Positivus 2014

2014-07-23

Kaut kā pēdējā laikā esmu palaidies slinkumā - pirms festivāliem nepacenšos pietiekami labi iepazīties ar tur gaidāmajām grupām. Vai varētu pie vainas būt, ka esmu iemīlējies? Kā lai arī nebūtu, pirms šī gada Positivus tikai dažās pēdējās dienās biju pacenties gūt vismaz minimālu ieskatu tajā, ko tieši tur varētu vēlēties redzēt. Pozitīvais - bija vieta patīkamiem pārsteigumiem. Negatīvais - tikai patiešām man iepriekš zināmām grupām varēju dziedāt līdzi. Un šo apstākli neatviegloja, ka vislabāk zināmā no šīm grupām saucas "Kraftwerk" un tās skaņdarbi nav gluži tipiski velkami līdzi.


Tieši Kraftwerk izziņošana kā vienu no festivāla ievadrindņiem (hedlaineriem) bija iemesls, kālab vispār nopirku biļeti uz šī gada Positivus. Tolaik jau nevarēju zināt, ka man būs arī ļoti laba kompānija, kurā doties uz šo festivālu un ka tālab sanāks tik pavirši sagatavoties festivālam.

No Rīgas izbraucām ļoti savlaicīgi, tā, lai piektdienas pēcpusdienas koncertus varētu skatīt pašu acīm, nevis lasīt pēc tam atsauksmes vadošajās tīmekļa vietnēs. Šķiet, telšu pilsētiņā bijām jau ap pulksten pusčetriem. Ļoti paveicās, ka automašīnas novietošanai mums ierādīja vietu ļoti tuvu ieejai telšu pilsētiņā, proti, stiepšanās ar mantām pāri milzīgam auto laukam nebija nepieciešama. Telti gan uzslējām kaut kur Vidusāzijā - ļoti tālu no telšu pilsētiņas vārtiem, jo jau pirms mums visai daudzi bija sabūvējušies. Labais šādā provinciālā atrašānās vietā ir tajā, ka naktī ir lielāka iespēja, ka Jareka draugus nesaklausīsim. Pirms doties uz koncertiem ieēdām līdzi paņemto arbūzu (kurš uz festivālu brauc bez arbūza? nē, nopietni, parādi man tādu!), un tad gan devāmies iekšā tajā grēka un netiklības perēklī, ko dēvē par festivālu "Positivus".

Pirmā grupa, kuru redzējām, saucās "Birth of Joy" jeb "Džojas piedzimšana". No šī kolektīva neko sevišķu negaidīju, bet izrādījās - ļoti pat feins hārdroks ar psihedēlijas elementiem, čaļi patiešām uz skatuves kārtīgi noplosījās, kā jau īstenai rokgrupai piedienās. Skaidrs, ka viņi nekad nekļūs par pirmā kalibra zvaigznēm, bet kā pirmā grupa, kuru redzēt festivālā, ļoti pat labs variants.


Uz lielās skatuves tikām jau riktējās uz uzstāšanos grupa "The Horrors". Pirms pāris nedēļām Open&39;er festivālā šie bija drusku tā kā redzēti, bet nekādu dižo iespaidu uz mani toreiz neatstāja. Šoreiz devām viņiem vēl vienu iespēju. Nevar taču būt, ka grupa, kuras albumu "Primary Colours" New Musical Express atzina par labāko 2009.gada ierakstu, būtu garlaicīga un neizteiksmīga. Kā nekā šajā gadā iznāca arī tādi šedevri kā Sūzannas Boilas "I Lived a Dream" (pārdots 8.3 miljonos kopiju), Lēdija Gāga izdeva ierakstu ar visu tautu un laiku klasisko skaņdarbu "Poker Face", bet "The Killers" uzdeva filozofisko jautājumu: "Are we humans or are we dancers?" Atbilde "Šausmoņu" gadījumā tomēr izrādījās tāda, ka šī grupa arī otrajā klātienes apskates reizē šķita blāva un nesaistoša, ja vien tevi neuzbudina emo paskata puiši. Par laimi man šāda kaite galīgi nedraud.

