Kazhes pierakstu burtnīca

Šogad Positivus apmeklējums sanāca saīsinātajā variantā - aizbraucām tik vien kā uz festivāla pēdējo dienu. Vasara tomēr ir tik īsa, visādu plānu un ieceru ir daudz, un festivālam, kur man pirmajās divās dienās neviens no galvenajiem māksliniekiem acumirklīgu reakciju "o, to gan nedrīkst laist garām" un arī draugu uzlidojums un "pilnīgs festivāls" sajūtas nav gaidāms, par savu vietu kalendārā nākas cīnīties jo spraigi. Mūzikas aktualitātēm es sekoju itin švaki, līdz ar to bez Elijas Goldinas un M83 varu itin mierīgi arī iztikt, Igijs Pops gan ir pilnīgi cita lieta.

Ja jau brauc uz tikai vienu dienu, tad var arī koncertus sākt apmeklēt tā savlaicīgāk, tāpēc jau ap vieniem bijām ieradušies Salacgrīvā, auto novietojot centrā pie baznīcas (maksāt par iebraukšanu festivāla stāvvīetā un pēc tam naktī čakarēties ar braukšanu korķī ārā nešķita īpaši lietderīgi), un gandrīz punktuāli ieradāmies uz dienas pirmā koncerta sākumu.

Carnival Youth
Skaidrs, ka man patīk iesmiet par "Kaupera meitu/dēlu" tēmu, un mani nekādi nenosauksi par lielāko šīs grupas cienītāju. Skaidrs, ka šī grupa ir lielā mērā laba mārketinga rezultāts (līdzīgi kā tas, cik saprotu, jau no pirmsākumiem ir bijis arī ar Kaupera seniora ansambli, kam PR lietās Latvijā nav bijis līdzinieku), bet patiesībā viss jau nav tik vienkārši. Kopš pirmās reizes, kad šos redzēju spēlējam Open'erā pirms diviem gadiem, puiši šķiet manāmi progresējuši skatuves tēla ziņā, dziesmu skaits arī ir papildinājies un koncertu repertuārs ir gana lipīgs un dziedams līdzi, lai es būtu spiests atzīt, ka "Carnival Youth" ir ok grupa. Vai panākumi ārpus Latvijas varētu sanākt arī "pa īstam", nevis tikai preses relīžu patiesības līmenī? Pagaidām - grūti teikt, tur tomēr ir gana liela loma arī veiksmīgai apstākļu sakritībai, jo nekā TĀDA, kas "karnivāļus" darītu unikālus, īsti viņiem nav, bet kā pirmā grupa, kam uzstāties festivāla trešajā dienā (kad vairums skatītāju jau ir stipri nesvaigi) CY izrādījās ļoti pat vietā un laikā. Tiesa, man kaut kā šķiet, ka ar laiku "Karnivāla jaunatnei" (neesmu es gatavs to saukt par "Jaunatnes karnivālu", kā vēlas paši grupas dalībnieki, jo tas nesaskan ar anglisko saturu!) nāksies arvien vairāk priekšplānā virzīt abus mazos Kauperus, jo Roberts Vanags (vismaz pagaidām) neizskatās pēc potenciāla rokgrupas līdera - tīri ārienes dēļ. Par ko vēl CY gribu uzslavēt - par uzdrīkstēšanos doties sērfot pūli koncerta nobeigumā, kas gan prognozējami beidzās itin nožēlojami, jo Carnival Youth koncertā pirmajās rindās diez vai būs daudz spēcīgu puišu, kas varētu noturēt arī tos nebūt ne brangākos izmērā mūziķus.

Choir of Young Believers
Noklausījāmies tikai vienu dziesmu - izpildītāja nosaukums man lika gaidīt kaut ko pilnīgi citādu un daudz interesantāku, kamēr praksē šķita tikai kaitinoši. Mazliet paklausījāmies un devāmies ēst.

Hælos
Nebija slikti, ja nu vienīgi es vairs neatceros, pēc kā tas izklausījās. Un pat vēl skarbāk - droši pat neatceros, pēc kā tas izskatījās. Nē, es nebiju dzēris. Ieskatījos tagad Positivus lapā - triphops, jā, atmiņā atausa. Čalis militāra tipa jakā, meitene - nedaudz militāra tipa kleitiņā. Dziedāja diezgan forši, triphopīgs skanējums.

The Japanese House
Šī meitene ir no Londonas un viņa nespēlē "house" mūziku. Viņas skatuves tēls ir totāls grunge - bezformīgi saplēsti džinsi, tikpat bezformīgs pelēks t-krekls, ne paši pasaulē koptākie mati. Jāatzīst, ka pie šāda paskata mūzika prasītos mazliet raupjāka un skarbāka. Nē, Embera Beina nespēlē draudzīgu sapņu popu, bet apraksti par nebeidzamo eksperimentālismu un nonkonformismu kaut kā lika gaidīt ko nepieradinātāku arī saturā, ne tikai skatuves tēlā. Vismaz pagaidām ne uz ko vairāk kā "pēcpusdienas izpildītāja" lomu Japanese House, manuprāt, nepretendē.

