Kazhes pierakstu burtnīca

Kas ir droši zināms par pastniekiem?
- Viņi vienmēr zvana divreiz.
- Viņi mēdz būt dzelteni.
- Labāk pastnieks gultā nekā enkurs ledusskapī.
- Reizēm viņi aizmirst piegādāt kādu sūtījumu un tad es publiski lamāju Latvijas Pastu, bet paslinkoju uzrakstīt oficiālu sudzību.

Šoreiz gan runa būs par mazliet citu pastnieku - Enkura pastnieku Miervaldi Paciņu, kurš savus pienākumus vienmēr veic ļoti godprātīgi, un šoreiz bija mums pat atsūtījis pastkarti ar sveicieniem no Viļņas un Viļņa (ne tā, kurš viļās).

Enkura organizētais "Pastnieks" šogad notika desmito jubilejas reizi un, kā mēļo tautā, šī bija biedra Paciņa pēdējā iziešana tautās pirms pensionēšanās. Protams, vienmēr saglabājas cerības, ka kādā kvalitatīvā kulturālā pasēdēšanā Degošo zebru bārā Šmitam nāks apskaidrība, ka Miervaldi nepieciešams reanimēt, bet pagaidām pieņemsim to kā doto - Pastnieks līdz ar vizīti Viļņā ir izbeidzies. Piedāvāju šajā gadījumā vainot visus lietuviešus kā nāciju - kaut vai tāpēc, ka viņi ne vella nemāk braukt motokrosā ar blakusvāģi.

Sekojot tradīcijām, Pastnieka komandā "Brīvie radikāļi" (šoreiz gan lietuviskā variantā - Laisvieji radikalai) startējām sastāvā Gundars, Marina, Raimonds un "ceturtais radikālis". Šoreiz kā ceturtais bija izvēlēts radikālis vārdā Dmitrijs. Vēl pēdējā brīdī tikām pie viena rezervista komandā - caur dīvānsērfingu man bija pieteicies Taners - riktīgi interesants čalis no Austrālijas, kurš Rīgā bija ieradies ar velosipēdu no Frankfurtes un tālāk devās caur Krieviju Irānas virzienā. Uz Viļņu devāmies jau piektdienas pēcpusdienā, bet es personīgi nebiju tādā kondīcijā, lai varētu doties vakarā kaut kur ballēties, jo biju apaukstējies, līdz ar to man gāja secen iespēja kopā ar lietuviešiem līksmot par viņu uzvaru hokejā bez ledus ar groziem. Toties Gundars un Dmitrijs šo pienākumu pildīja godam.

Sestdienas rītā bija mazliet dīvaini Viļņas centrā redzēt tik daudz pazīstamu seju - kā nekā uz Pastnieku bija ieradušies teju visi klasiskākie dalībnieki. Tiesa, aizdomīgus daudzumus latviešu Viļņā manījām vēl pat svētdien, kad pasts jau sen bija piegādāts.

Sākās viss kā parasti - uzdevums ar kājām pa startam netālo apvidu, šai reizē - Viļņas vecpilsētu. Bilduki, kuru objekti jāsazīmē dabā un jātiek pie vērtībām. Riktīgi laba bija šī uzdevuma otrā daļa - literātu ielā uzstādīto plāksnīšu dažādiem dižgariem identificēšana. Savukārt pirmajā daļā feinākais bija punkti ar runājošajām skulptūrām - Viļņā pie itin daudziem objektiem uzstādīti QR kodi ar saitēm uz audioziņojumiem no skulptūrās atveidotajiem tēliem.

Kurp ceļš veda tālāk? Uz to vietu Viļņā, ar kuru šī pilsēta saistās pat tiem latviešiem, kuri tur nekad nav bijuši. Tā kā Parīzē ir Eifeļa tornis, Maskavā - Kremlis un Briselē - dažādi urinēšanas praktizētāji, tā Viļņa jebkuram latvietim saistās ar maģisku trešās deklinācijas vārdu, kuram par atskaņu var izmantot zirgus. Jāatzīst, ka biju domājis, ka Viļņas tirgus pēdējos divdesmit gados ir piedzīvojis norietu un ka globalizācija ar saviem lielveikaliem un homoseksuālistiem būs iznīdējusi šo Lietuvas kultūras svētumu. Kā izrādās - ne nieka! Protams, gluži iespējams, ka savulaik tur andele sita pilnīgi citu toni, bet manā skatījumā arī mūsdienās Viļņas tirgus ir pietiekami izteiksmīga vieta, lai iegādātos visādus sūdus, ko man simts gadus nevajag. Un droši vien arī visādus sūdus, ko man vajag. Katrā ziņā organizētāji bija parūpējušies par to, lai mēs tirgus stendus izstaigātu pietiekami rūpīgi un apskatītu gan ziloņveidīgās apakšbikses, gan Svētā vakarēdiena pseidogleznas, gan citus vairāk vai mazāk (lielākoties, protams, vairāk) bezgaumīgus jaukumus. Tā kā bērnu dienās man Viļņas tirgu apmeklēt nebija sanācis, beidzot šo robu savā izglītībā esmu aizlāpījis.

