Kazhes pierakstu burtnīca

Ar Austriju lielos vilcienos mūsu ceļojums bija beidzies. Viss tālākais bija nekas vairāk kā ceļš uz mājām, kas gan, protams, arī ir kaut kādā mērā skaisti. Tomēr vismaz kaut kāda kultūras programma vēl bija paredzēta: viena pieturvieta Čehijā (Hradec Kralove) un viena Polijā (Vroclava). Pēdējā - ar nakšņošanu.


Taču tik tālu mums vēl bija jātiek. Līdz Karaļa pilsētiņai nokļuvām salīdzinoši neinteresantā veidā - bez starpgadījumiem, bez piedzīvojumiem. Ja varbūt neskaita apstākli, ka mēs nepacentāmies apgādāties ar jeb ko, kas ļautu Čehijā braukt pa maksas ceļiem un atbilstoši manai izpratnei lielu posmu pa tieši šādiem ceļiem veicām. Bet - nav pieķerts, nav zaglis! Un šis bloga ieraksts nav atzīšanās - tu nevari pierādīt, ka to esmu rakstījis es un ka es nemeloju. Varbūt es vienkārši cenšos izlikties par drosmīgu likumpārkāpēju, lai gan patiesībā esmu visprastākā ofisa žurka?


Hradec Kralove biju jau otro reizi, taču iepriekšējā reizē vienīgais, kas tajā tika apskatīts, bija priekšpilsētas, meklējot WiFi bez paroles (cik atceros - neveiksmīgi). Šoreiz redzējām ne tikai pilsētu, bet arī tajā notiekošas peldēšanas sacensības. Jā - tur pilnā vaļā gāja geopeldsezona, bet pat man nebija sevišķas vēlmes pievienoties aktīvajiem peldētājiem. Protams, ja kāds no līdzbraucējiem mani izaicinātu un/vai izprovocētu, gan jau es būtu bijis upē iekšā, bet par laimi vai nelaimi neviens neizteica apgalvojumu: "Tu jau šādā ūdenī nesadūšotos izpeldēties!"


Pilsēta? Viduseiropas standarta pilsēta, ar pāris tipiskām čehu baznīcām, kārtējo garās formas centrālo laukumu un pamatīgu hokeja halli. Nav tā, ka es daudz zinātu par šajā pilsētā bāzēto hokeja vienību, bet tās arēna ir ietilpīgāka par daudzām it kā nepārspējamās pēc Eiropas standartiem KHL hallēm. Un ne tālab, ka Hradec Kralove būtu multimiljonu pilsēta.

Uzmini, kas mūs piemeklēja visai drīz pēc izbraukšanas no šīs pilsētas? Protams, mašīnā atkal kļuva auksts. Iemesli šoreiz bija skaidri uzreiz - trūkst antifrīza. Bet nepatīkams šajā situācijā bija tas, ka nu jau bija skaidrs - ir noplūdes, variants par nevērīgo mašīnas īpašnieku (mani) pilnībā atkrita. Neko darīt - nopirkām vēl divus litrus šķidruma, iepildījām, braucām tālāk. Un pēc 50 kilometriem atkal tas pats. Nu jau galīgi vairs nebija smieklīgi - tā ne tikai varētu dzesēšanas sistēmā ieliet pamatīgu naudas summu, bet brauciens uz Rīgu varētu pārvērsties par nebeidzamām mocībām. Plus mums vēl vajadzēja visai savlaicīgi nokļūt Vroclavā, jo Marčinam - mūsu hostam - bija vakarā paredzēts kaut kāds tusiņs. Lai vismaz pārstātu bezjēdzīgi tērēt naudu, apgādājāmies ar lielu trauku ūdenim, jo šādā caurā sistēmā jau nebija jēgas visu laiku antifrīzu, tāpat tas uzreiz izlīs. Un tā kā ārā bija nelieli, bet plusi, par sasalšanu uzreiz arī nevajadzētu satraukties. Pielējām kādu pusotru litru ūdens, un veiksmīgi tikām līdz Vroclavai.

Un mistiskā kārtā pēdējā ceļa posmā šķidruma zudumu vairs nebija. Bijām domājuši uz nakti ieliet antifrīzu, bet nebija kur. Labi, ka sistēmā bija vēl vismaz puse normālā šķidruma uz pusi ūdens - sevišķi satraukties, ka pa nakti mašīna aizledos, nebija. Kopumā gan man vismaz noskaņojums attiecībā uz nedienām ar mašīnu bija čābīgs. Noskaņojuma doties skatīties naksnīgo Vroclavu nebija, arī tāpēc, ka lija lietus (vērts piebilst, ka gan turpceļā, gan atceļā mums bija reti riebīgi laika apstākļi, toties būtiskākajās ceļojuma dienās laiks bija labs). Satikām Marčinu, Marina viņa vietā iesaiņoja dāvanu, kuru mums bija jānogāda uz Rīgu. Tikām Jana un es aizgājām uz veikalu pēc pārtikas kopīgām vakariņām - šoreiz mums nebija domas doties ēst kaut kur ārpus mājas. Marčins aizbrauca, mēs pārņēmām varu virtuvē, paēdām un ātri gājām gulēt, jo celties bija plānots ļoti savlaicīgi - piecos.

