Neiekostais elkonis

Mārča Lāča režisētais "Neiekostais elkonis" savu galveno darbu izpildīja jau pavasarī, kad tas mani motivēja iepazīt Sigizmunda Kržižanovska daiļradi (pagaidām izlasītas divas grāmatas, bet gan būs vēl), tomēr agrāk vai vēlāk vajadzēja pienākt tai dienai (vakaram), kad man vajadzētu noskatīties, ko no Kržižanovska teksta varētu izveidot uz Latvijas teātra skatuves. Necentīšos tevi ieintriģēt ar neskaidriem mājieniem, bet tiešā tekstā pateikšu - to varētu nosaukt par vilšanos.

Cik nojaušu, sākotnēji "Neiekostais elkonis" galīgi nebija skatuvei piemērots teksts (tikām "Burtu slepkavu klubs", manuprāt, būtu teicams materiāls iestudējumam), un arī izrādes gaitā sajūta, ka Lācis ir pamatīgi piepūlējies, lai to padarītu kaut cik skatāmu, nepazūd. Otra negaistoša sajūta - ka stāsta satura ir bijis gaužām maz, un smags darbs ir bijis arī no tā saskrubināt kaut ko pietiekamu 80 minūšu izrādei. Tāpēc daudz laika horeogrāfijai, mūzikai, modernizētajiem iestarpinājumiem - jo tā vien šķita, ka īsti vairāk kā viena humoreska tam visam apakšā nebūtu atrodams. Izrādes sižets? Tas nebūtu labs raksturojums, tad jau drīzāk tēma: vīrietis par visām varītēm mēģina iekost sev elkonī, kas anatomiski nav īsti iespējams. Ar to viņš kļūst slavens. Principā - tas arī viss.

Izrādē piedalās trīs 2015. gada LKA absolventi: Jānis Kronis, Reinis Boters un Klāvis Mellis. Visu izrādes laiku viņi pavada uz skrituļslidām (kā teikt - kāpēc nē?), un jāsaka - horeogrāfija noteikti ir stiprākais, kas šajā izrādē ir. Tā īsti neviens no viņiem konsekventi izrādes garumā nav konkrēta tēla atveidotājs, jo vienīgais nosacīti konkrētais tēls jau ir tas pats elkoņkodējs (viņu gan atveido tikai Kronis, taču nav tā, ka viņš atveidotu tikai tā saucamo galveno varoni), reizēm viņi ķermeniski viens otru papildina, citkārt pastāv kaut kādas robežas starp aktieriem. Ir arī sava deva pārģērbšanās - gan veiksmīgāka, gan mazāk veiksmīga, tomēr pamata ietērps visiem trim ir vienāds - zeķubikses, šorti, balts krekls un žakete. Un, protams, skrituļslidas. Mellis vairāk vaikstās, Kronis vairāk runā īpaši uzspēlētā manierē, bet Boters visvairāk izskatās "kruts". Pa vidu starp vēstījuma ainām (kuru savstarpējā saistība jau tāpat nav nekāda izcilā) ir arī projekcijas, kuru funkciju man īsti neizdevās saprast.

Visvairāk laikam jau visā šajā padarīšanā sāpēja tas, ka tur gluži vienkārši nebija īsti satura veselai izrādei. Tas būtu līdzīgi kā turpat Ģertrūdes ielas teātrī skatītajiem "Stāstiem no abām kabatām" ņemt un visu izrādi izveidot no viena stāsta (ja kas - tajā izrādē arī viss šis aktieru trio piedalījās). Tas nav normāli, ja tik īsā izrādē es vairākas reizes ieskatos pulkstenī - tā šķita pārāk gara, lai gan patiesībā bija īsa. Un arī tajā nelielajā satura daudzumā, kas tur bija, netrūka liekā un nevajadzīgā. Bija izrādē viena, manuprāt, ļoti veiksmīga aina, kurai fonā bija sporta komentēšana Anatolija Kreipāna gaumē - tā bija, manuprāt, smieklīgākā šīs izrādes daļa, bet bišķi to sačakarēja vārdi beigās: "Ar jums kopā šovakar bija Anatolijs Kreipāns." Ja skatītājs nav to sapratis pats - tieša atsaukšanās uz Kreipānu nedarīs viņam visu dzirdēto smieklīgāku. Ja viņš ir to sapratis - šī Kreipāna pieminēšana neko jaunu neatklās. Un tā bija arī citur - kas par daudz, tas par skādi. Arī kājstarpes līmeņa joku bija par daudz - publiku (kurā dominēja vidusskolnieki) gan tie izklaidēja, taču parasti ģenitāliju līmeņa humors nav man galvenais motivētājs teātra apmeklējumam.

Iespējams, es biju kaut ko nepareizu no šī iestudējuma sacerējies, un tāpēc tagad esmu tik kritisks. Es saprotu, ka patiesībā nebija jau tas katastrofāli slikts, un ka visticamākais no "Neiekostā elkoņa" izveidot kaut ko būtiski labāku būtu stipri sarežģīti. Vienīgi tad, protams, jautājums - vai bija vērts veidot jebko? Un tā gluži nešķita, ka aktieri šo izrādi paši sevišķi izbaudītu - vismaz tik negludu darbu ar tekstu reti kad esmu teātrī redzējis - kad tu jūti, ka aktieris cīnās ar nespēju atcerēties īstos vārdus. Žēl, patiešām žēl, un manās acīs pārmetumi primāri ir veltīti režisoram. Līdz ar to es galīgi neesmu pārsteigts, ka uz šo ĢIT izrādi biļetes diži naski netiek izķertas, nav īsti tā vērts.
2017-11-08
7.0
comments powered by Disqus