Kazhes pierakstu burtnīca

Mēdz teikt, ka Pastnieks allaž zvana divreiz. Patiesībā Pastnieks šogad zvanīja jau devīto reizi, man personīgi trešo, bet komandai "Brīvie radikāļi" otro.
Kā savulaik par lauku pastniekiem rakstīja "Padomju jaunatne" (un "Cīņa", un droši vien vēl 50 citi LPSR izdevumi):

LAUKU PASTNIEK! Bez preses nav lespējams dzīvot. Dzīvot bez preses un radio nozīmē dzīvot bez kultūras. Tu, pastnlek, vienmēr esi mīļš un gaidīts viesis ikvienā mājā, ikvienā ģimenē. Tu ik dienas piegādā lasītājiem jaunākos laikrakstus un žurnālus, kas stāsta par aktuālākajiem notikumiem mūsu valstī un aiz tās robežām, par izciliem sasniegumiem ražošanā, zinātnē, mākslā, literatūrā, par Komunistiskās partijas audzināta Jaunā cilvēka varoņdarbiem.

Izstāstīšu tad nu es arī tev, mazo lasītāj, to, kāpēc pastnieks daudz retāk kā piena piegādes vīrs parādās kā personāžs erotiska rakstura filmās.


Ja pēkšņi ir tā sagadījies, ka pēdējos deviņus gadus tu aizvadīji koka mucā un tevi allaž baroja pa spundi, proti, tu nezini, kas tas tāds - "Pastnieks meklē vēstuli", tad apgaismošu tevi šajā jautājumā. Ir tāda draudzīgu entuziastu apvienība "Enkurs", kuras garīgais un fiziskais līderis ir kāds ārietis (pēc vārda spriežot) vārdā Edijs fon Šmits, kura vadībā norit sacensības ar mērķi popularizēt sabiedriskā transporta iespējas Rīgā, apskatīt pilsētu no cita skatu punkta, risināt dažādas mīklas un rēbusus, kuras gadu garumā stāsta par pastnieka Miervalda Paciņa dzīves gaitām un viņa brūtes sirdsdāmas Skaidrītes gaitām. Pasākuma formāts ir mainīgs un nemainīgs - katru gadu visi Miervalža cienītāji sapulcējas kādā organizētāju noteiktā vietā un saņem pirmo uzdevumu, kas palīdz noskaidrot, kur ir nākamā uzdevuma vieta un tā tālāk, līdz vakarā visi tiekas kādā krodziņā vai bārā, kur arī ir pasākuma noslēgums un rezultātu paziņošana. Uzdevumi katru gadu ir atšķirīgi, tradicionāli katru gadu ir kāda vienotā virstēma, bet tās izpausmes var būt visatšķirīgākās. Šogad, par godu Rīgas - Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam arī Pastnieks aizrāvās ar kultūru.


"Brīvo radikāļu" komanda salīdzinoši ar pagājušo gadu bija mainījusies par 25% - Noras vietā šogad mums piebiedrojās Iļģuciema cīnītājs Arkādijs, bet pārējā trijotne: es (īstajā vārdā Raimonds), Marina (īstajā vārdā - Marina) un Gundars (īstajā vārdā Gundars) - tā pati, kas iepriekš, ja nu vienīgi par gadu viedāki un dzīves skolā rūdītāki.


Starta vieta šoreiz bija patālu no mājām - Mežaparkā. Mūsu komanda bija viena no pirmajām, kas startā bija ieradusies pilnā sastāvā, apsveicinājāmies ar daudzajiem pazīstamajiem pasākuma dalībniekiem (tādu katru gadu kļūst arvien vairāk), sagaidījām starta signālu un sākām risināt pirmo uzdevumu. Bildes, pēc kurām jāsaprot, kura Mežaparka iela katrā domāta un tad šajās ielās jāatrod citos attēlos redzami elementi, tādējādi aizpildot tabulu, no kuras noskaidrojam nākamo punktu. Ielas atpazinām itin labi, kā pašiem šķita, sākām staigāt. Vai nu ar plānošanu nebija izcili, vai arī ar acu gaišumu, bet šis gāja skarbi. Kad lielākā daļa vietu bija apmeklētas, sanāca mums šāds teksts "Ej uz Ače..a ak.v..u", vai kaut kas tamlīdzīgs. Ko ar to iesākt, galīgi nebija skaidrs, kaut kur bijām nokļūdījušies, nezinu, ko mēs būtu darījuši tālāk, ja kādas pretimnākošas komandas pārstāvis bez jebkādas jautāšanas nebūtu mums pateicis, ka jādodas uz Alekša skvēru. Kāpēc mums tur tas Č burts bija gadījies, patiešām nesaprotu, bet nebija vairs laika domāt par kļūdu iemesliem - jāturpina distance, jo bija skaidrs, ka pirmo uzdevumu paveicām kā vieni no pēdējiem.


