Kazhes pierakstu burtnīca

Laivu sezonas turpinājumā sestdien devos iekarot Daugavu. Iepriekšējais mēģinājums pūšļot pa tautas likteņupi beidzās ar smagu izgāšanos iztrūkstoša pumpja dēļ. Šoreiz bija paredzēts ambiciozāks maršruts -ar startu Ikšķilē, visu tuvumā esošo salu apmeklēšanu, laivojumu līdz Rīgas HES, laivas pārnešanu apkārt HESam, turpinājumu pa Sauso Daugavu līdz Valdlaučiem, iekāpšanu autobusā, braucienu uz centru, iekāpšanu vilcienā uz Saulkrastiem un došanos uz @bubliks vārda dienas svinībām. Gluži pēc plāna viss neizgāja, bet par to - pamazām.

Kā jau rūdītam vecim pieklājas, laivot devos viens. Nē, tā nebūs īsti pareizi, mēģināšu vēlreiz. Kā jau rūdītam vecim, laivot devos ar meiteni. Nē, joprojām lasās kaut kā tizli. Braucu divatā ar Marinu. Ar visai pamatīgu piepūli iestūķēju laivu savā 60 litru mugursomā (jo uz muguras to dabiski ir ērtāk nest) un neilgi pirms septiņiem no rīta devos uz Zasulauka staciju. Vilciens Rīgas centrālajā stacijā uzreiz mani nogādāja uz īstā perona - pietika pāriet pie blakus ceļa un varēja sēsties nākamajā. Marina jau bija priekšā (es, protams, ierados pēdējā brīdī, bet vilcienu saraksts citus variantus arī neparedzēja, tomēr rīts). Rīga-Ikšķile, tad pastaiga līdz Daugavai (šādā attālumā 25kg mugursoma vēl ir tīri normāli nesama), laivas pumpēšana, un - aiziet jūriņā! Varbūt ne gluži jūriņā, bet šajā līmenī Daugava ir pielīdzināma ezeram - mega plata, straumes nekādas.


Maršruta sākuma daļa bija ar salām - Svētā Meinarda vārdā nosauktā, tad JUB59, tad Nāves sala. Otrajā pat sanāca drusku izpildīties.


Braucot arvien tālāk, ātrums arvien vairāk samazinājās. Un ne tāpēc, ka es nebiju ēdis pietiekami putras (no rīta tieši ieturējos ar griķiem), bet tāpēc, ka bija visnotaļ labs pretvējš, pateicoties kuram pat ūdens augšējais slānis gāja pret straumi, nevis pa to. Īpaši jautri sāka kļūt, kad ieraudzījām HES. Jāatzīst, ka redzējām mēs to ļoti ilgi, bet ar tikšanu klāt gan tik labi negāja. Līdz ar iebraukšanu Rīgas ūdenskrātuvē, vējš strauji pastiprinājās - lielā klajumā tam labākas iespējas ieskrieties, un kaut kādā brīdī mainījās tā virziens - tas vairs nedzina mūs uz atpakaļ, bet mēģināja uzsviest kreisajam krastam, gar kuru centāmies braukt. Principā visu laiku centos turēt laivu 45 grādu leņķī pa labi, lai tā kaut nosacīti ietu taisni, bet ik pēc brīža attapāmies gandrīz krastā.


Un nav jau tā, ka tur būtu labs krasts - brauc tu pa tādu kā bļodu, kuras malas ir stāvas un slidenas. Marina jau uzreiz izteica pieņēmumu, ka pa tām būs ļoti grūti tikt krastā (jo mums taču kaut kā vajadzēs pārnest laivu), bet es biju optimistisks. Taču mana pozitīvā vīzija arvien sāka samazināties, jo tālāk (un jo lēnāk) braucām. Vienā brīdī kļuva skaidrs - jāpārliecinās, ka mēs patiešām varam izkāpt.


