Ērika Trauma sapnis
Bibliotēkā vienā no plauktiem ievēroju kādu līdz šim ne redzētu, ne dzirdētu Māra Bērziņa grāmatu. Kā izrādās, "Ērika Trauma sapnis" ir viņa debija literatūrā, līdz ar to tagad mazliet varu saprast, no kurienes Bērziņš kā rakstnieks ir nācis un novērtēt to, vai viņš uzreiz bija "gatavs rakstnieks", tāds, kas var radīt Gūtenmorgenu, "Svina garšu" un "Aizliegto pianīnu", vai arī tur bija vēl kāds ceļš ejams.
Neaizraujoties ar sveces turēšanu zem pūra, uzreiz atklāšu: šeit jūtami vien aizmetņi no tā, ko Bērziņš lasītājiem piedāvājis vēlākos gados. Grāmatā ir it kā divas sižeta līnijas: viena stāsta par to, kā Ēriks Traums brauc ar nakts vilcienu, mēģina gulēt un beidzot aizmieg, otra - par sapni, kuru Ēriks Traums redz. Nav sevišķi tālu jāmeklē, lai saprastu, ka Ērika uzvārds "Traums" - tas ir "Sapnis" vācu valodā, līdz ar to pavisam loģiski, ka viņš redz sapni. Mazāk loģiski šķiet tas, ko tieši viņš sapņo, proti, kādu saturu viņam sarūpē vīrs, kurš sākumā sevi prezentē kā Mācītāju, bet pēc tam izrādās, ka viņš ir Iemidzinātājs. Vispār, ja tā padomā, ka tik nebūs tā, ka Māra Bērziņa sapņus būs noklausījies Kristofers Nolans, pirms radīt "Inception". Bet labi, ne par to ir stāsts.
Par ko tad tas ir? Par četriem draugiem: Smuko, Skopo, Sūro un Svēto, kuriem būs jāizcieš sods pēc tam, kad Smukais mēģinājis izdarīt pašnāvību. Smukajam - jo tajā vietā, kur viņi dzīvo, jebkāds slepkavības mēģinājums ir sodāms, arī, ja tas vērsts pret sevi, bet pārējie - jo nav savlaicīgi ievērojuši šo drauga tendenci un viņu pasargājuši. Taču sodam ne obligāti jābūt smagam. Un drusku ik pa brīdim izgaist plīvurs tai pasaulei, kas šķir viņus no Ērika Trauma. Kas nav nekāds brīnums, jo tas taču sapnis.
Šī grāmata mani vairāk uzrunā kā ideja un mazāk - kā konkrēts prozas darbs, manuprāt, Bērziņš pats šim sapnim tomēr nebija vēl īsti gatavs, un tā vien šķiet, ka ar laiku viņš ir labāk iemācījies gan rīkoties ar absurdo (kā Gūtenmorgenā), gan ar reālo. Pirmā nodaļa, un it īpaši tās noslēgums, man radīja sajūtu: šī grāmata mani aizraus, jutu pat tādu kā Italo Kalvino noti, un arī vispār spēles ap sapņu pasauli man ļoti patīk, kā nekā - esmu intensīvs sapņotājs, lai gan lielākoties savus sapņus nepierakstu. Bet varbūt vajadzētu? Tā varētu būt apņemšanās oktobrim - vienu mēnesi veikt sapņu dienasgrāmatu, redzēs, kas no tā varētu sanākt. Bet turpinājumā kaut kā autoram neizdevās latiņu uzliktajā līmenī noturēt un pamazām visa mana sajūsma noplaka, un nācās vien secināt: laba rakstnieka aizmetņi te noteikti ir jūtami, bet ne vairāk. Noteikti šī nebūs tā grāmata, kuru ieteikšu kā pirmo, vēloties iepazīt Māra Bērziņa daiļradi.
Neaizraujoties ar sveces turēšanu zem pūra, uzreiz atklāšu: šeit jūtami vien aizmetņi no tā, ko Bērziņš lasītājiem piedāvājis vēlākos gados. Grāmatā ir it kā divas sižeta līnijas: viena stāsta par to, kā Ēriks Traums brauc ar nakts vilcienu, mēģina gulēt un beidzot aizmieg, otra - par sapni, kuru Ēriks Traums redz. Nav sevišķi tālu jāmeklē, lai saprastu, ka Ērika uzvārds "Traums" - tas ir "Sapnis" vācu valodā, līdz ar to pavisam loģiski, ka viņš redz sapni. Mazāk loģiski šķiet tas, ko tieši viņš sapņo, proti, kādu saturu viņam sarūpē vīrs, kurš sākumā sevi prezentē kā Mācītāju, bet pēc tam izrādās, ka viņš ir Iemidzinātājs. Vispār, ja tā padomā, ka tik nebūs tā, ka Māra Bērziņa sapņus būs noklausījies Kristofers Nolans, pirms radīt "Inception". Bet labi, ne par to ir stāsts.
Par ko tad tas ir? Par četriem draugiem: Smuko, Skopo, Sūro un Svēto, kuriem būs jāizcieš sods pēc tam, kad Smukais mēģinājis izdarīt pašnāvību. Smukajam - jo tajā vietā, kur viņi dzīvo, jebkāds slepkavības mēģinājums ir sodāms, arī, ja tas vērsts pret sevi, bet pārējie - jo nav savlaicīgi ievērojuši šo drauga tendenci un viņu pasargājuši. Taču sodam ne obligāti jābūt smagam. Un drusku ik pa brīdim izgaist plīvurs tai pasaulei, kas šķir viņus no Ērika Trauma. Kas nav nekāds brīnums, jo tas taču sapnis.
Šī grāmata mani vairāk uzrunā kā ideja un mazāk - kā konkrēts prozas darbs, manuprāt, Bērziņš pats šim sapnim tomēr nebija vēl īsti gatavs, un tā vien šķiet, ka ar laiku viņš ir labāk iemācījies gan rīkoties ar absurdo (kā Gūtenmorgenā), gan ar reālo. Pirmā nodaļa, un it īpaši tās noslēgums, man radīja sajūtu: šī grāmata mani aizraus, jutu pat tādu kā Italo Kalvino noti, un arī vispār spēles ap sapņu pasauli man ļoti patīk, kā nekā - esmu intensīvs sapņotājs, lai gan lielākoties savus sapņus nepierakstu. Bet varbūt vajadzētu? Tā varētu būt apņemšanās oktobrim - vienu mēnesi veikt sapņu dienasgrāmatu, redzēs, kas no tā varētu sanākt. Bet turpinājumā kaut kā autoram neizdevās latiņu uzliktajā līmenī noturēt un pamazām visa mana sajūsma noplaka, un nācās vien secināt: laba rakstnieka aizmetņi te noteikti ir jūtami, bet ne vairāk. Noteikti šī nebūs tā grāmata, kuru ieteikšu kā pirmo, vēloties iepazīt Māra Bērziņa daiļradi.
2026-09-20
comments powered by Disqus