Izstaigājuši angārus un ailes, saņēmām nākamā punkta koordinātes un uzdevumus, ko risināt pa ceļam. Man primāri tika krustvārdu mīkla, kurā bija ietverti dažādi škaišti vārdi ar pamatīgu burta Š klātbūtni, tā risināšanā aktīvi iesaistījās arī Taners. Marina tikām cīnījās ar arābu uzdevumu, par pārējiem tā īsti neatceros. Ā, vēl bija jārisina uzdevums par Viļņa garumu, bet to līdz galam nebiju sapratis. Kā jau parasti Pastniekā, risinot uzdevumus, man nekad nav nojautas, kādā veidā mēs no punkta A nokļūstam punktā B, bet attapos kaut kur Viļņas nomalē pie skatu laukuma pār pilsētu. Tur mums tika dota iespēja klausīties Pastnieka radiostacijas un ieēst latviešu ceptus cepelīnus. Kā izrādījās vēlāk - latvieši (atšķirībā no lietuviešiem) tos māk pagatavot izcili gardus, diemžēl neiedomājāmies pajautāt pavāriem recepti. Radio pārraides noklausījāmies gana operatīvi (tiesa klausāmā iekārta mums bija tikai viena, jo nedz Nexus, nedz iPhone nav aprīkoti ar FM uztvērējiem), dzirdēju vērtīgu dzeju un vēl šo to. Tālāk - atkal uz centru.

Nākamajā uzdevumā bija inovācija - komandai bija jāsadalās vienībās atbilstoši spējām un iemaņām (tiesa, nebija skaidrs, kura spējas un iemaņas katrā punktā noderēs). Marina, es un Taners devāmies uz naudas muzeju, kur apskatījām šādu tādu naudu (jo īpaši - kukurūzu uz Kaboverdes 200 tugriku banknotes), Dmitrijs devās uz operu atpazīt Jevgēniju no Oņeginu dzimtas, bet Gundars - tornī pārraudzīt Viļņu. Kā izrādījās tieši Gundaram tika atbildīgākais uzdevums, kura izpildes rezultātā bija jānoskaidro nākamais punkts maršrutā. Kad visi atkal tikāmies, kopā ar vēl citiem biedriem devāmies uz Ģedimina kalnu/torni. Uzbraucām augšā ar funikulieri, jo otras komandas vietējā eksperte teica, ka tā būšot ātrāk (nebija), un nevienu organizētāju pārstāvi tur nesastapām. Tātad - kaut kas nepareizi sarēķināts. Sākās baigā muldēšana par to, kā nu būt, kas beidzās ar Marinas zvanu Edijam un noskaidrošanu - nepareizajā kalnā esam, jādodas mazliet tālāk - uz trīs krustiem. Pirmajā brīdī pārņēma tāda sajūta, ka varētu izteikties dzejnieces vārdiem:
"svētīgi, svētīgi sasvīdušie
svētīgi uz mirkli izgājušie
svētīgi rupji graudainā struktūrā
svētīgi nesmukie un garie augumā

bļaģ"

Baigais gabals taču tajā kalnā jākāpj! Izrādījās gan patiesībā - desmit minūtes un bijām tur. Kā jau var gaidīt, kalni Lietuvā galīgi nav tādi, par kuriem dzied vokāli instrumentālais ansamblis "Ze Saund Poetz" - citi kalni tiem pāri noteikti nav atrodami. Toties Krustu kalnam bija tāds pluss, ka tas bija īstais, kurā vajadzēja kāpt un tajā mums izsniedza binokli, ar kura palīdzību visai ātri ieraudzīju palagu ar burtu N un varējām projicēties uz nākamo punktu.

Žēl tikai, ka tajā nākamajā punktā neko neatradām. Aizejam - blakus atkal tirgus (cits, domājams, ka Viļņā tirgu ir tikpat daudz kā bezledus hokeja laukumu, otrs nacionālais sports viņiem), kaut kādi bomžveidīgi biedri, un apkārt klīst vēl pāris Pastnieka komandas, kurām arī neko neizdodas atrast. Lai nu ko bet projicēt mēs tak mākam, nu nevar šī būt nepareizā vieta. Te pēkšņi viena komanda dodas prom - tai laikam arī ir izdevies dabūt uzdevumu, nav gan skaidrs kā. Pat ieraugu, ka vienai meičai ir austiņas, bet nesaprotu - kādā sakarā. Klīstam apkārt, neko tā arī nesaprotam, arvien vairāk pārņem neizpratne par to, kas te īsti būtu jādara. Beidzas viss atkal ar zvanu Šmitam un teju vai sašutuma pilnu atbildi: "Nu, kā, izmantojiet audiogidu!" Tiesa, nekas neliecināja, ka kaut kas tāds te būtu jādara, turklāt mums jau bija pieredze ar vienu nepareizi apmeklētu punktu, kur tiešām nekas nebija jādara.