Tālab no "The Horrors" mēs visai ātri emigrējām uz Palladium skatuvi, kur darbojās seksīgā elektropopa duets "Cherub". Nav tā, ka šis būtu gluži man tuvākais mūzikas stils, bet vismaz izskatījās, ka šie divi čaļi centās. Atšķirībā no "The Horrors", kuri vairāk kā par neveiksmīgiem "Joy Division" atdarinātājiem nebūtu saucami.

Lielāka interese man bija par folcīgajiem "Junip", kurus iepriekš biju drusku paklausījies, taču kaut kā šajā konkrētajā vietā un laikā viņi mani neuzrunāja - vai nu viņu mūzika šķita pārāk rāma un drīzāk baudāma mājās uz plašu atskaņotāja, vai kas cits, bet klikšķa nebija, un "Junip" koncerts manās atmiņās nepaliks kā viena no spilgtākajām "Positivus" epizodēm. Atšķirībā no koncerta, kas tam sekoja.

Jāatzīst, ka "You Me At Six" galīgi nebija viena no tām grupām, kuras mani pārmērīgi interesētu. Ko vispār var gribēt no grupas, kuras "main influence" ir kolektīvs Blink-182? Un viņu koncerts arī atmiņā nepalika ar fenomenālu muzikālo saturu, aurālu baudījumu vai garīgām atklāsmēm. Nē, šis koncerts vairāk mani uzrunāja ar savu komismu. Grupas vokālists Džošs Frančeski (ja pareizi interpretēju viņa uzvārdu) aktīvi komunicēja ar publiku. Ļoti aktīvi. Pārāk aktīvi. Līdzās jebkura izpildītāja tipiskākajām pūļas apmierināšanas frāzēm no kategorijas "jūs esat labākā publika, kāda mums jebkad bijusi!" vai "nekad neesmu koncertā redzējis tik daudz skaistu cilvēku" vai "es vēlos kļūt par jūsu visu bērnu tēvu", šis puisis skatītājus aicināja pareizajos brīžos lēkāt, pietupties, sērfot pa pūli, pacelt uz pleciem kādu draugu, vicināt krūšturi (vai kādu citu apģērba gabalu) un tā tālāk. Neapšaubāmi, ir koncerti, kur visas šīs parādības ir vietā. Parasti gan - ja tās notiek spontāni, nevis atkārtotu mudinājumu rezultātā. Šī konkrētā uzstāšanās, kur arī netālu no skatuves starp skatītājiem bija kā tajā tautas apgalvojumā, ka kur jauns ar jaunu sagulēja, ūdens cauri netecēja, bet kur vecs ar vecu sagulēja, žīds ar kuili cauri skrēja (vai tomēr kuli?). Proti, šis bija tas otrais variants. Un pašu "You Me At Six" mūzika uz nekādiem varoņdarbiem lēkāšanas frontē nemotivēja - tāda parasta popsīga grupa, nekas vairāk.


Kas toties bija vairāk nekā forši, tā bija Lauras Mvulas uzstāšanās. Par šo britu dziedātāju kaut ko dzirdējis biju, bet tiešām - kaut ko. Bet es noteikti nebiju gaidījis, ka viņas uzstāšanās būs vienlaikus silta, šarmanta, sirsnīga un seksīga. Nenoliedzami - viens no jaukākajiem koncertiem šajā festivālā!


Lauras uzstāšanās atstāja tik patīkamu iespaidu, ka pēc tam uztaisījām pauzi un uz nākamajiem vakara izpildītājiem nemaz neaizgājām (kaut kā "Phatogram" mani ierakstā nebija pārliecinājuši) un devāmies vien uz "Future Islands". Šis kolektīvs, kas tiek pieskaitīts sintīpopam, mani arī iepriekš kaut kā nebija ieinteresējis, bet koncertā manas domas mainījās, lielā mērā pateicoties grupas vokālistam, kuram ir ne tikai ļoti interesantas kustības, bet arī ļoti izteiksmīga spēja laiku pa laikam rūkt. Festivālā tomēr atraktīvam priekšnesumam ir bieži lielāka loma par muzikālā materiāla kvalitāti (proti, mājas apstākļos es noteikti dotu priekšroku "Junip" pār "Future Islands", bet festivālā bija pilnīgi otrādi).

