Kazhes pierakstu burtnīca

Ir tāds slēpnis "From Kurland with Love". Tas ir viens no tiem slēpņiem, par kuriem stāsta televīzijas reportāžās un par kuriem raksta blogos. Tas ir no slēpņiem, kuru dēļ vispār ir vērts slēpņot. Senos laikos, vēl pirms iepriekšējā Pasaules Kausa finālturnīra, es šī slēpņa maršrutu izbraucu ar automašīnu, veicot 1250 kilometrus un noslēgumā pašu slēpni nemaz neatrodot. Mans vārds viesu grāmatā gan vēlāk tika ieskricelēts, bet tu zini, kā ir ar tām karotēm, kuras atrodas. Un tagad, vairāk kā 4 gadus vēlāk, maršrutu tika izlemts braukt vēlreiz, taču šoreiz - ar velosipēdiem.


Jāatzīst, ka tas ir visai pamatīgs retums manā biogrāfijā - atvaļinājumu pavadīt Latvijā, bet bija skaidrs, ka gluži vienā nedēļas nogalē visu maršrutu izbraukt nebūs iespējams, tāpēc Jāņu nedēļu izlēmām aizvadīt Kurland noskaņās. Jā, droši vien man nemaz nevajadzētu stāstīt tev par manu kompāniju šim braucienam. Skaidrs, ka braucu divatā ar Marinu - sievieti, kas manā dzīvē ienesusi tik daudz smaidu, ka vairāk smaidīt laikam nemaz nav iespējams.


"From Kurland with Love" maršruta īpatnība ir tāda, ka ir jāapmeklē vairāk kā 40 punkti, kas izkaisīti pa Kurzemes Ziemeļu daļu - reizēm visai pamatīgos attālumos viens no otra, turklāt publiskā informācija par katru no punktiem ir visai trūcīga - pašam tev vien nākas meklēt, kur atradusies konkrētā Lonastes dzelzceļa stacija, Hidroplānu bāze Engures ezerā vai Zilā kalna apvedceļš. Iepriekšējo reizi, braucot šo slēpni, mājas darbu biju izpildījis visai pavirši, kā rezultātā labi sanāca iepazīties ar vietējiem iedzīvotājiem, kurus nācās izjautāt visdažādākajos jautājumos, bet šoreiz šķita - viss jānodara precīzi un atbildīgi. Ja tu ar mašīnu braucot kaut ko sajauc un tev nākas braukt liekus simts kilometrus, tas tomēr ir vairāk naudā izmērams degvielas patēriņš, bet ar riteni šādā veidā vari pazaudēt pat veselu dienu, tālab izlēmām - šoreiz iztiksim bez improvizācijas, visu punktu atrašanās vietas noskaidrosim iespējami precīzi, samazinot risku muļķīgi kļūdīties.


Tu varētu vaicāt (un tev būtu visas tiesības tā darīt) - ko tad vispār vajag meklēt, tu taču šos visus punktus esi vienreiz jau apmeklējis, vai tad tu neatceries, kur tie atradās (un vēl jo vairāk - slēpņa gala vietas koordinātes)? Uz šo jautājumu varu atbildēt tev pavisam vienkārši - es esmu vieglprātīgs cilvēks, kas nesaglabā pierakstus un kas nemaz nevēlas saglabāt pierakstus. Atmiņa? Nav man tādu smadzeņu resursu, lai turētu atmiņā informāciju par dažādiem slēpņu punktiem, tā vietā es labāk turu prātā dažādus faktus par pirmskara Latvijas futbolu, popmūzikas vēsturi vai ko citu tikpat noderīgu. Gala vietu gan kartē būtu atradis, bet ne jau kārbiņas atrašana ir piedzīvojums.


Labi, ka šo gadu laikā gan tehnoloģijas gājušas uz priekšu - piem., ir tāds lielisks resurss ar vecajām kartēm vesture.dodies.lv, kuru uztur kāds vietējais (Kreisā krasta) karšu entuziasts, un arī mums pašiem veselā saprāta daudzums arī ir uzlabojies - karšu lietošana vairs nav sveša padarīšana un ir skaidrs, kur būtu LOĢISKi jāatrodas dažādiem punktiem. Patiesībā var vien brīnīties gan par mūsu pašu kādreizējo stulbumu, gan to, kā Lodzis droši vien par šo slēpņotāju nemākulību varēja pasmieties - piemēram, izaicinājums atrast punktu Pāces gravā patiešām ir smieklīgs, nevis kaut kas dižs un varens, kā reiz šķita.


