Saulesraksts
Reinu Raudu iepazinu ar lielisko "Perfektā teikuma nāvi", tagad manās rokās (no bibliotēkas plaukta) nonāca "Saulesraksts", viņa agrīnāks darbs, ar lielāku apjomum, bet ne mazāk aizraujošs. Pagājušā gadsimta otrā-trešā desmitgades, darbības vietas no Igaunijas caur Petrogradu līdz pat Japānai. Centrā ir divi nozīmīgākie tēli - igauniete Lilī un japānis Cuneo. Viņa ir spēkasieva, kas vēl pirmā pasaules kara laikā ar cirka trupu devusies uz iekškrieviju, nonākusi revolucionāro notikumu ja ne epicentrā, tad tuvu tam, un beigu beigās sasniedz Japānu, kur kļūst par sumo cīkstoni. Viņš tikām ir svētvietas glabātāja dēls, kas dodas cauri visai Āzijai, lai Petrogradā sastaptu vīru, kas ir nozīmīga traktāta par valodu autors (Cuneo ne tik ļoti satrauc tas, ka pasaule ap viņu ir absolūti nemierīga, plosās kari un revolūcijas, jo viņam ir mērķis apvienot saulesrakstus). Pa vidam viņi iepazīst dažādus vēsturiskus, mazāk vēsturiskus un pilnīgi izdomātus personāžus (kā arī pa vidam starp šiem - piemēram, Lilī vilcienā sastop kādu jaunu bālu krievu meitenīti, jo viņa sauc par Nasteņku, bet sasniegtajā Vladivostokā visādi bijušie aristokrāti ar milzīgu godbijību uzrunā kā Anastasiju Ņikolajevnu - zināms, ka pasaku par imperatora vecākās meitas izglābšanos no sarkanajiem bendēm bijis daudz).
Grāmata lieliski balansē uz asmens, kuram vienā pusē ir piedzīvojumu romāns, bet otrā lingvistisks traktāts par valodu, tās nozīmi cilvēces pastāvēšanā, vienojošo un atšķirošo mūsos un kā to ietekmē valoda, kurā runājam. Negaidītākais elements ir grāmatas nobeigums, kurā autors atklāj, cik patiesībā gan daudz tās pamatā ir patiesu notikumu un personāžu, ieskaitot grāmatas varoni Lilī, kurai pamatā ir gluži reāla igauņu spēka sieva, kurai patiešām kroņa numurs bija nostāties tiltiņā, uz tā nolikt galdu, bet uz tā - izvietot orķestri. Un šī igauniete patiešām kļuva par pirmo sievieti no Eiropas, kas Japānā nodarbojās ar sumo (citi viņas biogrāfijas fakti gan nav gluži tik precīzi, bet vēsturiskais pamats šim tēlam patiešām bija). Taču neatkarīgi no centrālo tēlu vēsturiskuma vai fantāzijas elementa, "Saulesraksts" ir labs veids, kā ieskatīties cilvēkam parastajam mazāk zināmajos faktos krievzemes pilsoņkarā (galvenokārt tādā ziņā, ka grāmatas darbība primāri rit tuvāk Vladivostokai, proti, ne tajā šīs valsts daļā, par notikumiem kurā būtu dabiski zināt, un kur arī ilgāk noturējās pie varas sarkanajiem naidīgie spēki). Līdz ar to varu teikt, ka "Saulesraksts" ir gan izglītojoša, gan izklaidējoša lasāmviela, un vēl beigās jāpiebilst, ka šajā grāmatā Rauds met tiltus starp to rakstīšanu, ar kuru veidojam burtus un hieroglifus, un to rakstīšanu, kas dominē latviešu dainās - proti, rakstu veidošanu audumā, jo tas viss kopsakarā arī veido to saulesrakstu, kura noslēpumus tik ļoti mēģina atšķetināt Cuneo. Jā, grāmatā, protams, ir vēl citi personāži - tādi kā gruzīnu augstmanis, kas aizvainojuma pēc kļūst par laupītāju, kas savukārt viņu neviļus padara par sarkanās revolūcijas dalībnieku, Igaunijas slepenā dienesta atbildīgs darbinieks Gustavs un viņa sekretāre - Lilī labākā draudzene (kas ļauj pamazām sasaistīt abas sižeta līnijas, lai gan pašā pamatstāstā Lilī un Cuneo tiekas tikai vienreiz un tikai uz īsu brīdi). Noteikti Raudu var uzteikt par lielisku varones tēlu Lilī personā - koša un spēcīga sievišķā varone, kas ne brīdi nekļūst plakātiska. Potenciāli šī grāmata varētu kļūt par pamatu lieliskam miniseriālam, bet vienlaikus apzinos, ka tas būtu dārgs prieks, lai to uztaisītu patiešām kvalitatīvu (ieskaitot nepieciešamību filmēt Japānā), līdz ar to vismaz patlaban baudīsim "Saulesrakstu" papīra formātā, bet arī tā ir ļoti pat labi.