Vakara galvenie mākslinieki tikām bija grupa "Elbow". Ar šo kolektīvu man nav gluži tik spēcīgas emocionālas saites, kādas tās ir @sicis, kuram savulaik šie esot raisījuši slapjus sapņus (tā var lasīt viņa muzikālajā blogā, neesmu to gluži no zila gaisa pagrābis), bet grupa patiešām ļoti feina. Šo koncertu pacentāmies skatīties gana tuvu skatuvei, un varu atzīt, ka tiešām meistarus var just un atšķirt no viendienīšiem. Dūšīgais Gajs Gārvijs spēj gan būt emocionāli saistošs, gan labi komunicēt ar publiku, gan (kas nav nebūtiski) - arī muzicēt. Kvalitatīvs un baudāms koncerts, šoreiz - bez sevišķām ārišķībām, kuras arī ne vienmēr ir nepieciešamas.


Ar to arī mums beidzās pirmais Positivus vakars (bija doma aiziet uz Sound Poets, bet pie Palladium telts bija tādi pūļi, ka šo domu ātri atmetām). Teltī izgulējāmies labi, nekādi klaigātāji mums netraucēja un no rīta bijām labi atpūtušies. Nesteidzīgi aizčāpojām līdz Salacgrīvas centram, izstāvējām stundu ilgu rindu uz Statoil tualeti (kārtības labad, ne tālab, ka tik ļoti bija nepieciešams), aizgājām uz jūru nopeldēties, un bijām festivāla teritorijā uz dienas pirmajiem izpildītājiem - grupu "Carnival Youth". Mazie Kauperēni bija sapulcinājuši patiešām ļoti daudz skatītāju - latvietis tomēr ir ziņkārīgs putns, un kuru gan neinteresē grupa, kas nupat uzstājusies lielajā Opener festivālā Polijā? Kā lai arī nebūtu, šoreiz man "Karnevāla jaunatnes" (nepiekrītu pašas grupas izpratnei, ka latviskais tās nosaukums būtu "Jaunatnes karnevāls") uzstāšanās patika labāk kā pirmajā reizē - puiši nešķita tik ļoti apjukuši un izskatījās uz skatuves pēc festivāla dalībniekiem, nevis apmeklētājiem, kas tikai gaida Džeka Vaita koncertu. Dziesmas viņiem patiesībā ir itin ok, ja vēl ar laiku viņi sasniegs tādu poētikas līmeni, ka teksti neizklausīsies pēc agrīnu padsmitnieku pirmajiem mēģinājumiem dzejas lauciņā, būs pavisam labi. Joprojām uzskatu, ka viņu popularitāte ir lielā mērā mākslīgi uzpūsta, bet labāk jau lai vietējās mūzikas topos apgrozās šāds gana draudzīgs poproks, nevis atgriežas grupa "Eldorado" un atkal dzied "Es meitene, kam blondi mati, man patīk čaļus kaitināt".

Turpinājumā nāca kārta vēl vieniem latviešiem - Dzelzs vilka jauno jāņu orķestrim, kuru pamatā biju domājis skatīt "Labā dabā", bet nebija slikti redzēt arī šeit. Šādā tautas mūzikas veidolā Kaukuli un kompāniju vēl redzējis nebiju, patika - bija jautri, lai gan buršanās pret lietu līdz festivāla beigām gluži nenostrādāja. Cilvēku, protams, daudz mazāk kā uz "Karnevālu". Tieši tālab, ka Dzelzs vilku drīz būs iespēja atklāt, nepalikām uz grupas atkārtotu izsaukšanu uz skatuves, jo uz galvenā plača jau sāka gatavoties savam iznācienam īru ansamblis "And So I Watch You from Afar" - grupa, ar kuru man atmiņās visvairāk saistās 2010.gada Positivus. Šoreiz ASIWYFA gan uz skatuves tika izlaisti pārāk ātri, līdz ar to - tik labi, kā varētu būt, nebija - jo bija pārāk maz skatītāju, bet nu tas enerģijas līmenis, ar ko šie čaļi dod vaļā savu instrumentālo roku, tas ir kaut kas! Tiešām - prieks skatīties!