Kā lai arī nebūtu, maršrutu uz kartes sazīmēju tā, lai no sākuma punkta (dzelzceļa stacijas Tukums 2) līdz gala punktam (slēpņa atrašanās vieta man taču ir zināma) sanāktu drusku zem 500 kilometriem, turklāt vēl maršrutā bija paredzēta ilgāka pauze - Jāņu svinēšana Miķeļtornī, kas nebija gluži pa ceļam, bet vismaz ne pārāk tālu no ceļa. Uz Rīgu bija paredzēts braukt tāpat ar vilcienu. Laika apstākļu prognoze mūs nelutināja - Jāņu nedēļā meteoroloģijas zilētāji bija paredzējuši lietu, lietu un vēl drusku lietus. Taču mēdz neteikt, ka nav nepiemērotu laika apstākļu, ir tikai pārāk maz alkohola. Nē, šo laikam saka par neglītām sievietēm, nav svarīgi. Proti, mums bija paredzēts braukt un - basta!


Sestdienas rītā startējām savlaicīgi - ap pusastoņiem, lai jau deviņos varētu iziet uz distances. Vispār gan man tagad te ir sarežģīta situācija - par brauciena maršrutu stāstīt nebūtu īsti ētiski, jo tā tu varētu šo to noskaidrot par slēpni, turklāt - nav jau tā, ka daudzus tik ļoti interesētu Rubeņa bunkurs (lai gan - visu cieņu Rubenim un viņa vīriem!), Aļu priede vai Vecfabrīķis, kur nu vēl tas - kādā tieši secībā mēs šos punktus apmeklējām. Ja kas - arī bildes šajā rakstā tālab ir tādas, no kurām kaut ko izpīpēt varētu tikai īstens kaprona meistars.


Pirmās dažas stundas laiks bija labs un pat diezgan silts, tad dažas reizes drusku uzlija lietus, bet arī tas mūs sevišķi neapbēdināja. Pamazām apmeklējām punktus, kad apnika braukt, apstājāmies un nebraucām (un ieturējāmies ar kaut ko garšīgu), tad atkal braucām tālāk. Līdz vakaram bijām nobraukuši 110 kilometrus, un tā nu turpat pie viena no Kurland punktiem uzslējām telti un vakarējām. Mazliet gan apbēdināja mežonīgā knišļu kolonija, kas valdīja nepļautajā pļavā (nekad iepriekš man nebija sanācis saskarties ar šiem negantajiem radījumiem tādos kvantumos), tālab ātri vien iemitinājāmies teltī. Un gājām gulēt.


Otrā diena bija visai līdzīga pirmajai - laika apstākļi lielākoties bija ļoti labi un raizes nesagādājoši, šoreiz gan lielāku gabalu sanāca braukt pa šoseju Rietumu virzienā un pēc tam daļu tā paša ceļa atpakaļ. Tas droši vien nebūs uzskatāms par valsts noslēpuma izpaušanu, ja atklāšu, ka paviesojāmies kādā ostas pilsētā (vai vismaz tās priekšpilsētā), bet tālāk ceļš mūs veda uz apdzīvotu vietu, kura pilsētas statusu ir zaudējusi. Piestājām šosejas malā benzīntankā apgādāties ar kafiju un karstu šokolādi, tur sanāca noklausīties visai autentisku vietējo ļaužu sarunu. Patīk man, kā kurzemnieki darbības vārdus lieto trešajā personā: "Sveiks, resnais! Redzu, ka ne tikai es ir uz vecumu resnāks kļuvis." - "Skatos tu ir atkal nopircis jaunu mašīnu, tā kā tāds čigāns." - "Nē, kur nu, jau pusgads būs apkārt, kā ar to braucu." Vēl vakarpusē sanāca piedzīvojums ar glodeni - piestājām pie kāda jau vairākas reizes atrasta slēpņa (tā reizēm gadās), kuru apmeklējot pagājušajā pavasarī kopā ar geokolēģiem Latgals un Greenlandia biju blakus konteinerim atradis glodeni, kura tika izpestīta no bedres, un ko tu domā - šogad atkal atkārtojās līdzīga epizode. Atkal jau caurumā bija iekritusi glodene, kuru ar pamatīgiem pūliņiem izmakšķerējām ārā.


