lasot šo grāmatu, man noteikti par labu nāca tas, ka esmu iepriekš iepazinis ne vien Ievas Strukas monogrāfiju par Anšlavu Eglīti, bet arī itin daudz paša Eglīša trimdas gadu darbu, kuri dažādos veidos gūst atspoguļojumu "Cilvēkā ar zilo putnu".
Autore šajā romānā vēsta par tiem pieciem dzīves gadiem, ko Eglītis un viņa sieva Veronika Janelsiņa aizvadīja Vācijas mazpilsētā Tailfingenā. Šis ir viens no mazāk dokumentētajiem Eglīša dzīves posmiem, jo viņš un sieva dzīvoja savrup no citiem trimdiniekiem, paša Anšlava Eglīša dienasgrāmatas par šo laika posmu ir tik lakoniskas, ka neko vairāk kā "dabūju 7.5 kilogramus tauku" tās nevēsta, bet no viņa literārajiem darbiem vienīgi stāstu krājums "Švābu kapričio" risinās šajā vidē. Cik var saprast, tieši tālab Laima Kota izvēlējusies rakstīt tieši par šo laiku Anšlava Eglīša dzīvē, jo neviens īsti nevar viņu apstrīdēt, ka "tā tas nenotika" un "Anšlavs tolaik nebija tāds".
Savā struktūrā "Cilvēks ar zilo putnu" ir autores variācija par "Švābu kapričio", tikai Kotas variantā krājuma centrālais personāžs (bet ne gluži galvenais varonis) ir Anšlavs Eglītis, kurš nonācis vācu mazpilsētā, kurai Otrais pasaules karš veiksmīgi aizgājis ar līkumu (neskaitot, protams, lielu daudzumu tur kritušo jauno vīriešu, bet, kā šķiet, ja Veronika Janelsiņa uzglezno kritušā jaunieša portretu, tad viss ir kārtībā un nekā pārdzīvošanas vērta tur vairs nav). Līdzīgi kā Eglīša grāmatā, arĪ "Cilvēkā ar zilo putnu" grāmatai ir cikliska struktūra, kas sākas ar svešinieku ierašanos mazpilsētā un beidzas ar tās atstāšanu. Tāpat, līdzīgi kā Eglītim, arī šai grāmatai ir centrālā mistērija, kura gan nav sevišķi būtiska visā pārējā kontekstā (Eglītim - kas bijusi Bicera kundze ar skaisto balsi, Kotai - kur pazudusi svētā Onslova statuja, tiesa, Kota noslēpumu atklāj diezgan ātri). Notikumi, kurus piedzīvo Anšlavs Eglītis, ir gan tādi, kas tieši sasaistās ar viņa literāro darbu saturu (īpaši, protams, "Švābu kapričio" stāstiem, bet itin daudz kas uzpeld arī no viņa Amerikas perioda romāniem), bet daļa satura saistās ar Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas attiecībām ar DP nometņu latviešiem un viņu aktivitātēm.
Kamēr pirmajai tēmai par pamatu kalpojušas Anšlava Eglīša grāmatas, otrajai - galvenokārt trimdas laikraksti un droši vien arī kādi arhīvu materiāli. Cik daudz tajā ir autores fantāzijas, tam droši vien nav pat sevišķas nozīmes, it īpaši - kamēr bez palielināmā stikla nevaru saskatīt izdomu. Jā, ir atsevišķas epizodes, kurās es autorei absolūti nespēju noticēt - viena no tām ir par Anšlava Eglīša varonīgo performanci pret padomju bandītēm, kas šķiet iedvesmota no Eglīša "Kazanovas mēteļa", bet otra - Andreja Upīša vēstule Anšlavam Eglītim gan sevī ietver autentiskus Upīša citātus un atbilst vecišķā Upīša marasmātiskajam dogmatismam, bet šajā tekstā klaji jūtama sajūta, ka tā ir kompilācija, kas drīzāk iederētos kāda LLM (tautā saukta par Mākslīgo intelektu) produkcijai, nevis būtu uzskatāma par autentisku literāru jaunradi (ieskaitot to, ka šis teksts izteikti kliedz, ka tas ir publisks un nevis privāts saturs, personīgā vēstulē pat padomju marasmātiķis tādu sviestu nerakstītu). Publiskā telpā - cita lieta, grāmatā ir citēts arī kāds padomju laikraksts, kurā Anšlava Eglīša trimdas gadu tēlojumiem lietots vārds "pornogrāfiski", un atrast latviešu literatūrā autoru, kura darbos ir mazāk pornogrāfijas kā Eglītim, varētu būt gruti. Trešā lieta ir tīrais sīkums, bet man jau patīk piekasīties detaļām: kad Vācijas latvieši runā par potenciālām izceļošanas zemēm un cita starpā piemin Angliju, par to nāk vērtējums, ka tur jau mākslas lauciņā latviešus neviens nelaidīs un ka arī Gunaram Janovskim tur nākas strādāt fizisku darbu. Tehniski - nav melots, bet citēšu Nacionālo enciklopēdiju:
Proti, tādu rakstnieku Gunaru Janovski neviens reāli tolaik nepazina - latviešu literatūrā pa īstam viņš ienāca sešdesmito gadu sākumā ar romānu "Sōla", bet 1950. gadā viņa veikums latviešu literatūrā bija aptuveni nekāds, un Kotai būtu vajadzējis atrast kādu laikmetam atbilstošāku piemēru.