Pa ceļam sākām pildīt vienu no dienas papilduzdevumiem - uzņemt pašfoto ar dažādiem pieprasītiem objektiem, piemēram - airu laivu netālu no dzelzceļa pārbrauktuves. Alekša skvērā mūs sagaldīja vēl viens papilduzdevums - vārda kultūra reti izmantotais apakšvariants "fiziskā kultūra" - iespēja pievilkties pie stieņa. Par savām rokām nekad neko labu teicis neesmu, līdz ar to prognozējami vairāk par piecām reizēm man pievilkties neizdevās (Gundars - 10 reizes, Arkādijs nemēģināja), labi, ka tas negāja kopējā ieskaitē.



No Alekša skvēra ceļš mūs ved uz Avotu ielu (ja gadījumā šī informācija tev būtu svarīga - tā atrodas Rīgas apkaimē ar nosaukumu Avoti). Tur ir dots pamatīgs saraksts ar dažādām vietām un lietām, par ko Miervaldis un Skaidrīte domā, gatavodamies savām ilgi atliktajām kāzām un jānoskaidro, par kura numura māju autori domājuši katrā atsevišķā teksta fragmentā. Teksti radoši, atbilžu meklēšana reizēm sarežģīta, reizēm vienkārša, bet laiks rit, par nepareizām atbildēm sods, par minstināšanos zaudēts laiks, līdz ar to cenšamies uz priekšu virzīties salīdzinoši raiti, lai nesanāk, ka pareizu atbildi meklējot zaudējam vairāk laika, nekā tā ir vērta. Finišējam pie baznīcas ielas gadā, kur mūs sagaida Edijs ar kaklasaitēm.


Dota bilde ar paraugu, kā pareizi sasiet Windsor mezglu, īpaši to nepētījis, Arkādijs ņem kaklasaiti un nedaudzās sekundēs tā jau ir sasieta. Vai tieši pēc parauga - kas to lai zina, bet izskatās labi. Saņemam nākamo orientieri - Vinilbāru Kalnciema ielā - un visai piņķerīgu uzdevumu par Miervalža pieredzi ar kino. Kā jau pieklājas, rakām uzdevumu pārāk dziļi, mēģinot izpīpēt šo to par vēsturiskiem sabiedriskā transporta maršrutiem, pārcilāt atmiņā padomju laika kinoteātrus un tā tālāk, katrā ziņā ar sabiedriskajā transportā pavadīto laiku nepietika, lai uzdevumu atrisinātu. Apsēdāmies ielas malā pie Kalnciema kvartāla un turpinājām risināt. Nupat jau šķita, ka būs, bet tomēr nebija - nesakrīt kontrolsumma. Atkal pārlasījām kino afišas, pārrēķinājām visas vērtības, līdz ar kādu trešo vai ceturto piegājienu viss sakrita. Tad tikai jāatrisina sudoku radniecīgs uzdevums, kuru par diviem ar Marinu kā pašiem šķita izkodām, tomēr vēlāk izrādījās - ne gluži pareizi. Nu, neko darīt, vismaz kaut kāds risinājums bija. Ievadījām atbildes un devāmies uz Vinilbāru.


Ārpusē pie galdiņiem sēdēja daudzu Pastnieka komandu dalībnieki - šķiet, ka ar salīdzinoši operatīvo kino uzdevuma risināšanu bijām noķēruši grupas pamatdaļu. Mēs tikām devāmies pildīt galda kultūras uzdevumu - pareizi savietot ēdamrīkus pieklājīgai maltītei. Ilgi domājām, kā būt ar dakšiņām, nazīšiem un deserta rīku, bet glāzes gan salikās zibenīgi. Izcili kulturāli, šķiet, ka neesam, bet vismaz kaut kāds risinājums sanāca, un varējām turpināt maršrutu - virzienā uz Gaismas pili. Kā lasāmviela ceļam mums tika iedots ne gluži pats svaigākais, bet salīdzinoši aktuāls "Privātās dzīves" numurs, lai varam uzzināt, kāda tad ir sabiedrības krējuma kultūra. Jāatzīst, ka izcili rūpīgi žurnālu nestudējām, tik vien kā atradām atbildes uz būtiskiem jautājumiem par mums visiem tuviem ļaudīm - Igaunijas prezidenta sievu un viņas gados jauno draugu, basketbolistiem Šķēli, Valteru un Bagatski un citu informāciju, kura, kā es ceru, man nekad mūžā vairs nenoderēs.