Tomēr šīs dienas spilgtākais notikums bija kas cits - kartupeļu biezputra vakariņās. Līdzi ņemamajā ekipējumā mums bija prīmuss, uz kura var vajadzības gadījumā pagatavot visdažādākos ēdienus. Šajā vakarā bija iecerēts uzvārīt no pārslām kartupeļu biezputru. Iespējams, tas būtu izdevies gaužām labi, ja nebūtu tā, ka mums atkal uzklupa tie neizturamie knišļi. Un tā nu sanāca, ka katliņš ar putru mazliet apgāzās un putra izlija ne tikai zālē, bet arī dažādās citās vietās, kur tā nemaz nebija nepieciešama. Varētu pat teikt, ka šī brauciena turpinājumā putra mūs vēl kādu laiku vajāja, epizodiski uzrodoties negaidītās vietās. Turklāt pilnai laimei katliņā no rīta bija palikusi sērkociņu kastīte, kas komplektā ar minimālu ūdens daudzumu katliņā nodrošināja labu sēra klātbūtni katlā (to gan, protams, pirms ķerties pie putras izmazgājām). Vienvārdsakot, šajā vakarā neveiklības it nemaz netrūka. Nebija gan arī tā, ka tas mūs (vismaz mani noteikti nē) pārmērīgi satrauktu. Ja kas - dienas bilance atkal 110 kilometru apjomā.


Trešais rīts gan nekādi nebija saucams par saulainu, un tas jau bija tikai loģiski - 23.jūnijā gaidīt labu laiku ir naivuma kalngals. Labi, ka šajā dienā mums bija paredzēts nobraukt tikai 50 kilometrus un tad - pievērsties jāņošanai Miķeļtornī. Pa lietu braukt, jāatzīst, ir diezgan nomācoši, jo īpaši, ja laiks nav neko diži silts. Nē, gluži padošanās vēlmes nebija, bet baudas no šāda brauciena ir visai maz - un tas par spīti tam, ka vienu posmu pat izbraucām pa gandrīz autentisku bānīša ceļu - no Mazirbes stacijas līdz Sīkragam ir izveidota pastaigu trase, kura it kā ir optimizēta velobraucējiem, bet jāņem vērā tāds apstāklis, ka ceļš ir tik labi aizaudzis, ka brīžiem tev šķiet, ka brauc vienkārši pa pļavu, un gluži triecientempā braukšana nesanāk. Ierašanos Miķeļtornī uzņēmu ar lielu atvieglojumu, jo slapjās drēbes un apavi bija jau pamatīgi apnikuši.


Droši vien nebūtu korekti te pārmērīgi izplūst detaļās par to, ko nu kurais sadarīja Līgo vakarā. Tā tomēr ir privāta informācija - cik kurš izdzēra, kas ar ko sakāvās, kas ar ko mīlējās, kas kuru cienīja un cienāja. Bet vismaz visus pasākuma dalībniekus uzskaitīšu. Māja Miķeļtornī pieder Gunai. Viņai ir dēls Jekims. Tāpat pasākumā bija ieradies slēpņotājs Imants ar savu sievu Suzannu un dēlu Emīru. Imantam ir tāds draugs Vikentijs, kuram ir meitene Polīna. Polīnai, savukārt ir brālis Tanislavs. Bet Vikentijam ir labs draugs, ar kuru viņš kopā audzē kartupeļus, vārdā Foma. Ja kas - Foma ir pamatīgākais atlēts, kas divas reizes Jāņu brīvdienu laikā devās pusgarajos treniņskrējienos. Vēl tur bija Paulis - arī viņš ir atlēts, bet vairāk specializējas uz riteņbraukšanu, un viņa draudzene Balva - mākslinieciska meitene, kas māk no pagalēm pagatavot steiku. Un tur bijām arī mēs - es (Kārlis) un Sniedze. Ui, gandrīz aizmirsu vienu no nozīmīgākajiem pasākuma dalībniekiem - mūsu vienīgo Jāni, kurš ir saistīts ar kādu kurjerpasta kompāniju.


