Piecdesmit cukura nokrāsas
Tas viss sākās kā joks, kā jau parasti šādas lietas. Man un Aldim vispār viss parasti bija tikai joks un niekošanās, ne vairāk. Mēs no dzīves negaidījām daudz un tai nedevām daudz, bet vismaz vienmēr saglabājām humora izjūtu, kāda nu tā mums bija.
Kādu dienu mēs sēdējām uz soliņa parkā pie uzvaras pieminekļa (tas tolaik vēl nebija sabrucis) un malkojām alu no papīra maisiņa. Patiesībā jau alu varēja dzert arī tāpat, neviens sevišķi par alkohola lietošanu publiskās vietās tajā laikā nesatraucās, bet mēs bijām tik daudz skatījušies amerikāņu filmas, kurās varoņi parasti šādus maisiņus lietoja, ka citādāk nemaz nebijām gatavi dzert. Dzēram alu un runājām gudras lietas, kā mēs to parasti darījām. Par politiku, par automašīnām, par gaidāmo vislatvijas spalvainīšu salidojumu, par futbolu - standarta tēmas divu atbilstoši pases datiem pieaugušu vīriešu kompānijā. Un te pēkšņi, ne no šā, ne no tā, Aldis ieteicās: "Kā būtu, ja mēs izmēģinātu 50 dažādus veidus lietām, ko var darīt ar cukuru, un uztaisītu katrai no tām savu TikTok rullīti?" Pirmajā brīdī man šķita, ka Aldis ir atkal saspiedies, bet mazliet padomāju, un sapratu - šis varētu nostrādāt. "Domā, tas tiešām mūs padarīs slavenus? Un ko tu piedāvā darīt ar to cukuru?" - "Kujs viņu zina, moš iebērt dibenā un aizdedzināt?"
Alda pirmais variants mani nepārliecināja, tomēr izlēmām, ka "50 cukura nokrāsām" ir visas iespējas beidzot mūs padarīt par oficiālajiem Herberta cukurfabrikas vēstniekiem Latvijā (tas bija dažus gadus pēc ES sabrukuma un H.C.F. bija viens no lielākajiem TikTokā prostituējošo ietekmeļu patroniem valstī). Uzreiz nekādus lēmumus nepieņēmām, bet nākamo dažu dienu laikā viens otram pārsūtījām daudzas dažādas idejas tam, ko vajadzētu iekļaut 50 izdarību sarakstā. Drīz vien mums bija jau pāri par 100 idejām, no kurām izlēmām atlasīt 50 labākās. Sanumurējām visus ierosinājumus un taisījām anonīmu balsojumu: katrs varēja anonīmā veidā nobalsot par tik idejām, cik pats vēlējās. Katra ideja, kuru atbalstījām mēs abi, automātiski kvalificējās 50 ideju finālam, bet tādas, kurām bija viena balss gāja uz atkārtotu izskatīšanu. Process bija ļoti nopietns, un ne jau tāpat vien - mēs tomēr ar šo cerējām kļūt slaveni un bagāti. Pirmajā kārtā no 108 ierosinājumiem mūsu abu balsis dabūja septiņi. Tas lika domāt, ka viens par otra ierosinājumiem augstās domās nebijām. Par savām idejām biju diezgan pārliecināts, ka tās bija patiešām labas, bet Aldim prātā nudien bieži nāca muļķības. Īsi sakot, nācās mums domāt jaunas idejas, un pie galīgā 50 ierosinājumu saraksta tikām aptuveni trīs nedēļu laikā.