Enerģijas uzliesmojumam sekoja miera posms - vai nu pie vainas bija pēcpusdienas siltums vai arī izdzertais sidrs, bet gan "Kid Karate", gan "Daughter" uzstāšanās aizritēja mierīgā atpūtas režīmā, un otrā koncerta laikā es pat mazliet parubījos zālājā (turklāt - koncerts bija itin jauks). Arī šiem sekojošais izpildītājs nebija gluži enerģijas bumba - vecais džezmenis Pharaoh Sanders uz "Nordea" skatuves, protams, apliecināja, ka savulaik viņš ir spēlējis ar lielajiem dūžiem, tādiem kā Džons Koltreins, bet manā skatījumā īsti jau nu rokfestivāla formātam viņš neatbilst. Kaut kā man šāda mūzika vairāk asociējas ar solīdu restorānu, baltiem galdautiem un someljē, kurš tev iesaka šim džeza paveidam piemērotāko vīnu.

Turpinot itin smalko stilu, nākamais koncerts bija Anna Calvi uzstāšanās uz "Lattelecom" skatuves. Šī dāma ar spilgti uzkrāsotajām lūpām, augstpapēžu kurpēm un ģitāru rokās bija ne tikai sievišķīgi valdzinoša, bet arī muzikāli ļoti atraktīva, un var vien nožēlot, ka atraktivitāte nepārcēlās arī uz skatītāju pusi, kura bija skumji atturīga. Par publiku neko izcilu nevaru teikt arī sekojošā koncerta sakarā - lai arī King Charles diezgan droši nekur nav tik ļoti pieprasīts un mīlēts kā Latvijā un viņa uzstāšanās bija tieši tāda, ka varēja tikai vēl vairāk uzsildīt jau tāpat karstās fanes, lieliskais Latvijas skatītājs līdz ar pēdējās dziesmas beigām, pat sevišķi neapplaudējis straujiem soļiem devās uz otru skatuvi, jo tur bija gaidāma Elija Gouldinga, un tikai visai neliela daļa turpināja applaudēt, sagaidīja Karaļa atgriešanos un dzirdēja neizbēgamo koncerta noslēgumu ar "We Didn&39;t Start the Fire". Ko gan Čārlza sakarā vajadzētu piebilst, ka dziesmas no gaidāmā jaunā albuma pirmajā klausīšanās reizē nepārliecināja.


Jā, kā tu jau saprati, tad bija gaidāma Ellie Goulding uzstāšanās. Un zini ko - par šo dāmīti es tev vispār neko nevarēšu pastāstīt, jo uz viņas koncertu mēs neaizgājām, tik vien kā dzirdējām pāris dziesmas pa lielu gabalu. Tā vietā aizgājām ieēst vakariņās, tādi, lūk, mēs esam cilvēki. Tā īsti pilnā garumā nenoskatījāmies arī Tricky uzstāšanos - lai arī teorijā man simpatizē čalis, kurš uz skatuves pīpē zāli un kuram viss ir vienalga, viņa mūzika nav īsti manā gaumē. Toties vakara galvenās zvaigznes gan mēs, protams, redzējām, jo šajā vakarā uzstājās leģendārie "Kraftwerk". Rīgā šī grupa uzstājās pirms 10 gadiem un toreiz sanāca tā, ka viņu uzstāšanos līdz galam neredzēju, beidzot bija pienākusi kārta šo lietu labot. Desmit gadu laikā "Kraftwerk" ir drusku mainījušies - vēl lielāks viņu uzstāšanās elements ir robotiskums un modernās tehnoloģijas (ieskaitot 3D briļļu izsniegšanu skatītājiem), grupu ir pametis viens no tās dibinātājiem - Florians Šnaiders - un skaidrs, ka pārējie dalībnieki arī nav kļuvuši jaunāki. Vispār jau nav skaidrs, cik daudz no "Kraftwerk" uzstāšanās ir "pa īstam" - proti, vai tie četri vīri ar laptopiem patiešām kaut ko koncerta laikā dara vai tikai spēlē spēlītes. Bet tas patiesībā nav svarīgi - jo koncerts, kurš tev sniedz tādus elektroniskās mūzikas leģendārus varoņeposus kā "Tour de France", "Trans Europe Express", "Autobahn", "Radioactivity", "Neon Lights", "The Model", "Boing Boom Tschak" un citus, pats par sevi ir izcils notikums, ir vai nav tas tikai šovs. Un man nav šaubu, ka pamatoti Kraftwerk joprojām ir aktuāli un nav pārvērtušies par parastiem veciem perdeļiem, kas brauc uz Ogres estrādi.