Taču visas šīs sīkās detaļas patiesībā ir galīgi nenozīmīgas - mana lielākā problēma ar "Cilvēku ar zilo putnu" ir tāda, ka tā nav labi lasāma grāmata. Anšlavs Eglītis savā Amerikas periodā reizēm arī kļuva liekvārdīgs, bet "Švābu kapričio" skaistums ir tieši tajā, cik koncentrēti ir šie stāsti, cik katrs vārds un teikums ir vietā, kamēr šī grāmata šķiet samocīta un caur zobu sāpēm radīta (pati autore gan apgalvo, ka tā rakstījusies viegli, bet nevaru saprast, kā tas iespējams). Nē, šī grāmata nav vienmērīgi slikta, bet ar visu to, ka es ļoti daudz kur varu identificēt, kas tieši Eglīša darbos kalpojis par pamatu konkrētajai epizodei, tas neglābj kopējo iespaidu par šo izdevumu. Un autorei var pārmest konsekvences trūkumu - it kā viņa definē spēles noteikumus, ka Veronika Janelsiņa ir šerpā dāma, kuras vārdus Anšlavam allaž nākas piegludināt, bet itin bieži viņa šķiet pati par šo aizmirstam un abi tēli mainās lomām (izņemot to, ka Janelsiņa "zāģē" Eglītim par viņa nepamatotajām ambīcijām kā gleznotājam). Ā, un mani noteikti nepriecē pateicība par palīdzību grāmatas tapšanā Viktoram Hausmanim (Ieva Struka ko šādu noteikti nedarītu). Īsumā - lasi Eglīti, lasi Struku, bez Kotas tāpat būs ok.
Autore šajā romānā vēsta par tiem pieciem dzīves gadiem, ko Eglītis un viņa sieva Veronika Janelsiņa aizvadīja Vācijas mazpilsētā Tailfingenā. Šis ir viens no mazāk dokumentētajiem Eglīša dzīves posmiem, jo viņš un sieva dzīvoja savrup no citiem trimdiniekiem, paša Anšlava Eglīša dienasgrāmatas par šo laika posmu ir tik lakoniskas, ka neko vairāk kā "dabūju 7.5 kilogramus tauku" tās nevēsta, bet no viņa literārajiem darbiem vienīgi stāstu krājums "Švābu kapričio" risinās šajā vidē. Cik var saprast, tieši tālab Laima Kota izvēlējusies rakstīt tieši par šo laiku Anšlava Eglīša dzīvē, jo neviens īsti nevar viņu apstrīdēt, ka "tā tas nenotika" un "Anšlavs tolaik nebija tāds".
Savā struktūrā "Cilvēks ar zilo putnu" ir autores variācija par "Švābu kapričio", tikai Kotas variantā krājuma centrālais personāžs (bet ne gluži galvenais varonis) ir Anšlavs Eglītis, kurš nonācis vācu mazpilsētā, kurai Otrais pasaules karš veiksmīgi aizgājis ar līkumu (neskaitot, protams, lielu daudzumu tur kritušo jauno vīriešu, bet, kā šķiet, ja Veronika Janelsiņa uzglezno kritušā jaunieša portretu, tad viss ir kārtībā un nekā pārdzīvošanas vērta tur vairs nav). Līdzīgi kā Eglīša grāmatā, arĪ "Cilvēkā ar zilo putnu" grāmatai ir cikliska struktūra, kas sākas ar svešinieku ierašanos mazpilsētā un beidzas ar tās atstāšanu. Tāpat, līdzīgi kā Eglītim, arī šai grāmatai ir centrālā mistērija, kura gan nav sevišķi būtiska visā pārējā kontekstā (Eglītim - kas bijusi Bicera kundze ar skaisto balsi, Kotai - kur pazudusi svētā Onslova statuja, tiesa, Kota noslēpumu atklāj diezgan ātri). Notikumi, kurus piedzīvo Anšlavs Eglītis, ir gan tādi, kas tieši sasaistās ar viņa literāro darbu saturu (īpaši, protams, "Švābu kapričio" stāstiem, bet itin daudz kas uzpeld arī no viņa Amerikas perioda romāniem), bet daļa satura saistās ar Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas attiecībām ar DP nometņu latviešiem un viņu aktivitātēm.
