Pêcheur d'Islande
Stāsts par Pjēra Lotī "Islandes zvejnieku" varbūt ir pat interesantāks nekā grāmata pati. Proti, šo izdevumu es ieraudzīju virtuvē vienā no kempingiem, kurā palikām mūsu Somijas ceļojuma laikā. Grāmata izskatījās neviena nepieskatīta, izdomāju, ka varētu mēģināt to izlasīt. Kā nekā mēs šajā kempingā palikām divas naktis. Tomēr ātri vien sapratu - laika nepietiks, tālab prom no virtuves grāmatu neaiznesu. Bet sekoju principam - ja pirms mūsu prombraukšanas neviens to nebūs savācis, pieņemšu, ka šī ir nepieskatīta grāmata, un tad vedīšu to mājās. Mūsu prombraukšanas rītā "Zvejnieks" joprojām bija turpat, tad nu es šo sējumu piesavinājos. Taču ar tā lasīšanu man viegli negāja - lasīšana franču valodā prasa lielākas koncentrēšanās spējas nekā man parasti ir pieejamas mājas apstākļos, tālab kādu laiku es atliku tās lasīšanu, līdz pienāca brauciens uz Budapeštu. Un tur nu gan ir zināms, ka viesnīcas numuriņā allaž būšu viens un līdz ar to - ar pilnvērtīgu spēju koncentrēties, nesatraucoties ne par kliedzošiem bērniem, ne par to, ka nākas lasīt vannasistabā uz grīdas tik vēlā vakara stundā, ka jau acis līp ciet. Tā, nu, beidzot esmu šo grāmatu izlasījis.
Grāmata vēsta par tādu sabiedrības daļu, par kādas eksistenci pirms tās lasīšanas nemaz nezināju - par franču zvejniekiem, kas 19. gadsimtā visu vasaras sezonu pavadīja uz zvejas kuģiem Islandes krastos. Kā var noprast, tā nebija bagāto ļaužu izklaide, bet gan veids, kā izdzīvot vienkāršajai tautai, turklāt - ar itin augstu bīstamības pakāpi. Jans ir jauns vīrietis, kas strādā uz šāda zvejas kuģa, un viņa ne pārāk ilgais dzīvesstāsts, draudzība un mīlestība arī ir tas, kas veido šo grāmatu. Viņš iemīlas meitenē, kas ir no pārāk turīgas ģimenes, lai Jans varētu ar viņu precēties (paša Jana galvā, meitene tā nebūt nedomā), līdz ar to tur viss ir sarežģīti. Vēl te varoņu vidū ir Sebastians - Jana draugs un tās meitenes radinieks, kuru iesauc armijā (un tie ir tādi laiki, kad armijā tevi iesauc uz pieciem gadiem) un nosūta uz Ķīnu, kur norit karš un kur viņš pirmajā kaujā gūst smagus ievainojumus, no kurien viņš pēcāk arī iet bojā. To ļoti pārdzīvo Sebastiana vecmāmiņa, par kuru gādību uzņemas jaunā meitene, un... vienvārdsakot beigās neviens tur nav sevišķi laimīgs un daudzi nav sevišķi dzīvi, lai arī ikviens varonis ir krietns cilvēks un savu mūžu vada, cik labi vien viņš to spēj, vienkārši apstākļi nav spoži.
Kā var noprast, grāmata nav no dzīvespriecīgākajām - tāds skaudrs reālistisks vēstījums par grūtu dzīvi un tās negaidītām un negribētām beigām, īpaši bezcerīgas ir pēdējās nodaļas, kurās jaunā sieva velti gaida savu vīru pārbraucam mājās no kārtējās vasaras pie Islandes, viņa pati ir cerējusi, kas šī būs pēdējā reize, kad viņš brauks jūrā, taču ne tādā veidā, kā tas notiek. Visi citi kuģi ir jau atgriezušies, bet viņējais - nē. Nu, jā - tāda ir šī grāmata, kura īpaši daudz nevēsta par Islandes dabas skaistumu (lai arī Jans apbrīno to, kas man kaut kā nekad nebija ar Islandi salicies kopā, proti, tās atrašanos Polārā loka tuvumā un līdz ar to tur ir Baltās naktis vasarā un Melnās dienas ziemā). Laikam jau varu teikt, ka man šī grāmata patika - tāda normāla drūma lasāmviela, kurai pievērsties apstākļos, kad pats visu laiku jūti lai arī nelielas, tomēr nepārejošas sāpes pēc kritiena uz akmeņiem.
