Hitchhiker: A Biography of Douglas Adams

Šī grāmata nav jaunākā "Galaktikas ceļveža stopētājiem" daļa. Tāda arī pastāv, bet lasījis to neesmu. Jā, es zinu, ka Duglass Adamss ir miris un ka jaunākajai daļai ir cits autors, tas arī mani mazliet biedē. Plus esmu aizmirsis, par ko bija piektā daļa, vajadzētu pārlasīt. Un vispār pareizi būtu pārlasīt pirmās piecas un tikai tad ķerties pie sestās. Bet tas nav šajā brīdī svarīgi, jo rakstu par kādu citu grāmatu.

Šī grāmata nav daiļliteratūra, bet gan biogrāfisks vēstījums par cilvēku, kurš cita starpā radīja vienu no nebaidos šī vārda izcilākajām grāmatu sērijām. Noteikti izcilāku par "Gredzenu pavēlnieku", nemaz nerunājot par dažādiem Harijiem Poteriem, Krēslām vai Bada spēlēm (ja pēdējās vispār ir grāmaut sērija - es galīgi neesmu apritē). Līdz šim par Adamsu kā cilvēku nezināju gandrīz neko - tagad šo to zināšu. Ne tādā ziņā, ka mani ļoti saistītu tas, kā viņam gāja ar mācībām skolā un ka Adamss bija gandrīz izcili nesportisks, lai arī bija grandiozi liela auguma, bet tas, kā tapa grāmatas un kāpēc tās tapa tieši tā - tas gan ir interesanti.

Kas ir dīvaini - ka būdams apveltīts ar teju fantastisku iztēli (ko var nojaust no visām viņa grāmatām), Adamss galīgi nebija cilvēks, kuram grāmatas rakstījās viegli, turklāt visas "Hitchhikers" sērijas labākās grāmatas (tas ir - aptuveni pirmās trīs) tapa ne tikai ar lielām mokām, bet patiesībā - uz jau gatava materiāla bāzes. Proti, viņam bija ļoti raksturīgi izmantot sižetus vai elementus, kurus pats bija jau radījis iepriekš un to ietvert grāmatā, bet ar sākšanu no nulles viņam gāja pašvaki. Protams, atkal jau ar izņēmumiem - grāmatas par privātdetektīvu Dirku Džentliju šim principiem īsti neatbilst.

Gana liels uzsvars grāmatā ir arī uz to, kā Adamsam izdevās iepazīties un satuvināties ar viņa elkiem - Monty Python&39;s Flying Circus dalībniekiem un bijušajiem bītliem. Attiecībā uz lidojošo cirku viņam pat izdevās kaut minimāli piedalīties pāris skeču rakstīšanā, lai gan pirmās cirka sezonas viņš vēl bija kā skolnieks skatījies pie draugiem televīzijā (un ņem vērā, ka cirkam bija kopumā tik vien kā četras sezonas!).

Kas mani vienmēr mazliet satrauc grāmatās par cilvēkiem, pret kuriem jūtu lielas simpātijas - vai zināšanas nenesīs vilšanos? Zini, kā tas ir - jo labāk kādu iepazīsti, jo lielāka iespēja, ka uzzināsi kaut ko tādu, ko nevēlies zināt un kas sabojā iespaidu. No malas šķiet - brīnišķīgs cilvēks, bet iedod viņam uzpīpēt mazliet zāles, un tādas šausmas nāk ārā, ka tu domā - labāk būtu mēs joprojām svešinieki! Šādi man bija, lasot grāmatu par Juri Podnieku, šoreiz par laimi tik traki nebija. Arī tāpēc, ka Adamss kā cilvēks man nekad uz pjedestāla nav atradies - interesants rakstnieks, spilgta personība, tas skaidrs - bet personīgais varonis par laimi nē. Un patiesībā pat tā nav, ka man kaut kas viņa biogrāfijā būtu tik ļoti nepaticis - pa lielam viss ok - nekur šeit neparādās informācija, ka viņš būtu vārījis kaķus borščā vai izbarojis savu vecomāti Traalas briesmonim.

Galvenais tomēr secinājums šīs grāmatas izlasīšanas rezultātā ir sekojošs - vajadzēs dabūt rokās "Last Chance to See" - Adamsa vienīgo veikumu dokumentālās literatūras lauciņā par viņa pieredzi, dodoties novērot uz izmiršanas robežas esošas dzīvnieku sugas. Kā vēsta biogrāfijas autors, tā esot labākā un vismazāk pārdotā Adamsa grāmata. Varbūt pēkšņi sagadījies, ka tavā plauktiņā tā ir atrodama?
2014-05-22
8.0
comments powered by Disqus