Kamēr pirmajai tēmai par pamatu kalpojušas Anšlava Eglīša grāmatas, otrajai - galvenokārt trimdas laikraksti un droši vien arī kādi arhīvu materiāli. Cik daudz tajā ir autores fantāzijas, tam droši vien nav pat sevišķas nozīmes, it īpaši - kamēr bez palielināmā stikla nevaru saskatīt izdomu. Jā, ir atsevišķas epizodes, kurās es autorei absolūti nespēju noticēt - viena no tām ir par Anšlava Eglīša varonīgo performanci pret padomju bandītēm, kas šķiet iedvesmota no Eglīša "Kazanovas mēteļa", bet otra - Andreja Upīša vēstule Anšlavam Eglītim gan sevī ietver autentiskus Upīša citātus un atbilst vecišķā Upīša marasmātiskajam dogmatismam, bet šajā tekstā klaji jūtama sajūta, ka tā ir kompilācija, kas drīzāk iederētos kāda LLM (tautā saukta par Mākslīgo intelektu) produkcijai, nevis būtu uzskatāma par autentisku literāru jaunradi (ieskaitot to, ka šis teksts izteikti kliedz, ka tas ir publisks un nevis privāts saturs, personīgā vēstulē pat padomju marasmātiķis tādu sviestu nerakstītu). Publiskā telpā - cita lieta, grāmatā ir citēts arī kāds padomju laikraksts, kurā Anšlava Eglīša trimdas gadu tēlojumiem lietots vārds "pornogrāfiski", un atrast latviešu literatūrā autoru, kura darbos ir mazāk pornogrāfijas kā Eglītim, varētu būt gruti. Trešā lieta ir tīrais sīkums, bet man jau patīk piekasīties detaļām: kad Vācijas latvieši runā par potenciālām izceļošanas zemēm un cita starpā piemin Angliju, par to nāk vērtējums, ka tur jau mākslas lauciņā latviešus neviens nelaidīs un ka arī Gunaram Janovskim tur nākas strādāt fizisku darbu. Tehniski - nav melots, bet citēšu Nacionālo enciklopēdiju:
Tēlojumu “Piezīmes ceļojot” ar Gunara Salnas vārdu G. Janovskis publicēja 1938. gadā laikrakstā “Studentu Dzīve”, tomēr Latvijā plašāk literāro jaunradi neizvērsa.
Proti, tādu rakstnieku Gunaru Janovski neviens reāli tolaik nepazina - latviešu literatūrā pa īstam viņš ienāca sešdesmito gadu sākumā ar romānu "Sōla", bet 1950. gadā viņa veikums latviešu literatūrā bija aptuveni nekāds, un Kotai būtu vajadzējis atrast kādu laikmetam atbilstošāku piemēru.
Taču visas šīs sīkās detaļas patiesībā ir galīgi nenozīmīgas - mana lielākā problēma ar "Cilvēku ar zilo putnu" ir tāda, ka tā nav labi lasāma grāmata. Anšlavs Eglītis savā Amerikas periodā reizēm arī kļuva liekvārdīgs, bet "Švābu kapričio" skaistums ir tieši tajā, cik koncentrēti ir šie stāsti, cik katrs vārds un teikums ir vietā, kamēr šī grāmata šķiet samocīta un caur zobu sāpēm radīta (pati autore gan apgalvo, ka tā rakstījusies viegli, bet nevaru saprast, kā tas iespējams). Nē, šī grāmata nav vienmērīgi slikta, bet ar visu to, ka es ļoti daudz kur varu identificēt, kas tieši Eglīša darbos kalpojis par pamatu konkrētajai epizodei, tas neglābj kopējo iespaidu par šo izdevumu. Un autorei var pārmest konsekvences trūkumu - it kā viņa definē spēles noteikumus, ka Veronika Janelsiņa ir šerpā dāma, kuras vārdus Anšlavam allaž nākas piegludināt, bet itin bieži viņa šķiet pati par šo aizmirstam un abi tēli mainās lomām (izņemot to, ka Janelsiņa "zāģē" Eglītim par viņa nepamatotajām ambīcijām kā gleznotājam). Ā, un mani noteikti nepriecē pateicība par palīdzību grāmatas tapšanā Viktoram Hausmanim (Ieva Struka ko šādu noteikti nedarītu). Īsumā - lasi Eglīti, lasi Struku, bez Kotas tāpat būs ok.
2024-06-15
comments powered by Disqus