Ja nu kas - "Islandes zvejnieku" uzskata par Loti ievērojamāko darbu, Francijā grāmata vairākkārt ekranizēta, tiesa, ne pārāk nesen, svaigākais variants ir 1996. gada televīzijas filma.
Grāmata vēsta par tādu sabiedrības daļu, par kādas eksistenci pirms tās lasīšanas nemaz nezināju - par franču zvejniekiem, kas 19. gadsimtā visu vasaras sezonu pavadīja uz zvejas kuģiem Islandes krastos. Kā var noprast, tā nebija bagāto ļaužu izklaide, bet gan veids, kā izdzīvot vienkāršajai tautai, turklāt - ar itin augstu bīstamības pakāpi. Jans ir jauns vīrietis, kas strādā uz šāda zvejas kuģa, un viņa ne pārāk ilgais dzīvesstāsts, draudzība un mīlestība arī ir tas, kas veido šo grāmatu. Viņš iemīlas meitenē, kas ir no pārāk turīgas ģimenes, lai Jans varētu ar viņu precēties (paša Jana galvā, meitene tā nebūt nedomā), līdz ar to tur viss ir sarežģīti. Vēl te varoņu vidū ir Sebastians - Jana draugs un tās meitenes radinieks, kuru iesauc armijā (un tie ir tādi laiki, kad armijā tevi iesauc uz pieciem gadiem) un nosūta uz Ķīnu, kur norit karš un kur viņš pirmajā kaujā gūst smagus ievainojumus, no kurien viņš pēcāk arī iet bojā. To ļoti pārdzīvo Sebastiana vecmāmiņa, par kuru gādību uzņemas jaunā meitene, un... vienvārdsakot beigās neviens tur nav sevišķi laimīgs un daudzi nav sevišķi dzīvi, lai arī ikviens varonis ir krietns cilvēks un savu mūžu vada, cik labi vien viņš to spēj, vienkārši apstākļi nav spoži.
Kā var noprast, grāmata nav no dzīvespriecīgākajām - tāds skaudrs reālistisks vēstījums par grūtu dzīvi un tās negaidītām un negribētām beigām, īpaši bezcerīgas ir pēdējās nodaļas, kurās jaunā sieva velti gaida savu vīru pārbraucam mājās no kārtējās vasaras pie Islandes, viņa pati ir cerējusi, kas šī būs pēdējā reize, kad viņš brauks jūrā, taču ne tādā veidā, kā tas notiek. Visi citi kuģi ir jau atgriezušies, bet viņējais - nē. Nu, jā - tāda ir šī grāmata, kura īpaši daudz nevēsta par Islandes dabas skaistumu (lai arī Jans apbrīno to, kas man kaut kā nekad nebija ar Islandi salicies kopā, proti, tās atrašanos Polārā loka tuvumā un līdz ar to tur ir Baltās naktis vasarā un Melnās dienas ziemā). Laikam jau varu teikt, ka man šī grāmata patika - tāda normāla drūma lasāmviela, kurai pievērsties apstākļos, kad pats visu laiku jūti lai arī nelielas, tomēr nepārejošas sāpes pēc kritiena uz akmeņiem.
Ja nu kas - "Islandes zvejnieku" uzskata par Loti ievērojamāko darbu, Francijā grāmata vairākkārt ekranizēta, tiesa, ne pārāk nesen, svaigākais variants ir 1996. gada televīzijas filma.
2023-09-22
comments powered by Disqus