Kā tev šķiet, vai pa nakti ūdens/antifrīza maisījums bija izlijis? Nē, protams, ka nē. Tas gan īpaši drošu mani nedarīja - bija jau novērots, ka šie triki mēdza sākties spontāni. Un - kā tev šķiet - vai pēc neilga laika braukšanas mašīnā sāka atkal pūst aukstu gaisu? Bet, protams! Atkal lējām ūdeni, atkal pēc kāda laiciņa vajadzēja to papildināt, un tā vismaz līdz Varšavai mēs cīnījāmies. Nē, laikam pat vēl ilgāk. Bet uz priekšu virzījāmies, un tas arī labi. Polijā bija vēl viens būtisks plāna punkts - maršruta pēdējais veikals, kurā Marinai bija jānopērk konkrēta veida poļu desa un siers, bet pārējiem - kaut kas, kas nu ienāks prātā. Tā arī izdarījām. Vēl viens ķeksītis izpildīts, jo par desu Marina runāja jau kopš izbraukšanas no Rīgas.

Mana lielākā ambīcija šajā dienā bija tikt līdz Polijas-Lietuvas robežai. Pirmkārt, tālab, ka tā būtu vieta, no kuras mēs kaut kā nebūt tiktu mājās pat tad, ja Opelis ar mums pilnībā pārstātu sadarboties. Otrkārt, tāpēc, ka bija izlemts, ka tur pie stūres pārsēdīsies Mārtiņš. Nobraucis posmu Vroclava-Lietuvas robeža, es jau tāpat jutos gana pie stūres pastrādajis, lai būtu pelnījis nelielu atpūtu.

Šī robeža tika kārtīgi atzīmēta, jo arī pārējie uzskatīja to par būtisku atskaites punktu. Atradām uz šīs robežas mūsu brauciena pēdējo slēpni un atkorķējām jau savlaicīgi iegādātu dzirkstošā vīna pudeli. Tā baudīšanas prieki gan pamatā tika aizmugurē sēdošajām meitenēm, jo Mārtiņš bija pie stūres, bet man vēl spīdēja perspektīva pie tās atgriezties. Bet man jau galvenais bija simboliskais žests, nevis reālais alkohols. Un vismaz Marina šampja iespaidā pilnīgi noteikti kļuva atraisītāka kā iepriekš. Nē, nebija tā, ka līdzšinējo brauciena laiku viņa būtu klusa ierāvusies sēdējusi mašīnā, ne ar vienu nerunājot, bet pēc dažām glāzēm šampanieša viņa vēl vairāk tāda nebija. Un tas taču ir labi! Protams, tev, manu mazo lasītāj, vēlos atgādināt, ka alkohola lietošana ir kaitīga veselībai un var līdzīgi kā Madonas rajonā nošautajiem aļņiem pamatīgi sagandēt aknas. Protams, ja tevi nošauj mednieks, diez vai tev ir svarīgi, cik labas tev ir aknas.


Nebijām necik tālu pa Lietuvu braukuši, kad mūs apturēja policija. Kuro reizi brauciena laikā? Neskaitīju. Bet pirmo, kad reāli arī nācās maksāt sodu. Laikam bija bijusi zīme 70, mūsu ātrums - tuvu simtam. Īsti pat neiebildīsi. Protams, savdabīgi, ka vienīgajā šī ceļojuma sodā iedzīvojās Mārtiņš, kamēr lielās kilometrāžas braucējs es savai reputācijai nekādu kaitējumu nenodarīju, lai gan tā gluži nebija, ka braucu kā paraugpuisītis. Es neesmu paraugpuisītis! Nē, patiešām nē! Bet pierādījumu tam man nav.

Un atkal jau vēršos pie tevis ar jautājumu - vai tavuprāt mēs Lietuvā bieži papildinājām ūdeni mašīnas dzesēšanas sistēmā? Ne reizes. Un Latvijā? Ne reizes. Īsi sakot - nezinu, kas kurā brīdī notika, bet šķidruma zudumi apstājās. Un līdz šim brīdim nav parādījušies atkal, arī servisā man neko par šo pateikt nevarēja. Gadās visādi brīnumi, tas laikam ir vienīgais, ko varu šajā sakarā pateikt.

Un tā mēs sveiki un veseli, un pat skaidrā pārbraucām mājās. Ceļojums bija noslēdzies, galvā bija pamatīga putra par daudzajām apmeklētajām valstīm un pilsētām, piedzīvojumiem un starpgadījumiem, un kopumā - viss bija skaisti. Vismaz man tā šķiet, ka brauciens izdevās. Turklāt tas izdevās tik labs, ka mani ne mazākajā mērā neapbēdināja dienu pēc mūsu atgriešanās izziņotais gaidāmais Gogol Bordello koncerts Rīgā. Paldies jums - Marina, Jana un Mārtiņ! Ar jums bija forši braukt, un ceru, ka arī es nebiju tas sliktākais ceļa biedrs pasaulē!

Uz šīs liriskās nots es uzvelku galvā hūti un atvados no tevis, dārgo lasītāj! Priekšā gaida jauni piedzīvojumi un jauni izaicinājumi. Un Tu tajos vari piedalīties, tikai padod man ziņu vai atsaucies uz manējo!

P.S. Ja gribi redzēt vairāk bilžu no brauciena - palūdz, parādīšu! Bet, protams, tikai stingri cenzēto materiālu.