Gaismas pilī vispirms devāmies uz ekspozīciju par grāmatniecības vēsturi, kur bija jāizpilda visai vienkāršs tests, ar ko galā tikām ātri, bet tad - jādabū caurlaides, lai varētu nokļūt 11.stāvā un apskatīt Rīgas panorāmu (un izpildīt otru uzdevumu). Panorāmiskās ainavas risinājums jaunajā Nacionālās bibliotēkas ēkā gan ir tāds drusku savdabīgs - stiklotās sienas ir nu ļooooti punktotas, kas esot vienlaikus aizsardzība pret sauli un līdzeklis, lai pasargātu putnus. Ja par sauli tā gan jau ir tiesa, tad par putniem, kas masveidā triektos 11.stāva logos - nez., nez. Bet neesmu ornitologs, varbūt viņi patiešām tā dara, lai gan augstums man personīgi šķiet itin liels, lai tur pārmērīgas putnu masas nekursētu. Plus, uzticība gidei (kas gan nebija mūsu gide), kura apgalvoja, ka fotogrāfijās tie punktiņi neesot sevišķi manāmi, arī citos jautājumos nevarēja būt sevišķi liela.


Uzdevums bija līdzīgs jau pirms pāris gadiem Pastniekā redzētam - dotas bildes ar dažādām Rīgas panorāmas būvēm pirms vairākiem gadu desmitiem, jāsaliek tās pareizajā secībā. No vienas puses - uzdevums skaidrs un salīdzinoši vienkāršs. No otras - pieļauj vienu kļūdu un kļūdains būs arī viss pārējais. Šajā ziņā - ļoti piesardzīgi, bet par sevi zinu, ka piesardzība nav mans otrais vārds. Kaut kā salikām, un devāmies lejā.

Pie izejas no Gaismas pils bija jānodod iepriekš saņemtais Privātās dzīves žurnāls. Mums nez kādēļ tas bija iedots divos eksemplāros un bez jebkādas prasīšanas Arkādijs no savas somas izņēma arī rezerves kopiju. Eh, būtu mēs zinājuši, ka pretī mums iedos lapiņu ar vēl papildu jautājumiem par šī žurnāla tēmu, nekādi nebūtu šādi rīkojušies! Bet - neko darīt, nācās pašiem domāt, kāda karalienei nepatīkama aizraušanās ir prinča Čārlza sievai Kamillai.

Izmantojot iespēju, nobildējamies ar Padega gleznas "Madonna ar ložmetēju" attēlu pie slēgtā Mākslas muzeja (obligātais papilduzdevums), un tad - uz Alberta ielu, kur mūs gaida Jūgendstila paraugstunda ar nepieciešamību identificēt dažādu ēku fragmentus gan pēc tā, uz kuras ēkas tie atrodami, gan pēc to terminoloģiskās puses. Man, kā jau parastam zemnieka cilvēkam, tās visas ir "figņas" vai labākajā gadījumā "cakas", bet nekas - lai jau Marina precizē ar Interneta palīdzību katru detaļu! Es tikām, kad Jūgendstils izstaigāts, pievērsos mazliet matemātiskam uzdevumam ar iezemiešu skaitīšanas sistēmu, ko itin veiksmīgi paveicu vēl pirms esam iekāpuši transporta līdzeklī, kas mūs nogādās Pļavnieku izgāztuvē (kaut kāds 50. autobuss varbūt? Sabiedriskā transporta izvēlei nesekoju, jo tas galīgi nebija manā pārziņā, es tomēr esmu tipisks uzdevumu urķis).


Ā, jā, pa ceļam uz transportu nobildējamies pie kādas ne-Eiropas valsts vēstniecības. Pēcāk gan Papuass apgalvos, ka šī esot Eiropas valsts, jo tā spēlē Eiropas čempionātā futbolā (arī man šāds arguments būtu nācis prātā), bet arī Kazahstāna spēlē UEFA zonā, un būtu vēl jāpastrīdās, kura no šīm divām valstīm ir eiropeiskāka.


Tātad, Pļavnieku vecā izgāztuve, kuru atbilstoši Eiropas fondu izmantošanas plāniem kaut kad ir paredzēts pārveidot par kaut ko citu. Šobrīd tā tomēr ir vienkārši aizaugusi mēslaine, kurā vietējās subkultūras pārstāvju pievakarēs dodas kulturāli atpūsties. Mums šajā vietā tika piedāvāta ekskluzīva ekskursija ar audiogidu, kurš pievērsa uzmanību sīkākajām smalkajām detaļām - plēves atsegumiem, labiekārtotām atpūtas vietām, pārliektiem kokiem, kas reiz kādai meitenei viņa grupā sagādājuši smadzeņu satricinājumu, gurķiem līdzīgiem augiem. Šis bija vienkārši izcils uzdevums - ar ļoti asprātīgu tekstu un lielisku Tildes Biroja robota balsi, kas sagādāja ne vienu vien jautru mirkli.