Izejam audiogidu. Es atkal ar austiņām, pārējie seko. Cik nu labi sokas ar atbildēm, grūti saprast, bet apvidus tiešām interesants - kaut kas mazliet līdzīgs vecajam Āgenskalnam, tikai vēl mazliet provinciālāks. Ceļa galā atkal viens organizētājs pie liela viļņa, kas mums dod norādījumu doties uz Baltijas ceļam veltīto sienu. Tur mūs sagaida teicams uzdevums ar ķieģeļu skaitīšanu, kura rezultātā gan Marinai sāk sāpēt galva. Man tikām ir draņķīgi jau tāpat, jo apaukstēšanās ņēmusies spēkā. Līdz ar to saņēmuši uzdevumu, par kuru mums šķiet, ka tas ved uz finišu, esam diezgan izmisuši, kad vienīgais mums prātā nākušais variants izrādās stipri mazticams. Neko citu izdomāt nevaram, un sākam diedelēt no organizētāja Mārtiņa kādu maksas informāciju par tā risināšanu. Mārtiņš gan baisi tielējas un hintus nedod. Citi jau sen aizdevušies prom, visai šizoīdā veidā nejauši pareizi izdomājot, ka jādodas uz parku, kas kartē atgādina Lielbritānijas karogu, kad arī mums Mārtiņš atklāj informāciju par to, kurp tad mums būtu jākāto. Tad nu ejam uz parku.

Tur priekšā uzdevums, kas citos apstākļos būtu vairāk pārsteidzis, ja nebūtu tik daudz beša un noguruma - jāidentificē dažādu zvēru vilnas paraugi, tai skaitā piedāvājumā ir žirafe un ēzelis. Kaut ko uz dullo sarakstām un saņemam rēbusu. Tam nepieciešams zināt secību, kādā esam dienas gaitā saņēmuši bildītes (un tās visas vajag arī atrast). Pārsteidzošā kārtā tomēr rēbusu atrisinām visai ātri un mums jādodas uz Tauru kalnu.

Nez kādēļ esam pārliecināti, ka tur mums vajadzīgs restorāns, un tādu arī internetos atrodam, ievadam adresi un ejam. Ir jau tumšs un ar nepacietību gaidām, kad beidzot varēs apsēsties, iedzert alu un uzkost kaut ko siltu. Tikai tāds joks, ka vajadzīgajā adresē atrodam nevis restorānu, bet kopmītnes. Jau kuro reizi šai dienā esam vietā, kurā, kā izskatās, nekā nav. Blakus atrodas kebabnīca, kurā mēģinām atrast restorānu "Tauro kalnos", bet bez rezultātiem. Pagūglējam mazliet un saprotam, ka tāds bijis pavisam netālu no mūsu izejas punkta pie tā britu formas parka. Nu ko - ejam atkal lejā no kalna. Nu jau diezgan aizkaitināti. Un ko tu domā - arī tur nekāda restorāna nav! Beidzot Marinai Raitis paziņo, ka mums vajadzējis meklēt vienkārši punktu tajā pat Tauru kalnā, nevis restorānu. Un mēs ejam atkal atpakaļ. Normāli esam pakāsuši laiku, staigājot šurpu turpu. Un ko tu domā - arī kalnā izrādās, ka vēl tas nav īsti finišs - vēl jādodas uz restorānu pilsētas centrā. Ja ne lieki nostaigātais augšā-lejā, viss būtu ok, bet tā - nu pamatīgi mēs esam nostulbojušies, bet neko nepadarīsi. Jāiet vien ir.

Beidzot nonākam bārā, kur tiekam pie alus un cepelīniem. Ne visiem gan tā paveicas kā Raitim, kurš viena cepelīna vietā tiek pie pildītas ar gaļu kartupeļu pankūkas un vēl bezmaksas jēgerīša šotiņa, bet ir prieks, ka esam tomēr finišējuši, ne reizes netiekot pārcelti uz nākamo posmu. Tiesa, pašsajūta gan man, gan Marinai ir tāda, ka pat nesagaidām Pastnieka rezultātu izziņošanu, un dodamies uz mūsu naktsmītnes vietu. Par ballīti līdz gandrīz rītam atskaiti saņemsim vien nākamajā rītā.

Droši vien nav vērts skaidrot, ka arī šogad Pastnieks mums patika. Labi, precizēju, varu tik par sevi teikt, jo rakstu blogu vienpersoniski un varbūt Marina bija vīlusies par to, ka nebija neviena uzdevuma par viļņu tuvākajiem radiniekiem - zviļņiem. Pajautāju nupat. Atbilde: "Jāpadomā. Man patika atsevišķi uzdevumi." Kopumā žēl, ka Miervaldis pensionējas, bet varu arī organizētājus saprast. Plus šogad nebija tik skaista vienota stāsta kā pērn. Bet nu - lielumlielais Paldies Edijam un viņa palīgiem!