Koncerts Vagonu hallē
Kad pagājušajā vasarā redzēju grupu "Nova Koma" spēlējam dīvainajā festivālā "Ecosystemic" Mežaparkā (kāpēc dīvainajā? jo tajā gandrīz nebija skatītāju), man šī kolektīva vārds neizteica pilnīgi neko, nebija mūsu ceļi līdz šim šķērsojušies, bet tā bija ja ne gluži mīlestība no pirmā acu skatiena, tad simpātiju rašanās noteikti, un kopš pērnās vasaras grupas iepriekšējā albuma "Es neesmu dusmīgs" dziesmas regulāri skanējušas manās austiņās gan skrienot, gan braucot ar riteni, un arī nupat aizvadītā Stirnu buka posma laikā vadmotīvs "katrs solis man ir maratons" bija man līdzās. Līdz ar to vēsts par grupas jaunākā ieraksta atklāšanas pasākumu mani uzrunāja. Bija gan šaubas, vai es maz varēšu šajā koncertā nokļūt - 23. maijā Augstrozē bija jau piesauktais Stirnu buks, un būtu bijis loģiski nakti pēc tā palikt turpat blakus Rozulas skolā. Biju pat gatavs sev neraksturīgajam variantam Marinu un bērnus nogādāt Rozulā, pats braukt uz Rīgu uz koncertu un pēc tā - atkal uz Rozulu (netīk man tukši dzenāt auto, bet gadās izņēmuma situācijas), taču dažādu veselības nedienu dēļ izlēmām Rozulā nenakšņot, un tad atlika tik vien kā noskriet savu distanci un savlaicīgi braukt uz galvaspilsētu. Arī tas nebija gluži bez starpgadījumiem - startu pārcēla par pusstundu vēlāk, distance bija smagāka, nekā es to būtu gaidījis, bet lietas būtību tas nemainīja - zinot, ka koncerts sāksies 20:00, es Vagonu hallē iegāju trīs minūtes pirms astoņiem. Jā, man nebija atlicis laika mājās ieiet dušā, bet pelde dīķi pēc finiša taču arī skaitās, un vispār Vagonu halle bija tik pilna un tik karsta, ka svaigs tur itin ātri nebija neviens.
Koncerta ievadā "Nova Koma" basiste Alise uzstājās ar soloprogrammu klavierēm. Jāatzīst, skaidrs priekšstats par to man neradās, jo lielāko šīs programmas daļu pavadīju rindā pēc alus (kuru šajā dienā biju godam nopelnījis), bet ilga tā nebija - labi ja piecpadsmit minūtes. Un tad bez jebkādas pauzes uzstāties sāka jau grupa pilnā sastāvā. Tā kā mana pazīšanās ar "Novu Komu" klātienē līdz šim aprobežojās ar to pašu pērnās vasaras festivālu, es biju pārsteigts par to, cik labi apmeklēts bija šis koncerts un cik atsaucīga bija publika tajā. Tā jau ir - grūti apjaust, cik kaut kas ir zināms ārpus tava burbuļa. It kā jau nekā pārsteidzoša - "Nova Koma" mūzika ir reizē gana lipīga, lai to gribētos klausīties un arī gana inteliģenta, lai tev par šādu vēlmi nebūtu jākaunās. Mārtiņš Vilnītis, grupas solists, ir harizmātisks un māk uzturēt kontaktu ar publiku, arī soloģitārists Jānis šajā ziņā neatpaliek. Un koncertos (kā tagad liecina mana pieredze jau no divām reizēm) mūziķi atdod sevi visus, tālab es pilnībā varu saprast cilvēkus, kas uz viņu koncertiem iet atkal un atkal. Kā uzzināju no koncertā sastaptas paziņas (CNZ), "Nova Koma" koncertos parasti cilvēku ir ļoti daudz.