Tā arī beidzās otrā diena, un atlika vairs tikai viena. Kamēr ir svētdienas rīts, vēlos tev pažēloties par vienu lietu festivāla sakarā - Johaidī! (Dueta Sandras citāts), kas tā par lietu, ka zvejnieku parka teritorijā asfalts ir tik nožēlojamā kvalitātē? Tas nav nopietni, toties ir nožēlojami! Vai tiešām ne festivāla rīkotāji, ne pašvaldība (man vienalga - kas ir teritorijas īpašnieks) nevar kaut ko darīt lietas labā?

Svētdien piecēlāmies īpaši vēlu - ap vienpadsmitiem, un devāmies atkal jau uz Salacgrīvas centru - šoreiz, lai iepirktu pārtiku un pie reizes atrastu vienu slēpni. Atceļā mūs pārsteidza lietus (bet ne nesagatavotus, turklāt telts jau bija novākta un ielikta mašīnā), kā rezultātā atkal iegājām Statoilā, kur sanāca iepazīties ar vienu vietējo (ne festivāla) alkoholiķi, kas bija iešmaucis bez maksas iedzert kafiju, un tad - atkal uz festu. Pirmā grupa - "Junk Riot" - solīds igauņu roka kolektīvs, kura skatītāji slēpās zem lietus mēteļiem (mēs koncertu skatījāmies priedēs, kur lija mazāk), tad vēl vieni igauņi - "Kali Briis" - grupa, kura šķita esam pavisam jauna un nepieredzējusi un uz kuras uzstāšanos Palladium teltī noteikti bija daudz vairāk cilvēku kā būtu bijis, ja nelītu lietus, bet pat ne tādēļ, ka grupa būtu slikta, vienkārši - nezināma.

Lietus tomēr nebija sevišķi ilgs, un "Latvian Blues Band" uzstājās jau pa brīdim uzspīdot saulei. Blūza bandai līdzi uz skatuves iznāca dziedātāja no Nigērijas Justina Lee Brown, kurai jāatzīst ir nu ļoooti spēcīgas plaušas. Tīri kā koncerts šis bija ok, bet nekā sirdi plosoša - blūziņš ir un paliek blūziņš, ja to nespēlē kāds nu patiešām žanra dižgaris. Pēcāk nāca kārta vēl diviem koncertiem ar dziedošām sievietēm - "NoNoNo", kas man nekādas baigās emocijas neizraisīja, un jau Opener&39;ā redzētā Mo. Šī dāņu dziedātāja izcēlās ar fenomenālu imidžu - tāds nekopts skuķis, kura vīriešu ekvivalents būtu pašpuika - meiča, kura izmantoja iespēju nokāpt no skatuves un palēkāt pa dubļiem, lai dabūtu iespējami netīrākas kājas. Diezgan saistoša arī muzikāli, lai gan vairāk tomēr - ar savu atšķirīgo uzvedību.

Tad nāca kārta "Of Montreal" - grupai, no kuras kaut kā gaidīju drusku vairāk nekā tikai vokālistu ar ļoti zemām biksēm (labi, ka viņš lielākoties bija apkāries ar ģitāru un man nebija nepieciešamības baudīt šo daiļajam dzimumam vairāk adresēto skatu) un visai tipisku garāžrocīgu skanējumu - izrādījās, ka šī ir vēl viena no tām grupām, kuru manā skatījumā ir pārāk daudz un kuras vienu no otras atšķirt ir visai liels izaicinājums. Tieši šajā pašā kategorijā ietilpst arī Monreālai sekojošā grupa - "The 1975". Šo kolektīvu biju pat mēģinājis klausīties vēl pirms viņus izzināja kā Positivus māksliniekus, bet nekas cits kā nosaukums no viņiem man prātā nebija palicis, un arī tagad situācija nav gluži mainījusies. Šiem manā skatījumā pietrūka tāda kā skarbuma.

