Sākšu šo aprakstu ar to, ka nebiju piefiksējis, ka šīs izrādes režisore Laura Groza ir ne tikai palikusi bez otrā uzvārda (pieņemu, ka šķīrusies, bet tā nav mana darīšana), bet oficiāli, šķiet, atmetusi arī savu pamata uzvārdu, un arī Čehova teātra mājaslapā kā izrādes režisore norādīta vienkārši LAURA (ar lielajiem burtiem). Protams, man pieklātos cienīt šādu mākslinieces izvēli, taču darbu kārtošana pēc autora šajā lapā man strādā tādā veidā, ka tādā gadījumā citi viņas režisēti darbi ietu citā kastītē, un tad nu palikšu vien kataloģizēšanas ziņā pie vecā varianta, par šo lūdzu mani atvainot, bet man nudien nav motivācijas pārdomāt, kā rīkoties katrā nestandarta gadījumā.

Dažās pēdējās sezonās Mihaila Čehova teātrī itin regulāri tapušas izrādes, kas saņem atzinību no kritiķiem (ar skatītājiem ir sarežģītāk, jo ticami, ka lielai daļai "tradicionālās" krievu teātra auditorijas šis virziens nešķiet pieņemams, bet daudziem latviešiem izrādes krievu valodā vai nu nav pieņemamas vai arī nav pieejamas - ir gan subtitri, bet teātrī tā nekad nebūs top izvēle), un diezgan bieži šīm izrādēm radošā komanda nav no krievu teātra vides. Arī "Lēdija Makbeta" šajā ziņā nav izņēmums: kā jau teikts, tās režisore ir LAURA, dramaturgs - Artūrs Dīcis, kostīmus un scenogrāfiju veidoja MAREUNROL'S, komponiste - Anna Fišere, video māksliniece - Katrīna Neiburga. Proti, cilvēki, kam šis teātris nekādi nav dzimtais.

Ar Artūru Dīci kā dramaturgu manas attiecības līdz šim bijušas piesardzīgas - droši vien te darbojas kaut kādi stereotipi, un sajūtas līdz šim bija, ka viņš ir sadzīves līmeņa lugu autors, tomēr nācis no aktieriem, kas kādā brīdī pārceļojis uz citu lauciņu, bet kaut kā man bija grūti psiholoģiski pieņemt, ka viņš jebkādos apstākļos būtu liekams līdzās "profesionālajiem dramaturgiem". "Lēdijas Makbetas" gadījumā man jāatzīst - tas, ko viņš ir izdarījis ar "skotu lugu" (zināms, ka šo darbu ir drošāk vārdā nesaukt), ir patiešām iespaidīgi, varbūt ne gluži kaut kas tik radikāls kā Toma Stoparda veikums, pārtaisot "Hamletu" par "Gildenšterns un Rozenkrancs ir miruši", bet drusku uz to pusi ir gan. Dīča versijā izrāde patiešām ir par Lēdiju Makbetu, nevis viņas vīru - kamēr tas uz skatuves parādās viens epizodiski, Veronikas Plotņikovas atveidotā Lēdija tur ir visu laiku, un visus Šekspīra drāmas pārdzīvojumus mēs pieredzam caur viņas prizmu. Izrādes estētiskā puse ir diezgan ārpus laika - šķiet, ka MAREUNROL'S vismaz drusku ir ietekmējušies no "Handmaid's Tale", un līdz ar to izrāde šķiet risināmies reizē pagātnē un nākotnē.

Veiksmju te ir daudz - jāsāk, protams, ar to, ka Veronika Plotņikova ir neapšaubāma MCT prīma - pielīdzināma Gunai Zariņai un Ivetai Kučinskai viņu teātros, un šajā izrādē viņa ir patiesi majestātiska, bet vienlaikus - acīmredzami pretrunīga un sarežģīta personība. Tāpat jāizceļ raganu trijotne (Elīna Bartkeviča, Adriana Tatjana Začeste un Natālija Živeca). Izrāde noteikti ir ļoti spilgti atmiņā paliekoša. Nav man īsti kādu atziņu, ko iekļaut šajā aprakstā, kā vien secinājums, ka redzēt šo ir vērts, katram paām brīvas tiesības, kā interpretēt izrādes saturu - vai vispār jebkas risinās ārpus Lēdijas Makbetas galvas, ir vai nav viņa psihiatriskajā slimnīcā, kā to visu salikt kopā ar "šodien un tagad" (noteikti, ja salīdzina ar šajā pašā teātrī redzēto "Hamletu", LAURA ir izvēlējusies simbolus pasniegt mazāk tiešā veidā), par ko domāt, te noteikti ir. Nezinu, kā ir ar šī satura baudīšanu, ja tev jālasa subtitri, bet mana pieredze neapšaubāmi pozitīva.

P.S. Nupat secināju, ka es ne reizes (vismaz, kopš uz teātri eju patstāvīgi) neesmu šajā teātrī bijis uz kādu izrādi, ko iestudējis režisors, kas primāri strādā krievu vidē, līdz ar to patiesībā jau man nemaz nav zināšanu par to, kāda ir "parasta krievu teātra izrāde". Diez vai tas būtu manā gaumē, bet kārtības labad droši vien vajadzētu pārbaudīt.