Ļāvu laivai pieslīdēt pie malas un mēģināju rausties laukā. Izkāpu ar vienu kāju, kamēr vēl nebiju izlicis ārā otru, laivu vilnis sāka vilkt prom no manis, gandrīz špagats sanāca, nācās līst atkal laivā. No kādas trešās reizes izdabūju ārā abas kājas un secināju - mežonīgi slīd, Marina bijusi taisnība (es gan daudz labprātāk izvēlētos situāciju, ka viņa būtu kļūdījusies). Pamēģināju gan variantu ar zandalēm, gan basām kājām - slīdēja vienādi. Nostāvēt gandrīz neiespējami. Klupdams, krisdams mēģināju rāpties augšā pa nogāzi, līdz ievēlos līdz viduklim ūdenī. Labi, ka mans telefons ir ūdensizturīgs, jo slapjš tas kļuva nepajokam. Sapratis, ka nekā laba te nebūs, ieklunkuroju atpakaļ laivā - ne īsti ielecu, ne īsti ieslīdēju. Iespējams, ka vēl dažas reizes šādu manevru atkārtojot, man būtu izdevies uzrāpties augšā pa nogāzi. Tikai jautājums - ko mēs darītu tālāk? Marina tur neizkāptu, un laivu izvilkt būtu pilnīgi neiespējami - ja jau es pats tur nevarēju nostāvēt, kādas cerības būtu vēl tur vilkt laivu? Protams, mēs nevarējām ar garantiju apgalvot, ka kaut kur tālāk uz priekšu neatradīsies perfekta vieta, kur izkāpt ārā. Bet ja nu neatradīsies? Saprātīgākais šajā situācijā šķita - braukt atpakaļ līdz ūdenskrātuves sākumam un tur - pāri uz Salaspili, lai iekāptu vilcienā. Protams, to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Ā, pavisam piemirsu - tā kā vējš sacēla labus viļņus, kas regulāri nošļakstīja laivu, ūdens labi tika uz iepriekšējā braucienā uzliktajiem ielāpiem un caurumi zem tiem sāka laist gaisu, tīri normālā ātrumā, un gaisa laišanas skaņa arī nebija diži iepriecinoša. Rezultātā Marina visai intensīvi nodarbojās ar laivas pumpēšanu, tā ka radās versija, ka viņa varēs vēlāk Endomondo norādīt "20 kilometri laivas pumpēšanas" (tā gan nebūtu patiesība, pumpēšana sākās jau tuvu beigām, bet izklausītos šis labi). Tā, lūk, mēs braucām atpakaļ - no visa spēka airējot, pumpējot laivu un depresīvi novērojot to, cik lēnām mainās ainava. Posms pāri Daugavai patiesībā jau bija drusku vieglāks - vai nu vējš bija kopumā norimis, vai šajā līmenī tas bija vājāks, bet ar pāri tikšanu sevišķas problēmas neradās. Tikām kaut kur ūdenskrātuves centra daļā es skaidri jutu, ka pāri tur tikt nebūtu iespējams.

Kad izkāpām Salaspilī krastā, jutos neaprakstāmi laimīgs. Nē, es neko nesaku - man patika šis brauciens, tas noteikti bija atmiņā paliekošs un patiesībā pat jautrs - bet tā beigas bija īsteni laimīgs mirklis! Tad atlika tāds sīkums kā iedabūt somā slapju un netīru laivu (ne sevišķi grūti) un aizčāpot līdz Salaspils stacijai. Marinai gan vēl bija priekšā patīkams teju divu stundu pārgājiens uz mājām. Man tikām - 40 minūtes, gaidot vilcienu. Mājās biju drusku pirms pusnakts.


Gala bilance - nobraukti aptuveni 20 kilometri, pavadot laivā vairāk kā 10 stundas. Smieklīga kilometrāža, vai ne? Un tas - ievērojot to, ka airēju vispār bez apstājas, nekad iepriekš tik centīgi nebiju īries, un šobrīd atļaušos apgalvot, ka esmu tīri labas kvalitātes airētājs. Marina arī veica kādu posmu pie airiem un, domājams, apstiprinās, ka nekāda atpūta airēšana šajā posmā nebija.

Nobeigumā vēlos izteikt lielu Paldies Marinai, ka viņa tik mierīgi reaģēja uz visai skarbajiem laika apstākļiem, nesāka panikot, lādēt mani par neadekvātām un nenormālām iecerēm un nepaziņoja, ka nekādos apstākļos vairs nesēdīsies ar mani vienā laivā! Protams, sava loma te varētu būt tam, ka atšķirībā no manis, viņa iepriekš bija bijusi līdzīgās un skarbākās situācijās. Tikām man šis droši vien bija līdz šim nopietnākais laivas pasākums. Bet ja tu, mazo lasītāj, domā, ka tas mani nākotnē darīs prātīgāko un rāmāku...