Vispār jāatzīst, ka svētdienas vakara programma īsti manā gaumē nebija - nekādu tādu ļoti gaidītu ārzemju viesu šajā sarakstā nebija. Chet Faker vairāk saistīja ar nepārprotamajām asociācijām ar Chet Baker, "Bastille" gan bija labs triks ar vokālista pastaigāšanos pa skatītāju pūļa pašu sirdi, bet mūzika viņiem ir no aizmirstamās kategorijas un vairāk man viņu uzstāšanās paliks atmiņā ar to, ka netālu novērotais kolēģis Mikus tajā vietā, lai ar rokām veidotu stilizētu trīsstūri no vārda Bastille A burta, atainoja Zoltan zīmi.


Toties vakara nobeigums gan bija labs - tajā vietā lai skatītos uz pēdējās dienas ievadrindņiem "The Kooks" mēs aizgājām uz grupu "Sūdi". Te obligāti vajadzētu nocitēt pāris jokus no "Sūdu" repertuāra. Pirmkārt, ka festivālam augot un attīstoties viena lieta gan paliek nemainīga - alus ir sūdīgs (ko citu var gaidīt pasākumā, kur viens no galvenajiem sponsoriem ir "Tuborg"). Otrkārt, ka grupai "Sūdi" bieži vaicājot, kālab viņi nepiedalās visos lielākajos Latvijas festivālos, taču pietiekot aiziet festivālā tuvāk tā beigām uz tualeti, lai tu pārliecinātos, ka viņiem ir pat vesela piramīda izbūvēta. Bija forši redzēt šos sviestroka pārstāvjus dzīvē, viņu uzstāšanās bija tieši tik muļķīga, kā es to būtu gaidījis, kas nozīmē - man patika (priecēja arī, ka grupai ir itin daudz fanu). Tiesa, līdz beigām nepalikām, jo gribēju redzēt, kā tad "Positivus" iederēsies ansamblis "Manta" (labāk kā Voleros vai nē). Jāatzīst - ar iederēšanos bija problēmas. Cilvēku uz "Mantu" bija ne vairāk kā vidēji statistiskā vakarā Rīgas klubā, par spīti tam, ka 2 Edgari, Oskars un Raitis nospēlēja tiešām ļoti labi, un tie nedaudzie skatītāji, kas tur bija, arī savu daļu nostrādāja godam - par tādu publikas atsaucību tie paši "Bastille" šajā festivālā varētu vien pasapņot. Kālab tā? Tāpēc, ka uz šādiem (Mantas, Sūdu, Rīgas možu) koncertiem festivālā nāk tie cilvēki, kuriem šāda mūzika patiešām ir tuva, kamēr uz lielajiem - visi, kas pagadās. Un tālab atmosfēras ziņā mazie koncerti allaž lielajiem izgriezīs pogas. Katrā ziņā es esmu ļoti priecīgs, ka mums festivāls beidzās ar "Mantas" uzstāšanos, turklāt tas atļāva izbraukt no Salacgrīvas pirms sākās lielie korķi.


Tā arī izskanēja šis festivāls, kurā pavadījām trīs patiešām lieliskas dienas - ar labu mūziku, lieliskā kompānijā (laiku pa laikam satiekot dažādus draugus), labu laiku un visādi citādi lieliskā veidā, pat ne reizes nenovemjot telti narkotiku iespaidā. Prom no festivāla gan steidzām visai naski, jo mūs gaidīja Marinas kaķis, kuram arī šīs trīs dienas bija kārtīga festivāla sajūta - neviens nebija tīrījis tualeti.

Kas zina - varbūt nākamgad man izdosies sabojāt statistiku, apmeklējot Positivus tikai reizi 2 gados? Nobeigumā gan varu, protams, piebilst, ka tīri festivāla atmosfēras ziņā "Opener" bija foršāks, jo tur bija daudz dzīvāka publika, bet Positivus pluss ir tajā, ka te ir tiešām daudz labu grupu, un nepareizo publiku var pieciest, ja pašam ir pareiza attieksme. Vienlaikus ar nepacietību gaidu "Labu dabu", kas tomēr ir pilnīgi cita padarīšana.