Kazhes pierakstu burtnīca

Vēlme aizbraukt uz kādu rokfestivālu ārzemēs man bija jau ilgus gadus, faktiski - kopš tās reizes, kad Normis un Sīcis kopā devās uz "Hurricane". Zini, cik laika pagājis kopš tām dienām? Apaļi desmit gadi. Šķēršļi bija dažādi - nebija naudas, nebija kompānijas, nebija laika, reizēm traucēja viens no apstākļiem, reizēm vairāki. Beidzot šogad apstākļi sakrita labvēlīgi un sanāca tā, ka jūlija pirmajā nedēļā kopā ar Ediju un Uldi (ne to, kas @bubliks; ne to, kas @uldis, ne to, kas Iltners un pat ne to, kas @ubalodis, bet gan tādu, kas slepkava555) devos uz Gdiņā (Polijā) notiekošo Opener festivālu.

Kā jau festivālam pieklājas, no šī brauciena nebūt ne lielāko daļu spilgto iespaidu veido koncerti, vairāk bija dažādu beztēmas glupību, kas arī bija tās, kas nodrošināja neaizmirstamu un neatkārtojamu festivāla gaisotni.

No Rīgas bija paredzēts izbraukt pirmdienas rītā (koncerti festivālā sākās trešdien pēcpusdienā), taču rīts beigu beigās pārvērtās par pulksten divpadsmitiem, jo... tā gluži vienkārši sanāca. Pirmās dienas plāns mums bija vienkāršs - aizbraukt tik tālu, cik sanāks, vakara gaitā noskatoties divas futbola spēles. Biju kaut kā cerējis, ka jau līdz pirmās spēles sākumam būsim nokļuvuši līdz Olštinai (ir tāda pilsēta Polijā, tur esmu bijis pirms dažiem gadiem Ziemassvētkos), bet biju pārmērīgi optimistisks. Tikām mēs līdz pilsētiņai ar labskanīgo nosaukumu Orzysz un sākām meklēt bāru, kur noskatīties spēli. Izrādījās, ka tas nav nemaz tik viegli - kamēr aptiekas Orzišā ir uz katra stūra, ar bāriem tur ir pašķidri. Beidzot vienu atradām, bet tas Edijam, kurš devās novērtēt televizora klātbūtni vai trūkumu, šķita pārāk draņķīgs. Izbraucām vēl vienu līkumu un uzgājām kādu picēriju. Tur bija paliela izmēra televizors un tikai viens labi iereibis apmeklētājs. Panācām, ka picērijas darbinieks uzlika vajadzīgo televīzijas kanālu un gatavojāmies izbaudīt Francijas-Nigērijas spēli.

Ar spēles baudīšanu gan neko izcili nesanāca - iereibušais vīrs vispirms izlēma, ka viņš varētu mums pasūtīt alu (lai gan Edijam un Uldim alus jau bija, bet es it kā biju pie stūres), turklāt - vairāk nekā vienu katram, bet tad - ka mums noteikti ar viņu nepieciešams aprunāties. Nekas, ka viņš ne vārda nezināja svešvalodās, bet mūsu poļu valodas krājums aprobežojas ar dažādās situācijās piesauktiem Levandovski, Blaščikovski un Ježi Dudeku. Vīram bija ļoti daudz kā stāstāma, un pārliecinoši biežāk lietotais vārds viņa leksikā bija "kurwa". Tālab ērtības labad iesaucām viņu par Kurvas kungu jeb panu Kurvu. Pans Kurva, jāatzīst, nebija izcili draudzīgs, visai skaidri varēja saprast, ka regulāri šo vārdu viņš veltīja tieši mums (iespējams, tādēļ, ka mēs acīmredzami neņēmām viņu par pilnu un atbildējām uz viņa replikām latviešu valodā, kas nu konkrētajā brīdī nāca prātā). Nez kādēļ man šķiet, ka konkrēti mani pans Kurva uzskatīja par "tipisku pediņu", ko tikai veicināja mana atteikšanās dzert alu. Sākotnēji šis pieņēma, ka mēs esam holandieši, par ko (kā varēja saprast) viņa attieksme bija pozitīva, jo "holandieši nav tādi kurvas kā vācieši", bet tad paskaidrojām, ka esam no Latvijas, uz ko saņēmām atbildi, ka latvieši gan esot totāli kurvas. Kā lai arī nebūtu, šis pans laiku pa laikam papildināja alus krājumus uz mūsu galda, lai gan nekas īsti neliecināja, ka viņš grasītos tos tukšot, jo tāpat jau bija pilns kā mārks. Par futbolu neko nestāstīšu, bet pans Kurva man personīgi itin pamatīgi krita uz nerviem un biju priecīgs, kad līdz ar spēles beigām varējām turpināt savu ceļu.

