Istaba

Par rakstnieci Laimu Kotu, varu godīgi atzīties, neko iepriekš dzirdējis nebiju. Tiesa, kad izrādījās, ka iepriekš viņa bija zināma kā Laima Muktupāvela, tik ļoti svešs šis vārds vairs nebija, kas gan nenozīmē, ka būtu kaut ko no viņas darbiem lasījis, bet vismaz dzirdējis par "Šampinjonu derību" biju. Pa to laiku, kas šķir "Šampinjonus" no "Istabas" autore ir pārvērtusies no Īrijas latvietes par Turcijas latvieti, bet var nojaust, ka savā literārajā ceļā nekādas radikālas pārmaiņas nav pieredzējusi.
IMG_20170103_194226

Romāns, kas izdots Dienas Grāmatas sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", vēsta par Latviju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, sevišķi gan nerūpējoties par precīzu vēsturisko notikumu hronoloģiju - to gan pati Kota jau deklarē grāmatas ievadā, ka viņa nav centusies notikumus aprakstīt secīgi un precīzi. Līdz ar to viņas aprakstītajā pasaulē Perestroika PSRS sākas vēl pirms Černobiļas ĀES avārijas, bet Atmoda - kaut kad vēlāk, faktiski - ārpus grāmatā ietvertajiem notikumiem. Neesmu gluži sajūsmā par šādu pieeju, bet autorei uz to ir visas tiesības - viņas romāns, viņa diktē spēles noteikumus, līdz ar to centīšos sevī ierobežot aizrādījumus stilā "tā nu gan viss nebija", arī tāpēc ka es pats jau nebūšu tas cilvēks, kas vislabāk varētu astoņdesmitos gadus atcerēties.

Sākotnēji šķiet, ka grāmatas galvenā varone būs jaunā māksliniece Margarita, kura vispirms mācās Lietišķās mākslas vidusskolā, bet tad sāk nodarboties ar gleznu kopēšanu kāda ebreju kunga vajadzībām, kurš viņai, meitenei no laukiem, palīdz tikt pie istabas komunālajā dzīvoklī Revolūcijas un Stučkas ielu stūrī (tag. - Matīsa un Tērbatas). Taču līdz ar komunālā dzīvokļa parādīšanos fokuss no Margaritas sāk pazust, arvien vairāk uzmanības veltot citiem "komunalkas" iemītniekiem. Iespējams, te pie vainas tas, ka autorei īsti nav skaidrs, ko ar savu sākotnējo varoni iesākt - lai arī pati autore vislabāk noteikti var identificēties tieši ar Margaritu (aptuveni tas pats vecums, tā pati LMV izglītība), Margarita romāna garumā tā īsti kā cilvēks ar savu individuālu personību grāmatas garumā neatklājas. Šādā stilā bieži grāmatās tiek attēloti pirmās personas stāstītāji, kuri paši paliek it kā ārpus grāmatas lappusēm, kamēr Kotas gadījumā mēs pasauli neredzam Margaritas acīm, tik vien, ka mēs kopā ar Margaritu ienākam dzīvoklī Revolūcijas ielā. Turpmākajā grāmatas gaitā Margarita kā tēls nekādi neattīstās - ar visu to, ka viņa ir tieši tajā vecumā, kad vēl notiek personības veidošanās un pamazām būtu jānoskaidrojas, par kādu cilvēku viņai būs lemts kļūt.

Pārējie dzīvokļa iemītnieki pilnīgi noteikti ir kolorītāki kā Margarita, kā nekā viņi katrs pārstāv pilnīgi atšķirīgu padomju sabiedrības tipāžu, pildot drīzāk sugasvārdu nekā reālu individuālu cilvēku funkcijas. Tiesa, viena veida personāža šai grāmatā nav - ja nu vienīgi viņa lomu nepilda pati Margarita - cilvēka parastā, kurš nav ne apsviedīgs, ne blēdīgs, ne radošs. Kad grāmatā sākas perestroika un varoņi apņemas tikt prom no komunālā dzīvokļa katrs pie savas personīgās dzīvojamās platības, ikvienam dzīvokļa iemītniekam atklājas kādas īpašas spējas puslegāla (vai pilnīgi nelegāla) tipa uzņēmējdarbībai, turklāt ar to nosedzot teju visas jomas, kuras tika praktizētas vēlīnā sociālisma apstākļos, un ja ar kādu no tām nenodarbojas kāds no varoņiem, tad vismaz ar šāda veida kombinatoriem varoņiem nākas saskarties. Te gan laikam es atkal autorei nedrīkstu aizrādīt - atbilstoši spēles noteikumiem, viss droši vien ir kārtībā.

Kas, manuprāt, nav kārtībā, ir grāmatas nevienmērīgais plūdums un tēmas, kuras autore tā kā uzsāk, bet pēc tam vienkārši pamet novārtā, vai arī iepin kādu ainu, kura galīgi nesaskan ar kopējo noskaņu. Tā man nekļuva skaidrs, kādas funkcijas ir mistiskajai vietai komunālā dzīvokļa gaitenī, kurai nav iespējams paiet garām nepaklūpot. Kam ir vajadzīga aina ar reliģiskajiem rituāliem Bulgārijā, kur parādās tāda kā pārdabiskā nots? Vai autorei patiešām bijis nepieciešams grāmatā iepīt vairākas receptes, atsaucoties ne vien uz pašas "Šampinjonu derību" (tur tādas arī esot, kā izlasīju kādā Gunta Bereļa recenzijā), bet arī uz Marģera Zariņa "Viltoto Faustu" - ar kuru asociāciju šajā grāmatā jau tāpat ir pārāk daudz (ieskaitot, protams, varoni vārdā Margarita)? Vēsturiskā precizitāte vai nosacītība - tas ir salīdzinoši sīkums, bet sajūta, ka autorei tā īsti nav izdevies savu grāmatu un tās komunālā dzīvokļa varoņus sastiķēt kopā, ir diezgan spēcīga. Brīžiem tu jūti - autore ir noķērusi laikmeta smaržu, bet tad tas viss atkal kaut kur pazūd. Personāžu ir daudz, un neviens no viņiem man kā lasītājam nespēj kļūt sevišķi mīļš - ar visu to, ka viņi visi ir drīzāk simpātiski nekā ļauni, bet kaut kā viņos pietrūkst līdz tam, lai es varētu just līdzi viņu vēlmei pēc personīgās dzīvojamās platības.

Es saprotu, ka autores izvēlētajā risinājumā - laikmetu raksturojot ar komunālo dzīvokli, īsti nav vietas vienam vai diviem spilgtiem varoņiem, ap kuru asīm risinātos romāna darbība, bet sajūtas ir tādas, ka līdz labākai grāmatas lasāmībai te pietrūkst reālākas drāmas - mūžīgais dzīvojamās platības jautājums īsti ar šo funkciju galā netiek, bet vienīgais reālākais saasinājums Afgāņa ienākšanas dzīvoklī dēļ principā nebeidzas ar neko, un drīz vairs nav skaidrs, kāpēc šis saasinājums vispār notika. Gan uz grāmatas vāka, gan tās saturā parādās tas viens koši oranžais mandarīns, kura dēļ dzīvo grāmatas varoņi, taču lasīšanas procesā rodas sajūta, ka es kā lasītājs esmu piemānīts un darīšana man nav vis ar mandarīnu, bet gan tikai tā kopiju - kvalitatīvi veidotu kā Margaritas darbi, kopējot klasiķus, taču beigu beigās - neēdamu.
2017-01-03
6.0
comments powered by Disqus