Cukuru mūsu projektam mēs, protams, mēģinājām dabūt no Herberta cukurfabrikas, bet tur mūs diezgan rupji pasūtīja. Kaut kāda viņu mārketinga dāmīte, kura droši vien bija no sevis sadomājusies nezin ko, uz manu gluži pieklājīgo epastu, ka mūsu izklaidēm vajadzētu aptuveni pustonnu cukura, atbildēja, ka šādos daudzumos cukura lietošana nav veselīga un ka vispirms viņa gribētu redzēt, ka mūsu saturs patiešām ir virāls un tikai tad padomātu par to, vai ir vērts ar mums sadarboties. Droši vien tas nebija pareizi, ka es uz šo viņas prasību pēc pierādītas viralitātes atbildēju lakoniski: "Ej iesālies, kaza tāda!" Vienlaikus jutos lepns par radošo pieeju - ieteikt cukura tirgotājai iesālīties, bet nezinu, vai viņa uztvēra šo manu smalko humoru.
Nācās vien mums cukur pirkt pašiem. Protams, gluži tik daudz naudas, lai vienā piegājienā nopirktu pusi tonnas, mums nebija, tāpēc sākām ar mazumiņu: nopirkām divus kilogramus, ar ko vajadzēja pietikt dažiem pirmajiem vingrinājumiem, bet tālāko cerējām dabūt no tās pašas mārketinga kazas, kad viņa redzēs, cik virāls ir mūsu saturs. Vispār jau viņai droši vien bija taisnība - ka sākumā mums vajadzēja sevi pierādīt, bet kas viņai būtu liedzis mums uzreiz iedot dažas paciņas cukura un vienoties, ka pārējo dabūsim vēlāk? Es neesmu nekāds sieviešufobs, bet viņas nudien visas ir skopules!
Pirmo video filmēju es, bet izpildījās Aldis. Doma mums bija, ka visu taisīsim iespējami dabiskā veidā - bez kaut kādiem baigiem mēģinājumiem un bez pēcapstrādes. Tā, lai skatītāji redz, ka viņi saņem īstu mantu - tīru cukuru, nevis kaut kādu pretdabisku stēviju. Sākām mēs ar žanra klasiku: cukura pakas satura izbēršanas neko nenojautošam cilvēkam uz galvas. Jā, varbūt tas nav nekāds smalkais joks, bet arī populārākās komēdijas ne vienmēr ir ar gudrāko humoru. Izdarījām tā: Aldis uzkāpa kokā pie tramvaja pieturas, es nostājos gatavībā ar telefonu, lai varētu visu nofilmēt. Bijām sarunājuši, ka Aldis, brīdi pirms ķerties pie lietas, pamās man ar roku, lai gatavojos ierakstīt. Gaidīt nācās ilgi, jo visu laiku tur bija vai nu pārāk daudz vai pārāk maz cilvēku, vai arī tādi, no kā varētu norauties pa muti. Beidzot, kad pieturā stāvēja tik vien kā viena dāmīte ar pamatīgiem buferiem, Aldis atzina: ir laiks! Viņa plāns bija iebērt cukuru dāmītei blūzes izgriezumā, un tas pat pārsteidzošā kārtā izdevās. Un vēl neticamāk - es visu nofilmēju, ieskaitot viņas lamāšanos par stulbajiem pusaudžiem un ka viņas bojfrends mums to tā pieminēs, ka maz neliksies. Bet mēs metāmies bēgt, un jutāmies, ka esam nupat uzfilmējuši savu pirmo virālo videoklipu. Nu, jā. Tobrīd mēs nezinājām, kādas tam būs sekas.
Video bez jebkādas apstrādes nošārēju TikTokā un gaidīju reakcijas. Mēģināju aizsākt trendu #fiftyshadesofsugar. Aldis aizgāja mājās pie mammas, sarunājām pēc pāris stundām sazvanīties. Es sēdēju un gaidīju, kad sāks "birt" skatījumi. Nekas dižs nenotika, līdz pēkšņi ieraudzīju, ka ir parādījies vēl viens video ar manu izmantoto mirkļbirku. Atvēru to un... nu, jā. Tur vīrietis maskā iebēra Aldim dibenā cukuru, uzlēja benzīnu un aizdedzināja.
Kas notika tālāk, pat stāstīt negribu. Bet arī es nomiru tajā pašā dienā.