Pūt, vējiņi!
Jau iepriekš lūdzu mani atvainot par šajā stāstā lietoto leksiku. Diemžēl, tā galvenais varonis Raini lasījis nav un savos izteicienos nav sevišķi izvēlīgs. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un smalku dvēseli līdz ar to tā lasīšana nav ieteicama.
Vobšem, stāsts ir sekojošs.
Manu muterīti tu pazīsti. Zini, kādas viņai tās idejas. Divas nedēļu pirms jāņiem šī man sāka atkal borēt smadzenes: ka es šāds un tāds, tikai apkārt dzerstos, a gadi tikai iet, ka man jau sen laiks precēties un tā tālāk. Parasti es viņai uz to atbildu, ka pats labāk zinu. Bet tagad tu saproties - ar tām stulbajām Eiropas Savienības sankcijām un Krievijas atbildes sankcijām viss bizness man totāli apstājies. Ne sūda nenotiek. Nu, bet kredīts drīz jāatmaksā, tāpēc naudu no muterītes vajadzēs. Tātad daudz dirsties nevaru. Tāpēc es šai saku: nu, ko tu tur esi saštukojusi?
Nu, un izrādās tā - Liepājas Krūmiņam, nu tam no domes, Iluta palikusi stāvoklī. A vainīgais kaut kur notinies. Nu un vecais Krūmiņš izdomājis, ka šai vajagot precēties, jo viņam, redz, reputācija citādi cietīšot. Es jau, protams, sākumā saku: nē, nebūs! Kāda man darīšana gar kaut kādu šmaru, kurai kaut kāds losis izvilkt nav mācējis? Bet nu muterīte saka - ir gan darīšana! Krūmiņi pa struktūrfondiem to manu firmas kredītu izvilkšot, un viss būs štokos. Bļīiin, kaut kāda šmara piektajā mēnesī man būs jāprec, bet nu viss ar naudu ir tik ļoti dirsā, ka citādi pavisam sūdos būs.
Tad nu pirms jāņiem aizpisos es uz to Liepāju. Ar busu braucu, jo tiesības tak man šobrīd nav. Menti, sučaras, paņēma pirms mēneša. Pusotra promile - tas taču vispār nav nekas! Mēģināju ar šiem pa labam, bet kaut kādi principiāli gadījās, neņēma. Nu, jā, tāpēc ar busu. Pa ceļam dabiski, drusku iedzēru. Pamēģini tu skaidrā līdz Liepājai aizbraukt!
Tāds, kāds biju, nu tad arī aizspēros pie tiem Krūmiņiem. Izrādījās, ka pats Krūmiņš mājās nebija, bet domē. Aizspēros uz domi. Eju pie šī kabinetā un saku: tāda lieta, tev tā meita stāvoklī, tad nu es šo varētu apprecēt, ja tu man ar kredītu palīdzēsi. Un šis, tu padomā, tai vietā, lai mani ar kādu konīti uzcienātu un par znotu sauktu, sāk mani lamāt. Vispirms, kādā paskatā tu pie manis te uz domi atpisies? Saka, es esot totālā lopā, kas galīgi nav patiesība. Ne nu lopā, ne nu kas. Un šis man tik piļī virsū, ka es esmu dzērājs un ka ar moci braucu kā idiots kapa virzienā. Tā, it kā es kaut kāds alkašs būtu. Es šim pretī: vai es esmu kādreiz pāli kādu avāriju izraisījis? Ar savu moci braucu, savu naudu nodzeru. Kāda viņam par to darīšana? Šis man: nu, ja tu būtu mans znots, būtu mana darīšana. Un nauda, kuru es notriecot, arī esot muterītes, ne manējā. Nu tad es šim: tad ko - šis man neļausi ar Ilutu precēties? Šis saka: nē, un lai es pazūdot no viņa kabineta, jo no manis nes pēc peregara. Jebal!
Biju tik dusmīgs, ka braucu atkal uz Krūmiņu villu. Tīri, lai iespītētu tam resnajam pidaram, izdomāju - pofig, precēšu to viņa šmaru, lai vai kā nebūtu! Aizbraucu, un skatos - bet tā Iluta taču smuka. Poh, ka piektajā mēnesī - reāli cērtama eglīte! Nu un tad es šai saku: tavs sencītis neļauj man tevi precēt, bet man tas pie dirsas! Precēsimies tāpat. Un šī man - jā, viņu pašu arī sencis esot totāli izbesījis ar savu moralizēšanu un diršanos, viņa tikai lai viņam parādītu, ar mani precēšoties. Po zakonu jau tur, protams, mēnesis pirms precībām jāsniedz doķi un vēl visāda huiņa, bet aizgājām vienkārši uz baznīcu, iedevām mācītājam divas sotņas, un bez jebkādas ceremonijas dabūjām papīrus. Tjipa viss jau sen iesniegs, ar atpakaļejošu datumu visu nokārtoja, un viss čotka. Skaidrs, ka vecais Krūmiņš tur neko daudz dirsties vairs nevarēs - esmu viņa meitas likumīgs vīrs, viņš tagad nevarēs man ļaut vienkārši bankrotā aiziet, pašam negods būs. Tā ka nav viss tik sūdīgi šai pasaulē, kā reizēm izskatās.
Paņemam vēl pa simtiņam?
skat. "Pūt, vējiņi" tekstu