Koncerta pirmajā daļā grupa spēlēja jauno albumu "Kā es braucu sirēnas lūkoties" pilnā garumā, bet pauzēm un bez pļāpāšanas ar publiku, pat ne reizes Mārtiņš nepateica mums, ka mēs esam labākie un ka viņš mūs mīl. Pieņemu, ka nopietnāki grupas sekotāji iepriekš jau bija pazīstami ar lielāku šo dziesmu daļu (zināms taču, ka pašmāju grupas savas dziesmas parasti vispirms noslīpē koncertos), bet es zināju vien divas - "Sirēnas II", kas šobrīd ir Radio Naba latviešu mūzikas topa virsotnē, un "Varētu saulei izkrist cauri", kas atrodama, šķiet, vienā no grupas koncertierakstiem, vismaz dzirdēta tā noteikti ir. Un, protams, pāris dienās, kas šķīra albuma parādīšanos straumēšanas platformās no koncerta, to biju dažas reizes noklausījies (reizēm arī es izpildu kādu mājasdarbu). Tā ir standarta prakse, albuma prezentācija to atskaņot kā vienu veselumu, un "Sirēnu" gadījumā tas bija īpaši vietā, jo albums ir tematiski gana vienots ap tēmām par jūru, nāvi un pārdzimšanu. Mazliet skumjš, mazliet apcerīgs, mazliet dusmīgs, bet ļoti uztverams. Sajūtu līmenī "Es neesmu dusmīgs" ir augstāka grāvēju koncentrācija, bet tāpat nav šaubu, ka "Sirēnu lūkošanās" ir nobriedušāks albums.
Koncerta otrajā daļā izskanēja vecākas dziesmas. Kā šo raksturoja ģitārists Jānis - pirmajā daļā skanēja jaunās dziesmas, kuras Mārtiņš sarakstīja, būdams vecs un rūgts, bet otrajā vecās, kuras viņš radīja jauns un stulbs. Publikas entuziasms otrajā daļā vēl pieauga (lai arī pirmajā tas bija labs), un uz beigām man bija pilnīgi vienalga, ka es pa dienas vidu pēc sajūtām biju tuvu tam, lai arī mani varētu izmest pie organiskajiem atkritumiem, izlēkājies, palicis bez balss un gaužām priecīgs. Lieliska koncerta pieredze, jaunā plate nogādāta mājās. Noteikti iešu uz "Novu Komu" vēl.
P. S. Precizējums: 2025. gada koncertierakstā no tās pašas "Vagonu halles" bija dzirdamas arī "Goda viesis" un "Cits cilvēks", taču šo ierakstu mērķtiecīgi klausījies nebiju, tā par izkrišanu saulei cauri bija pati uz savu iniciatīvu skanējusi no Spotify puses.
P. P. S. Vizualizācijas ar bija ļoti skaistas (bet tagad man allaž bail tās slavēt, jo ļoti gribas cerēt, ka tās ir patiešām radītas, nevis ģenerētas), bet vienmēr risks mazliet iegrābties, taču izskatījās radītas no sirds, nevis no slopmašīnas.
Koncerta ievadā "Nova Koma" basiste Alise uzstājās ar soloprogrammu klavierēm. Jāatzīst, skaidrs priekšstats par to man neradās, jo lielāko šīs programmas daļu pavadīju rindā pēc alus (kuru šajā dienā biju godam nopelnījis), bet ilga tā nebija - labi ja piecpadsmit minūtes. Un tad bez jebkādas pauzes uzstāties sāka jau grupa pilnā sastāvā. Tā kā mana pazīšanās ar "Novu Komu" klātienē līdz šim aprobežojās ar to pašu pērnās vasaras festivālu, es biju pārsteigts par to, cik labi apmeklēts bija šis koncerts un cik atsaucīga bija publika tajā. Tā jau ir - grūti apjaust, cik kaut kas ir zināms ārpus tava burbuļa. It kā jau nekā pārsteidzoša - "Nova Koma" mūzika ir reizē gana lipīga, lai to gribētos klausīties un arī gana inteliģenta, lai tev par šādu vēlmi nebūtu jākaunās. Mārtiņš Vilnītis, grupas solists, ir harizmātisks un māk uzturēt kontaktu ar publiku, arī soloģitārists Jānis šajā ziņā neatpaliek. Un koncertos (kā tagad liecina mana pieredze jau no divām reizēm) mūziķi atdod sevi visus, tālab es pilnībā varu saprast cilvēkus, kas uz viņu koncertiem iet atkal un atkal. Kā uzzināju no koncertā sastaptas paziņas (CNZ), "Nova Koma" koncertos parasti cilvēku ir ļoti daudz.