Te nu sekos neliela atkāpe, kas nav nekādi saistīta ar Kurland un Jāņiem, bet tikai ar pastu. Pirms pusotra mēneša es pasūtīju dažas grāmatas vienā ārzemju internetveikalā. Ilgi jo ilgi tās nenāca, katru rītu drudžaini pārbaudīju pastkasti un atkal - nekā. Vakar beidzot - ir! Šodien pēcpusdienā devos uz pastu, bet izrādās - paciņa esot jau mēnesi pastā nostāvējusi un vakar aizsūtīta atpakaļ. Tas, ka man nebija pienākusi sākotnējā pavēste, nevienu neinteresēja - esot bijusi, varbūt mani vecāki būs paņēmuši un man nebūs pateikuši. Jauki, protams, ka izskatos gana jauns, lai dzīvotu kopā ar vecākiem, bet nē - manai pastkastei neviens cits nepiekļūst. Varbūt būšu to izmetis kopā ar spamu? Arī tas nav iespējams - zināju taču, ka zīmītei jābūt, un spama arī pēdējā laikā bijis gaužām maz. Kā lai arī nebūtu, ne man kāds atvainojās, ne ko - vienkārši tā sanācis, neko darīt. Būs vien jāraksta sūdzība! Tādi, lūk, tie pelmeņi!


Bet ja tomēr par Jāņu vakaru... tā kā laiks nebija neko izcils, lielu daļu vakara pavadījām iekštelpās, malkojot dažādus sildošus dzērienus un tērgājot par ikdienas rūpēm un raizēm, un daudz ēdot, protams. Vispār jāatzīst, ka tāds 14 cilvēku vads spēj vienā piegājienā apēst ļoti daudz, pat biedējoši daudz, tā man gribētos teikt. Klausījāmies Jāņu dziesmas, skatījāmies futbolu, spēlējām Sabotieri. Kāds lika puzli, kāds skaldīja malku (tur galvenie atlēti bija Foma un Tanislavs, bet arī es vismaz drusciņ roku šai lietā pieliku), kāds cepa gaļu (Imants un Vikentijs), kāds - spēlēja spēlītes uz konsoles. Tā kā pēdējā laikā bija visai daudz braukts ar riteni, Sniedze un es gulēt devāmies kā vieni no pirmajiem - ap pulksten trijiem. Dīvainā kārtā no Jāņu vakara visspilgtāk atmiņā man palicis sapnis, ko redzēju šajā naktī. Izstāstīšu to arī tev. Meklējām mēs kādu mistērijas tipa slēpni, nonācām ne sevišķi dziļas upes vidū, kur atradām vairākus neīstos konteinerus. Un tad ieraudzīju, ka upē peld lapiņas ar futbola spēļu rezultātiem. Padomāju - ahā, futbols, tad jau viss skaidrs - jābrauc uz Tukumu (vilciens taču uz turieni iet), tur ir futbola klubs "Tukums 2000", slēpnis ir pie stadiona! Viss vienkārši un skaidri! Pavēstīju šo informāciju Fomam un pamodos. Un ko es ieraudzīju, atvēris acis? Fomu, kas gulēja turpat blakus uz grīdas. Labi, ka tas bija tikai sapnis un uz Tukumu varēja nebraukt, jo smukums man jau tāpat bija.


24.jūniju mēs pavadījām laiski, varētu pat teikt - vairāk nekā vienkārši laiski. Neko tādu ambiciozu nedarījām (nobraukums ar velo šajā dienā - 4km). Gulšņājām saulītē, spēlējām šahu, spriedām par to, kā cīnīties ar lapsām, kas iemetušās uz dzīvi Gunas pagrabā (nez, kā tur beigās palika un vai lapsas labi sadzīvo ar Gunas jaunajiem mājdzīvniekiem - zalkšiem?), mazliet tukšojām dziriņas pudeles, nu tā, pa skaisto varētu teikt. Bija gan arī viens ekstremālāks elements - došanās uz upi mazgāties. Protams, man kādreiz ir nācies mazgāties upē, bet noteikti ne tādos apstākļos, kad gaisa temperatūra ir zem 20 grādiem, bet ūdens - zem 15. Kur nu vēl šādā ūdenī mazgāt matus. Bet - kas jādara, jādara. Un neba nu es viens upē paviesojos - peldē piedalījās arī Sniedze, Vikentijs, Polīna, Paulis un pat Jekims. Tapa arī dažas visai interesantas bildes, ar kurām es būtu ar tevi padalījies, mazo lasītāj, ja vien man pašam tās būtu pieejamas.