Charles Bradley & His Extraordinaires
Kad tu ieraugi Čārlzu Bredliju, tevi momentā pārņem apziņa, ka viņš ir viens no soul mūzikas ziedu laiku varoņiem, vīrs, kas savulaiks dziedājis kopā ar Džeimsu Braunu un kas arī nu jau diezgan cienījamā vecumā neaizmirst, ka viņš ir Seksa mašīna. Un tad tu uzzini, ka sapni par mūziku Bredlijs izsapņoja 15 gadu vecumā un lielāko daļu savas dzīves viņš pavadīja, strādājot gluži parastus darbus, un tikai jau pusmūžā sāka naudu pelnīt kā Brauna atdarinātājs, bet paša Bredlija pirmais mūzikas ieraksts nāca klajā, kad viņam bija jau 62. Skaidrs, ka Bredlijs nav gluži "the real thing", bet ļoti tuvu tam gan - gadiem ilgi cenšoties manierēs, dziedājumā un dzīves tēlā līdzināties Džeimsam Braunam, viņš patiešām ir tapis tāds, ka viņam nav grūti noticēt. Teicams pavadošais ansamblis ar nedigitāliem instrumentiem, seksapīla pilnas (lai arī ne sevišķi oriģinālas) dziesmas un mazliet uzspēlēts ego - Bredlijs pārliecinoši aicina tevi dejā. Un cik bieži tev nākas dzirdēt, ka kāds visai banālu šķirto attiecību dziesmu ("Changes"), ko vēl sākotnēji izpildījuši Black Sabbath, padara par teju reliģisku himnu ar vispārcilvēcisku skanējumu? Protams, ka mājas apstākļos es tāpat starp Bredliju un Braunu izvēlētos otro, taču tas nemaina apstākli, ka no pirmajiem 5 šai diena skatītajiem mūziķiem Bredlija uzstāšanās visspilgtāk paliks atmiņā (un ne tikai viņa absurdo tērpu dēļ). Īpašs ir arī koncerta nobeigums, kurā Bredlijs apkampjas ar ļoti lielu skaitu fanu.

The Very Best
Grupai ar šādu nosaukumu prasību latiņa tiek uzlikta augstu. Tu taču nevari tā vienkārši dēvēties par pašu labāko un izklausīties pēc "vēl vienas paģiru grupas". Viltīgais triks ir būt pašam labākajam kādā specifiskā lauciņā, un vismaz šī festivāla ietvaros "The Very Best" pilnīgi noteikti bija paši labākie Āfrikas ballītes radīšanā. Trīs dziedoši atlētiski vīri ar pieaugoši tumšu ādas krāsu un viens balts DJ, kas pie savas pults šortos un cepurē itin pamatīgi izskatās pēc baltā kolonista, ballīti Āfrikas ritmos iekurina ne pa jokam un skatītājiem/klausītājiem nekas cits neatliek, kā vien laisties dejā.

Wolf Alice
Viena no pēdējo dažu gadu pasaules aktuālākajām rokgrupām, kas gan vairāk ir apliecinājums tam, cik neglābjami slima ir mūsdienu rokmūzika un cik maz tajā ir patiešām aktuālu grupu. Koncerta sākuma daļā esam laikam pārāk tuvu skatuvei, skan viss kā caur gaļasmašīnu izlaists - tu dzirdi nevis atsevišķus instrumentus, bet kolektīvu troksni, kuram kaut ko pa virsu kliedz tā meitene, kura ir vai nav Alise. Esam tik ātri vīlušies, ka dodamies prom, taču izrādās, ka īsti alternatīvu šai laikā tāpat nav, atgriežamies pie Alises nu jau daudz tālāk no skatuves, un šoreiz iespaids ir labāks, ja ne gluži pilnīgi labs. Tomēr, kur tieši ir ši kolektīva maģija, man saprast neizdodas.

Oh Wonder
Josephine Vander Gucht no "Oh Wonder" diezgan pārliecinoši uzvar nominācijā "dienas skaistākā māksliniece" (lai arī konkurence nav tā skarbākā - nav jau tik grūti pārspēt The Japanese House un Kaupera meitas), taču ne jau tikai izskata dēļ šis koncerts izrādās baudāms. Oh Wonder spēlētā mūzika ir viegla un patīkama - nemaz nav pārsteidzoši, ka savu lielāko iedvesmotāju vidū viņi min Džoniju Mičelu, visai pretēji iepriekšējam uz Nordea skatuves baudītajam koncertam (The Very Best), viņi tevi nomierina, nevis uzkurina, bet arī to reizēm vajag.

