Visbiežāk jebkuras rokgrupas seja ir tās solists. Kad tev saka: "The Hobos", tu dzirdi - Ūdrītis. Kad saka: "Manta", tu dzirdi - Šubrovskis. Kad saka: "Prāta vētra", tu dzirdi: "Uzstāšanās krievijas armijas festivālos." Protams, ir grupas, kurās solists nav līderis, piemēram, ja grupā nav solista. Ir grupas, kuru seja ir solo ģitārists, daudz retāk - kāds cits no instrumentālistiem. Taču grupas "Nielslens Lielsliens" seja neapšaubāmi ir tās dejotājs Oskars Moore. Un tas par spīti tam, ka arī Vija Moore ir gana ekspresīva persona, nemaz nerunājot par Klāvu Kalnaču, kurš jau no "Židrūna" laikiem ir zināms kā atraktīvs solists. Bet Oskara priekšā viņi abi, protams, nobāl.

NL performances ir kaut kas tāds, par ko nav pareizi teikt, ka tas ir jāredz, tās ir jāizdzīvo. Nē, protams, ir iespējams koncertu arī vērot no malas, bet tad ir risks, ka tev, līdzīgi kā tam čalim, kas stāvēja aiz netālu aiz manis, ik pa brīdim kāds kārtējā palēciena laikā uzkāps uz kājas. Jā, atzīstu, visbiežāk tas biju es, bet - ja tu esi ieradies uz rituālu, kur visi runā balsīs un krīt gar zemi, bet tev līdzi ir sviestmaizes un tu grasies mierīgi palasīt avīzi, pats vien esi vainīgs. Nesaku, ka tādi bija piesauktā džentelmeņa nodomi, bet tu saprati, ko gribēju teikt. Ja tev nav bijis tās laimes pieredzēt NL uzstāšanos, diez vai jebkas no augstāk rakstītā tev jebko izteiks. Mēģināšu šo raksturot: iztēlojies, ka tu televīzijā skaties rīta vingrošanu un vingro tai līdzi. Vai mūsdienās televīzijā ir rīta vingrošana? Diez vai, tad jau tu neko nespēsi iztēloties. Labi, iztēlojies, ka tu kopā ar citiem cilvēkiem skaties "Get fit with Rick" zumbas nodarbības un zumbo Rikam līdzi. Tikai Riks ir uz skatuves kopā ar mūzikas grupu un viņa deju rutīna ir pakārtota dziesmu saturam. Piemēram, stāstam par to sūdabrāli (nebaidos šī vārda, lai gan viņš dievojās, ka tas nebija ļaunprātīgi), kas šķaidīja lielo ķīru olas. Vai "Ūdens aerobikai", uz kuru Oskars Moore ierodas peldšortos un ar cepurīti galvā. Vai dziesmai par ēzeli un vēlmi apgūt programmēšanu pitonā.

Patiesībā jau NL koncerti būtu gana jaudīgi un atmiņā paliekoši arī bez Oskara deju nodarbībām, bet tās tos padara vēl vairāk īpašus. Kā šo no skatuves raksturoja Klāvs - ir cilvēki, kas koncertā gribētu dejot, bet nezina kā - un Oskars viņiem to parāda. Protams, auditorijas horeogrāfija nav perfekta, bet tam nav nekādas nozīmes - galvenais, ka visi iesaistītie procesu izbauda, un šajā koncertā man par to nebija ne mazāko šaubu. Jā, un ekrāns un iespējas uz tā rādīt, piemēram, Vijciema lāču nodarījumus, deva klāt vēl vienu slāni visam šim priekšnesumam.

Jāuzslavē arī tas, kā NL uzsāk un noslēdz koncertu - uz skatuves viņi ierodas caur skatītāju rindām, ienākot pa durvīm un jau muzicējot, radot līdzīgu noskaņu kā tradicionālajos krišnaītu gājienos, bet koncerta beigās - tāpat, joprojām muzicējot un ar to pašu mantru, aiziet no skatuves, un vismaz šajā reizē kādu brīdi vēl turpināja to darīt iekšpagalmā. Lai arī grupas "Nielslens Lielsliens" nosaukums ir grūti iegaumējams un vēl grūtāk izrunājams, tā ir grupa, kuras uzstāšanos vismaz vienu reizi ir obligāti jāpieredz. Bet labāk - vairāk kā vienu reizi.

Nobeigumā - pateicība koncerta norises plānotājiem: bijām solījušies ierasties pēc saviem bērniem Zolitūdē 22:00, un precīzi, minūti minūtē, tur arī bijām, bet no koncerta nenācās evakuēties priekšlaicīgi, viss bija sarēķināts. Lai arī zinu, ka šis nebija tieši mūsu dēļ - novērtējām!