Kazhes pierakstu burtnīca

No 15.septembra mēneša garumā es un Marina (vai arī - Marina un es) sekojām principam: mēnesis bez cukura. Par šādu pasākumu dzirdēti visai atšķirīgi viedokļi (ieskaitot visai sašutušus). Mēģināšu izskaidrot, kā tas izpaudās, kāda tam bija doma, kas sagādāja sarežģījumus un tā tālāk.

Tātad, ko mēs šī mēneša laikā drīkstējām un nedrīkstējām ēst? Idejiski viss pavisam vienkārši - neēdām produktus, kuru sastāvā ir uzrādīts cukurs (kā pievienota sastāvdaļa, nevis, piemēram, augļus, kuros augļu cukurs ir klāt dabīgā veidā). Izņēmums bija par labu medum, taču pārmērīgi šo "drošības caurumu" neekspluatējām - nebija tā, ka grūdām medu vietā un nevietā.

Vai šim pasākumam bija kāda doma un ilgtermiņa mērķi? Nezinu, ar ilgtermiņa mērķiem vispār ir, kā ir. Katrā ziņā domas atteikties no cukura pastāvīgi noteikti nebija, bet noskaidrot, cik grūti tas ir, šķita gana interesanti. Un noskaidrot to, cik ļoti patiesībā es no cukuru saturošiem produktiem esmu atkarīgs. Kas varbūt ļaus turpmāk bišķi vairāk piedomāt, pirms pirkt kārtējo litrīgo saldējumu.

Pirmās dienas bija grūtas - gan ar to, ka visādas lietas, par kurām man nebija ienācis prātā, ka tajās varētu būt cukurs, bija liegtas, gan ar to, ka mans organisms pastāvīgi ziņoja - dod cukuru! Bet pēc tam pieradu un tuvāk mēneša beigām nebija vairs sevišķa satraukuma par aizliegtajiem produktiem.

Tātad, par produktiem, kuri bija liegti:
- jebkāda rūpnieciski ražota maize (mājās, kā saprotams, var cept maizi bez cukura). tai skaitā rupjmaize, kura galīgi nesaistās ar cukuru. izņēmums - cukura nav lavašos;
- vairums konservu (piemēram, konservēti zirņi gandrīz visi ir ar cukuru sastāvā);
- majonēze;
- vispār, jebkuru produktu izvēloties veikalā, vispirms rūpīgi pētījām saturu, un laiku pa laikam nācās izvēlēties ēst kaut ko pilnīgi citādu, nekā sākotnēji domāts.

Skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem ir medicīniski iemesli cukura nelietošanai, ir daudz grūtāk kā mums - ēdot pusdienas dažādās iestādēs Rīgas centrā, bijām vienojušies nesatraukties par to, vai kaut kur nav klāt cukurs (izņemot acīmredzamos gadījumus - piemēram, desertus). Tādā gadījumā droši vien ēšana ārpus mājas nebūtu iespējama, bet uz šādu līmeni mēs arī netiecāmies.

Vispār, ja par šo lietu domāt praktiski, galvenais mērķis šajā mēnesī bija neēst bulciņas, cepumus, šokolādi un citu veidu saldumus, kas nemaz nav tik vienkārši, kā varētu domāt (ja vien neesi apveltīts ar izcilu gribasspēku). Jāatzīst, ka es nebiju piefiksējis, cik ļoti no šādiem produktiem esmu atkarīgs, taču bezcukura mēneša pirmajā nedēļā sapņos vairākas reizes man rādījās saldējuma kokteiļi, šokolādes tāfelītes un visādi citi "aizliegtie" produkti, kas mani kaut kādā mērā šokēja, jo pie apziņas esot tādā mērā to trūkumu neizjutu. Bet pēc tam šādi sapņi rādīties pārstāja.

Kādas mācības būšu no šī mēneša guvis, kas varētu turpmāk mainīties manā uzturā?

1. Noteikti samazināšu saldo cepumu un bulciņu patēriņu - ja pēc pusdienām sagribās kaut ko garšīgu, tikpat labi var ieēst kādu augli.
2. Saldējums ārpus karstās sezonas - ne biežāk kā reizi nedēļā.
3. No piedāvājumā esošajām musli noteikti turpmāk izvēlēšos bezcukura variantus (atkal jau - pieliec klāt augļus, un ir ļoti pat garšīgi).
4. Šī mēneša laikā biju vienā astoņu stundu rogainingā, pirms kura satraucos, vai varēšu uzņemt nepieciešamo enerģiju bez batoniņu palīdzības. Kā izrādījās - bez problēmām (banāni, rieksti).
5. Un, domājams, tagad oficiāli esmu atvadījies no saldo limonāžu lietošanas. Arī vispār pēdējos gados ar šo lietu sevišķi neesmu grēkojis, bet varu šajā rādītājā uzlaboties. Un tas nozīmē, ka ne tikai kokakolas stila dzērieniem turpmāk teikšu stingru Nē, bet arī arī kvasam un līdzīgiem padzērieniem nebūs vietas manā dzīvē.