Grāmata lieliski balansē uz asmens, kuram vienā pusē ir piedzīvojumu romāns, bet otrā lingvistisks traktāts par valodu, tās nozīmi cilvēces pastāvēšanā, vienojošo un atšķirošo mūsos un kā to ietekmē valoda, kurā runājam. Negaidītākais elements ir grāmatas nobeigums, kurā autors atklāj, cik patiesībā gan daudz tās pamatā ir patiesu notikumu un personāžu, ieskaitot grāmatas varoni Lilī, kurai pamatā ir gluži reāla igauņu spēka sieva, kurai patiešām kroņa numurs bija nostāties tiltiņā, uz tā nolikt galdu, bet uz tā - izvietot orķestri. Un šī igauniete patiešām kļuva par pirmo sievieti no Eiropas, kas Japānā nodarbojās ar sumo (citi viņas biogrāfijas fakti gan nav gluži tik precīzi, bet vēsturiskais pamats šim tēlam patiešām bija). Taču neatkarīgi no centrālo tēlu vēsturiskuma vai fantāzijas elementa, "Saulesraksts" ir labs veids, kā ieskatīties cilvēkam parastajam mazāk zināmajos faktos krievzemes pilsoņkarā (galvenokārt tādā ziņā, ka grāmatas darbība primāri rit tuvāk Vladivostokai, proti, ne tajā šīs valsts daļā, par notikumiem kurā būtu dabiski zināt, un kur arī ilgāk noturējās pie varas sarkanajiem naidīgie spēki). Līdz ar to varu teikt, ka "Saulesraksts" ir gan izglītojoša, gan izklaidējoša lasāmviela, un vēl beigās jāpiebilst, ka šajā grāmatā Rauds met tiltus starp to rakstīšanu, ar kuru veidojam burtus un hieroglifus, un to rakstīšanu, kas dominē latviešu dainās - proti, rakstu veidošanu audumā, jo tas viss kopsakarā arī veido to saulesrakstu, kura noslēpumus tik ļoti mēģina atšķetināt Cuneo. Jā, grāmatā, protams, ir vēl citi personāži - tādi kā gruzīnu augstmanis, kas aizvainojuma pēc kļūst par laupītāju, kas savukārt viņu neviļus padara par sarkanās revolūcijas dalībnieku, Igaunijas slepenā dienesta atbildīgs darbinieks Gustavs un viņa sekretāre - Lilī labākā draudzene (kas ļauj pamazām sasaistīt abas sižeta līnijas, lai gan pašā pamatstāstā Lilī un Cuneo tiekas tikai vienreiz un tikai uz īsu brīdi). Noteikti Raudu var uzteikt par lielisku varones tēlu Lilī personā - koša un spēcīga sievišķā varone, kas ne brīdi nekļūst plakātiska. Potenciāli šī grāmata varētu kļūt par pamatu lieliskam miniseriālam, bet vienlaikus apzinos, ka tas būtu dārgs prieks, lai to uztaisītu patiešām kvalitatīvu (ieskaitot nepieciešamību filmēt Japānā), līdz ar to vismaz patlaban baudīsim "Saulesrakstu" papīra formātā, bet arī tā ir ļoti pat labi.
2024-02-21
comments powered by Disqus