Gribējām uzkāpt arī Latvijas lielākajā šaha figūrā - Miķeļtornī jeb bākā, taču tas neizdevās, jo bijām visu dienu nobumbulējuši un uz to laiku, kad mēs turp devāmies, bākā vairs nekādas dzīvības nebija. Neko darīt - gan vēl kādu reizi sanāks tur viesoties. Piemēram, augusta beigās. Vakarā visi devās uz Rīgu, tikai mēs nē - jo velo brauciens bija vēl labi ja pusē, bet atsākt savu maršrutu bijām iecerējuši tikai nākamajā rītā. Iespēja pavadīt vēl vienu nakti zem jumta, neraizējoties par lietus līšanu, noteikti šķita tā vērta. Izspēlējām pāris partijas Vilcieniņu spēles, uzkodām žāvētu vistu un devāmies gulēt. Kā nekā - priekšā vēl vismaz trīs dienas braukšanas.


Visas iepriekšējo dienu prognozes 25.jūnijā solīja ko līdzīgu grēku plūdiem - līs visur un visu laiku. Sevišķi tas nesildīja, tālab emocionāli bijām gatavojušies tam sliktākajam. Taču vismaz no rīta laiks bija varbūt ne gluži labs, bet vismaz ciešams - nelija. Izbaudījām pirmos kilometrus, ko nobraucām ar sausām drēbēm. Un sekojošos kilometrus, ko joprojām nobraucām ar sausām drēbēm. Jau pienāca pusdienlaiks, un vēl bijām sausi. Mināmies sparīgi, jo šoreiz mums bija paredzēta mazliet lielāka kilometrāža kā citkārt un plānota nakšņošana pie Engures ezera. Braucās jāsaka labi, pat ļoti labi. Jau pulksten piecos dienas plāns bija izpildīts un telts uzslieta. Protams, varētu vēl kādu gabalu pabraukt. Bet vai to vajadzēja? Diez vai, tāpat bija gana labi. Nakšņošana notika laivu bāzē, kur gan nakts garumā bija visai liela dzīvība - dažādi ļaudis atgriezās no makšķerēšanas vai devās ezerā un darīja to ar pamatīgu troksni. Labi, ka bijām gulēt aizgājuši tik agri, ka par neizgulēšanos satraukties tāpat nevarēja.


No rīta ieradās arī bāzes saimnieks, kuram devos samaksāt par izmantoto teltsvietu. Jāatzīst, ka 10 eiro no diviem cilvēkiem vietā, kur nav pieejama duša, man kaut kā šķita diezgan padaudz, bet iebildumus necēlu. Toties kādas 10 minūtes vēlāk nāca pamatīgs pārsteigums - vīrs pienāca pie mums un tos 10 eiro atdeva, pavēstījis, ka par teltsvietu šeit nav jāmaksā, viņš esot pārpratis, ka mēs bijām ņēmuši laivu. Laipni un godprātīgi - ko lai saka, mēs jau nebūtu škandalējuši par paņemto maksu, bet nu katrā ziņā - vīram daži pluspunkti.


Sekojošā diena mūsu plānos bija viena no ambiciozākajām. Nē, kilometrāžas ziņā nekāds rekords nebija gaidāms, bet bija jāapmeklē uzreiz 15 mūsu maršruta punkti. Un tu nekad nevari zināt, vai kaut kur nesanāks pamatīgs ieberziens. Pāris pirmās dzelzceļa stacijas varbūt gluži par pamatīgu ieberzienu nekļuva, bet sava deva čakara tur bija. Jautrākais bija posms, kur nepareizi atlikta punkta dēļ devāmies meklēt staciju pa uzbērumu, kuru GPS nosauca par braucamu ar mašīnu, taču tās tas noteikti nebija - ja pirmo daļu ar riteni vēl bija iespējams pievarēt, tad sākot ar vietu, kur uz uzbēruma auga pamatīga izmēra krūmi, nācās lavierēt apkārt. Punktu mēs beigu beigās, protams, atradām, bet drusku jautrības jau tas mums sarūpēja. Tālāk gan viss gāja gludi, tai skaitā vietās, par kurām iepriekš bija bažas. Ja nu vienīgi pie negludumiem varētu pieskaitīt nātres, kuras šajā un sekojošajās dienās mūs vajāja arvien vairāk. Un ja man vismaz ir raupjas tēvaiņa kājas, tad Marina kājiņu man bija no sirds žēl.