Air
Jau otro reizi šīs vasaras laikā klātienē vēroju franču elektroniskās mūzikas klasiķus (pieņemot, ka viņus par tādiem var saukt). Priekšnesums, jāatzīst, gandrīz identisks kā Portugālē - Air galīgi nav eksperimentus mīloša grupa, un pat tādiem visai virspusējiem viņu pazinējiem kā mums šai reizē visas dziesmas jau šķita labi pazīstamas. Faktiski vienīgās atšķirības bija tajā, ka Positivus programma bija mazliet īsāka par Porto klausīto, bija vēl gaišs, līdz ar to skatuves noformējuma krāsaino kvadrātu efekts bija daudz mazāks, un robotiskā filtrā izteikto pateicību "thank you very much" šai reizē bija vairāk. Air šovs nav slikts, bet diezgan droši viņiem tā vien prasītos ierakstīt kaut ko jaunu un pārstāt braukāt apkārt ar "Moon Safari" un "The Virgin Suicides" materiālu.

Sūdi
Kamēr mūzikas ziņā zinošāki cilvēki ar lielu nepacietību gaidīja "Grimes" uzstāšanos Positivus, mēs jau trešo gadu pēc kārtas devāmies uz "Sūdiem". Šoreiz gan bija itin ilgi jāgaida koncerta sākums, jo lieliem māksliniekiem skaņošanās ir svēta lieta, bet "Sūdus" vienmēr ir vērts gaidīt. Arī tāpēc, ka reti kuram ansamblim Positivus'ā ir tik uzticīgi un uzticami fani. Arī mums tā vien sagribējās apgādāties ar kakas formas spilveniem - jaunākā "Sūdu" fanu atribūta. Diemžēl pilnā garumā šoreiz koncertu apmeklēt nebija iespējams, taču dažas aktualitātes no šī ansambļa mēs sagaidījām - gan dziesmu "Tuborga čuras", gan teicamo saukli "Ministram sāp vairāk", gan garāku stāstu par mīlestību festivālā. Jāatzīst, ka pēdējais skaņdarbs, kuru mēs vēl paspējām dzirdēt, proti, par Latviju - pasaules čempioni, kaut kā savā saturā mani īsti nepārliecināja, un tas ne tuvu nespēj līdzināties iepriekšējam "Sūdu" veikumam šai frontē - "Kartes melo, Latvija patiesībā ir liela". Tā kā nepalikām līdz galam, nezinām, vai "Sūdi" bija sacerējuši arī kādu dziesmu par "bīstamā bāra - komunistu perēkļa" tēmā. Ar visu cieņu un mīlestību pret "Sūdiem", nokavēt Igija uzstāšanos nebiju gatavs.

Iggy Pop
Viens no pēdējiem dzīvajiem sava laikmeta pārstāvjiem Igijs Pops arī teju septiņdesmit gadu vecumā nav samierinājies. Joprojām viņš visu koncertu pavada, mežonīgi lēkājot pa skatuvi (un nekas, ka tu redzi, ka viņam tas nemaz vairs nenāk viegli, bet gan sagaādā sāpes - Igijs nebūs tas, kurš apstāsies sāpju priekšā). Joprojām viņš uzstājas bez krekla. Joprojām ir rupjš un bezkaunīgs. Nekas, ka seno cīņas biedru Bovija un Lū Rīda vairs nav šaisaulē. Nekas, ka no "The Stooges" sākotnējā sastāva viņš vienīgais vēl ir šajā pusē, Igijs koncertā neļausies nodoties apcerei un pašrefleksijai (atšķirībā no ieraksta formas, kurā "Post Pop Depression" vairāk līdzinās Bovija atvadu platei, nekā tam vīram, kas vēlas būt tavs suns). Repertuārā ir teju visas nozīmīgākās gan Igija solo karjeras, gan "The Stooges" dziesmas, kuras visas tiek aizvadītas mežonīgā tempā, mežonīgā enerģijā un ne mirkli neatslābstot. Pat tie skaņdarbi, kurus tu pazīsti kā itin rāmus un intīmus - piem., "The Passenger", "Sister Midnight" un "Nightclubbing", te galīgi tādi nav. Repertuārs ir teicams. Varbūt gan gribētos mazliet vairāk jauno dziesmu, bet varbūt arī nevajag. Protams, arī pats Igijs apzinās, kā tas ir - 69 gadu vecumā dziedāt "1969", kurā ir apgalvojums:
"It's another year for me and you
Another year with nothing to do
Last year I was 21 I didn't have a lot of fun
And now I'm gonna be 22 I say oh my and a boo-hoo"
Bet nē - ne par novecošanu ir šis koncerts, bet par to, ka joprojām viņš ir "the wild one". Jā, domājams, Igiju kādu reizi no skatuves dēļiem nonesīs, un laiks paveiks to, ko nespēja heroīns. Taču kamēr viņš vēl ir ar mums - Igijs Pops ir viens no tiem mūziķiem, kurus noteikti ir jāredz uzstājamies. Protams, viņā ir itin daudz no Nelabā - par skaistu tu nedz viņu, nedz viņa uzstāšanos nenosauksi, taču kāda enerģija, kā vitalitāte un kāds nesamierināšanās gars! Ne mazākajā mērā nenožēloju, ka bijām uz šo vienu "Positivus" dienu, un nebūtu to nožēlojis pat tad, ja mēs būtu aizgājuši uz tikai vienu koncertu - pēdējo! Tas tomēr ir tik ļoti svarīgi - saglabāt sevī "Lust for Life"!