Divās stundās, kas bija mūsu rīcībā, tikām līdz Olštinai (nācās gan mazliet vairāk lietot gāzes pedāli kā iepriekš) un salīdzinoši operatīvi atradām naktsmītni - Vācu-poļu jaunatnes centru, kurā biju nakšņojis iepriekšējā Olštinas apmeklējumā (paklusēšu šeit par to, ka šoreiz no mūsu trijotnes šajā iestādē nokāsa ievērojami vairāk naudas nekā bija sākotnēji sarunāts). Atradām šoreiz normālu bāru, kur izbaudīt Vācijas-Alžīrijas spēli tuklu pusmūža vāciešu sabiedrībā. Kā normāli futbola līdzjutēji, skaļi atbalstījām alžīriešus, kas laikam ne pārāk patika mūsu kaimiņiem, kuri pēc spēles beigām (topošie Pasaules kausa ieguvēji ar lielām pūlēm papildlaikā noturēja uzvaru), projām iedami, mūs skaļi nosauca par "prima Arschlöcher". Izmantoju iespēju vāciski paskaidrot, ka mums viņu valoda ir saprotama, par ko pretī bija jautājums: "kāpēc tad atbalstāt Alžīriju?" Izspļāvu pretī, ka mēs atbalstījām to komandu, kas labāk spēlēja, uz ko vācietis bija spiests atzīt - jā, man bija taisnība, Vācijas spēle bija nekāda un uzvara nepelnīta. Hā! Dabiski, ka nākamajā rītā, sastapuši šos pašus vāciešus pie mūsu viesnīcas brokastu galda, viņus sveicinājām kā dibena caurumus, bet nu jau latviešu valodā.


Pēc spēles vēl izstaigājām Olštinu , uzrāvām kādu stundiņu zoles (es izteikti zaudēju) un tad jau bija arī laiks iet gulēt. Ja kas - ja šādi turpināšu detalizēti rakstīt par šo braucienu, apraksts ievilksies, nāksmies man kļūt lakoniskākam. Nē, tomēr viena epizode no vakara ir atstāstīšanas vērta. Pienāk mums klāt meitene (glīta) ar lietussargu, mēģina pārliecināt, ka mums jāiet uz kaut kādu klubu. "Go go!" - saka viņa. "Nez, nez!" - mēs. Edijs šo mēģināja pārliecināt, ka labāk ir iet ar mums uz viesnīcu, bet izrādījās, ka viņas angļu valoda ar vārdiem "go" un "club" arī aprobežojās.

No Olštinas - uz Gdaņsku. No Gdaņskas - uz Gdiņu, no turienes - uz lidostu, kur būs festivāls. Dabūjām aproces, tikām telšu pilsētiņā, uzslējām telti un uz pilsētu - skatīties futbolu. Abas spēles baudījām bārā "Black and white. Pub. Club", kurā nav ne miņas no melnā un baltā (ja nu vienīgi iestādes vadītājas paskatā) un ar klubu tam ar nav nekā kopīga. Pa vidu vēl ieskrējām kebabnīcā pierīties. Ar futbolu gan sanāca maza neveiklība - otrajā spēlē bija nepieciešams papildlaiks (patiesībā - pirmajā arī, bet tas nav svarīgi), bet bārs pusnaktī vērās ciet. Kamēr gājām meklēt citu iestādi, kur noskatīties papildlaiku, tika gūti visi trīs šīs spēles vārti. Rezultātā sanāca, ka no spēles 120 minūtēm mēs redzējām vairāk kā 100, bet no trim vārtiem - nevienus. Tas nebija gluži ideāli.

Tā pienāca trešdiena un festivāls. No rīta (ne jau nu agri) devāmies ar vilcienu uz Gdaņsku. Vispirms gan iekāpām pārāk glaunā vilcienā, no kurienes mūs izlika laukā, bet pilsētā tomēr nokļuvām (nieka 3 stundās, pa daļai tāpēc, ka daudz laika pavadījām Gdiņas tirgū, izvēloties pareizās kabanos desiņas un cūkas mēles želejā). Pastaigājām pa vecpilsētu, mazliet nodarbojāmies ar vīna degustāciju (lai nebūtu jāaktkārtojas, varu šeit atklāt, ka ar degustāciju nodarbojāmies arī visas nākošās dienas un ka ūdeni mēs dzērām ļoti maz, jo no vīna taču arī var padzerties) un tad - uz veikalu "Dekatlon" iepirkt dažādas sporta un tūrisma preces. Iepirkšanās ir garlaicīga, tāpēc par to neko nestāstīšu, pat ne savu sajūsmu par sporta preču cenām Polijā. Pieņemsim, ka ilgi tur neuzkavējāmies, bet gan visai operatīvi braucām atpakaļ uz Gdiņu, lai baudītu festivālu.