Toties maršrutu mēs pievarējām patiešām lieliski - būtu varējuši pat paveikt vairāk par nepieciešamo, bet izdomājām - nevajag, gan būs labi tāpat. Atradām labu vietu, kur uzsliet telti (atkal jau blakus vienam no maršruta punktiem), ieēdām gardas vakariņas (uz prīmusa gatavoti pelēkie zirņi ar sīpoliem un speķi) un - laiks naktsmieram! Vai tā mums gribētos domāt, jo ar naktsmieru šoreiz neko labi nebija. Bijām tikai nesen iemiguši, kā izdzirdējām visai izteiksmīgu un tuvu skaņu - kaut kur pavisam netālu grieza grieze. Esmu liels dabas mīļotājs, bet ne vienmēr, un jāatzīst, ka griezes "dziesma" noteikti nav manu mīļāko skaņdarbu vidū. Tā nebūt nebija, ka šī skaņa netraucēja gulēt, itin nemaz ar nē. Mēģināju ar kliedzienu: "Aizveries!" panākt griezes pieklušanu, bet bez jebkādiem rezultātiem. Marina devās izlūkos noskaidrot mūsu kaimiņa uzturēšanās vietu, bet arī tas šo putnu īpaši neuztrauca. Plus, tā kā jau savlaicīgi noskaidrojām, ka grieze ir rets un aizsargājams putns, sapratām - īsti traucēt mēs šo kaimiņu nedrīkstējām, turklāt patiesībā jau mēs bijām svešinieki, kas bija ielauzušies griezes teritorijā un nevis otrādi. Bet viens ir droši - grieze tagad nav manu iecienītāko putnu vidū.


Un tā pienāca mūsu brauciena pēdējā diena - savācām dažas atlikušās vērtības (atkal jau - bez jebkādiem starpgadījumiem) un atradām slēpni. Nobraukums patiešām bija tikai nedaudz virs 500 kilometriem, faktiski šo maršrutu bijām izbraukuši 5 dienās (pieņemot, ka 23. jūnijs un pēdējā diena bija "pusītes"), kas nemaz nav slikts rezultāts. Prieks par labi pavadītu laiku? Nenoliedzami. Jo īpaši, ievērojot to, ka daba mūs tomēr lutināja - tikai pēdējā dienā atkal drusku uzlija, bet patiešām ne vairāk kā drusku. Gandarījums? Un kā vēl! Sajūta, ka esam paveikuši kaut ko lielu un varenu? Nē, kālab gan? Šāds brauciens jau pats par sevi nav nekas īpašs - nobraukt 100 kilometrus dienā ar riteni, atbilstoši manai izpratnei, var ļoti daudzi. Jā, mazliet sāp dibens, bet tas jau ir pārvarami. Galvenais ir apņēmība, un vismaz tajā mums trūkums nav novērojams. Jau brauciena laikā tika izlemts - nākamgad būs kārta vēl kādam no Lodža slēpņiem ar velo. Kurš tas būs? Vecais Zirgu pasts? Kapteiņa Helmaņa varoņu gaitas? Rīgas rātes sūtītie spiegi Hercoga Jēkaba kanālos? Kas to lai zina, viens ir skaidrs - piedzīvojumi nekad nebeidzas!


Nobeigumā, protams, kaut kā ar riteņiem aizbraucām uz kādu no tuvējām pilsētām, iekrāmējām tos autobusā un - aidā uz Rīgu! Lai arī brauciens bija teicams, atkrist savā gultā tāpat bija ļoti patīkami. Nemaz nerunājot par šampanieti un torti, ar ko atzīmējām veiksmīgi paveikto uzdevumu. Priekā, dārgie draugi!