Koncerta pirmajā daļā grupa spēlēja jauno albumu "Kā es braucu sirēnas lūkoties" pilnā garumā, bet pauzēm un bez pļāpāšanas ar publiku, pat ne reizes Mārtiņš nepateica mums, ka mēs esam labākie un ka viņš mūs mīl. Pieņemu, ka nopietnāki grupas sekotāji iepriekš jau bija pazīstami ar lielāku šo dziesmu daļu (zināms taču, ka pašmāju grupas savas dziesmas parasti vispirms noslīpē koncertos), bet es zināju vien divas - "Sirēnas II", kas šobrīd ir Radio Naba latviešu mūzikas topa virsotnē, un "Varētu saulei izkrist cauri", kas atrodama, šķiet, vienā no grupas koncertierakstiem, vismaz dzirdēta tā noteikti ir. Un, protams, pāris dienās, kas šķīra albuma parādīšanos straumēšanas platformās no koncerta, to biju dažas reizes noklausījies (reizēm arī es izpildu kādu mājasdarbu). Tā ir standarta prakse, albuma prezentācija to atskaņot kā vienu veselumu, un "Sirēnu" gadījumā tas bija īpaši vietā, jo albums ir tematiski gana vienots ap tēmām par jūru, nāvi un pārdzimšanu. Mazliet skumjš, mazliet apcerīgs, mazliet dusmīgs, bet ļoti uztverams. Sajūtu līmenī "Es neesmu dusmīgs" ir augstāka grāvēju koncentrācija, bet tāpat nav šaubu, ka "Sirēnu lūkošanās" ir nobriedušāks albums.
Koncerta otrajā daļā izskanēja vecākas dziesmas. Kā šo raksturoja ģitārists Jānis - pirmajā daļā skanēja jaunās dziesmas, kuras Mārtiņš sarakstīja, būdams vecs un rūgts, bet otrajā vecās, kuras viņš radīja jauns un stulbs. Publikas entuziasms otrajā daļā vēl pieauga (lai arī pirmajā tas bija labs), un uz beigām man bija pilnīgi vienalga, ka es pa dienas vidu pēc sajūtām biju tuvu tam, lai arī mani varētu izmest pie organiskajiem atkritumiem, izlēkājies, palicis bez balss un gaužām priecīgs. Lieliska koncerta pieredze, jaunā plate nogādāta mājās. Noteikti iešu uz "Novu Komu" vēl.
P. S. Precizējums: 2025. gada koncertierakstā no tās pašas "Vagonu halles" bija dzirdamas arī "Goda viesis" un "Cits cilvēks", taču šo ierakstu mērķtiecīgi klausījies nebiju, tā par izkrišanu saulei cauri bija pati uz savu iniciatīvu skanējusi no Spotify puses.
P. P. S. Vizualizācijas ar bija ļoti skaistas (bet tagad man allaž bail tās slavēt, jo ļoti gribas cerēt, ka tās ir patiešām radītas, nevis ģenerētas), bet vienmēr risks mazliet iegrābties, taču izskatījās radītas no sirds, nevis no slopmašīnas.
2026-05-23
comments powered by Disqus