Pirmā grupa, ko tur redzēju, bija "Interpol". Zinu, ka šī grupa ir kritikas un fanu mīlēta, bet es viņu koncertā neko vairāk kā smukus puisīšus uzvalkos (vizuāli tiešām ļoti labs grupas tēls) spēlējam garlaicīgu un neemocionālu mūziku, turklāt - bez jebkāda azarta - nesaskatīju. Patiesībā jāatzīst, ka no pirmā vakara šajā festivālā tā pa īstām mums patika vienīgi Haim - trīs māsas ebrejietes, kuras patīkami pārsteidza ar enerģijas pārpilnu uzstāšanos, ieskaitot pamatīgu bungas dauzīšanu un tiešām ar dzīvu rokenrolu, ja tā var teikt. "Metronomy" tikām īpaši nepiesaistīja, bet vakara galvenā vilšanās bija "The Black Keys" - grupa, kurai teorijā man vajadzētu ļoti patikt, bet praksē viss it kā bija kārtībā, bet ne vairāk par to - noskatījos viņu koncertu no A līdz Z, bet tā arī nesapratu, ar ko viņi būtu īpaši. Vēl vakara noslēgumā bija "Foster the People", visai populāra grupa, kuras uzstāšanās spilgtākais iespaids bija tāds, ka man kādā brīdī šķita, ka uz skatuves ir parādījusies dziedātāja - meitene. Bet nē, tas bija joprojām Marks Fosters (kurš pats gan neesot gejs, bet domāju, ka daudzi viņa fani gan). Te man radās filozofiskas dabas jautājums: ja ir loģiski saprotams, kāpēc gejiski sievišķīgā balsī dziedoši puisīši patīk gejiem, tad kālab šādi "sladkije maļčiki" tik ļoti patīk meitenēm? Vai nav tā, ka meitenēm vajadzētu ģībt galvenokārt no mačo paskata večiem, nevis puisīšiem, kuriem nepieciešama palīdzība gurķu burkas atvēršanā?

Festivāla otrā diena. Būtiskākais plāna punkts - Pearl Jam. Pirms tam MGMT - nav ne vainas, bet nekā īpaša. Līdz beigām nepalikām, aizgājām uz "The Afghan Wigs" - vienīgo koncertu, kur uz citu skatītāju fona jutāmies jauni un nevis veci. Pat brīnos, no kurienes tie rūdītie vīri uzradās, kas skatījās šīs afgāņu parūkas. Mazliet pakratījām matus un tad biedri pēc alus, bet es - uz MØ (tīri feini, labprāt kārtīgāk iepazīšu Positivusā). Un tad nāca Pearl Jam - viena no šī festivāla galvenajām naglām. Patiesībā es nemaz neesmu tik liels Edija Vedera cienītājs, bet jāatzīst, ka viņi ir perfekta koncertu grupa - ar lielisku muzikālo programmu, ideālu mijiedarbību ar skatītājiem un arī publika šeit bija izcili piemērota. Tiesa, muļķīgas aizmāršības somā līdzi paņemta Kindl&39;a dēļ pūļa vidū nelīdu (skaidrs, ka tas tur tiktu samīcīts), tāpēc varēju labi izbaudīt koncerta muzikālo pusi, bet ne tik labi - mežonīgo tā aspektu. Protams, ka koncertā izskanēja teju viss tas, ko varēja no tā gaidīt - gan leģendārie hiti ("Even Flow", "Alive", "Jeremy"), gan aktuālā albuma dziesmas, gan šis tas no dažādiem periodiem, bet te pat nebija īsti svarīgi, ko viņi spēlēja, bet gan - kā viņi to darīja. Ar tādu atdevi, ka nav šaubu, kālab viņi ir tik pieprasīta koncertgrupa. Un koncerta nobeigums, kad izskanēja Pearl Jam koncertos gandrīz vai obligātā versija par The Who dziesmu "Baba O&39;Riley" ar MGMT dalībnieku parādīšanās uz skatuves, bija patiešām skaists punkts es pat teiktu izcilam bliezienam. Vēl koncerts paliks atmiņā ar Edija Vedera atkārtotajiem aicinājumiem cilvēkiem domāt ar galvu, pirms nodarboties ar crowd surfing, gadījumā ja vien tu kā skatītājs nesver mazāk par 120 pounds (which is about one kilo, atbilstoši Vedera teiktajam), jo pirmajās rindās stāvošo galvas nav no gumijas (dabiski, ka grupa ir ļoti piesardzīga, atminoties Roskildes traģēdiju). Pēc Pearl Jam es devos uz kino telti skatīties filmu Frank, kamēr Edijs un Uldis iepazinās ar Rozu Luksemburgu.


Par Rozu, Fjodoru, Dostovjevski un citiem fantāzijas un nefantāzijas personāžiem - šī apraksta nobeigumā, ko tu varēsi izlasīt nākamreiz.