Pēc ekskursijas noslēguma izrādījās, ka mums bija jādodas Kaņepes Kultūras centra virzienā. Varianti transportam bija dažādi, mēs izvēlējāmies jau iepazīto - atpakaļ uz to pašu autobusu, ar kuru atbraucām. Jāpiezīmē, ka vienā aspektā Pļavnieki mums lika vilties - bijām likuši lielas cerības, ka šajā apvidū sastapsim kādu kvalitatīvu atlētu treniņtērpām, ar kuru nobildēties foto uzdevumam, bet vai nu diennakts stunda bija nepareizā vai zvaigznes kaut kā šķībi nostājušās, vai reptiloīdi pret mums sazvērējušies, bet visā Pļavniekos pavadītajā laikā ievērojām vienu vienīgu gados jaunu atlētu, kurš, kā jau atlētam pieklājas, straujiem soļiem ieskrēja kāpņu telpā vēl pirms bijām paspējuši nopozēt. Arī autobuss mūs ar atlētiem nelutināja, līdz ar to samierinājāmies, ka - nebūs. Kā nekā KKc nav tā tipiskākā vieta, kur tupēt uz plakanas pēdas. Toties KKc izrādījās tipiska vieta, kur atpazīt dažādus graudaugus. Manas zināšanas šajā jomā ir aptuveni nekādas, tāpēc šo uzdevumu atstāju Marinas un Arkādija ziņā - viņi tādi uzņēmīgāki šķita. Perfekti ar to galā netikām, bet vairums produktu tika identificēts pareizi, un tas jau ar labi.


Atlika sīkums - atrisināt uzdevumu pasākuma finiša vietas noskaidrošanai. Iepriekšējos gados šis bija uzdevums, kur varēja pazaudēt vai iegūt kādu stundu laika, jo piņķeris bija pamatīgs. Šoreiz - atrast Rīgas kartē četrus bildītēs dotus kartes fragmentus, uzvilkt krustu starp tiem. Pāris minūtēs viss darīts, kā izskatās, gals būs Tallinas ielas ķīniešu bistro. Pirmā reakcija no manas puses - pag, pag, tik vienkārši nevar būt! Fināla uzdevumu nevar atrisināt pāris minūtēs! Kā izrādās - tomēr var. Nu ko - dodamies uz sab. tr-tu. Vienojāmies, ka no autobusa līdz finišam skriesim, lai gan visā dienas garumā no šāda pārvietošanās veida izvairījāmies, bet finišā taču ir jāierodas kā īsteniem sportistiem. Tā arī darām, turklāt Gundars un es kā pa priekšu skrienošā brigādes daļa pat krustojumos turpinām skriet uz vietas - nevar taču tā vienkārši ļaut ķermenim atdzist! Ieskrienam iekšā bistro, tur priekšā pazīstamas sejas - pāris organizētāji, Baibas un Ilzes "Tā kā tā" komanda, Anita ar Raiti jeb "Topogrāfisko idiotu klubiņš", Bindons ar ketoniem, "Akela kļūdījās" ar Prusux piešprici. Uzrādam pašfoto, pasūtam ēdienu un alu, un var atpūsties.


Par spīti lēnajam startam, finišā esam starp pirmajām desmit komandām, kas nebūt nav peļams rezultāts. Skaidrs, ka daudzas komandas vēl ilgi finišā nerādīsies, tāpēc pēc ēšanas izdomājam iebraukt mājās pēc auto, lai vakarā nebūtu jākuļas ar reti nākošu sabiedrisko. Rezultātā mūsu četru cilvēku komanda aizdodas uz Pārdaugavu pēc trim automašīnām (buržuji!). Kad atgriežamies drusku pirms deviņiem, bistro jau ir tik pilns, ka tur strādājošā ķīniete pat nāk taisīt foto, lai varētu parādīt ģimenei, cik pieprasītā iestādē viņa strādā.

Pēc kāda laiciņa finišē pēdējās komandas, un var sākties apbalvošana. Par mūsu rezultātu sevišķas skaidrības nav, pieņemu, ka desmitniekā mums ir jābūt, bet klusībā ceru uz pagājušā gada rezultāta - 5.vietas - atkārtojumu. Tomēr šoreiz nekā - neesam godalgoto vidū, un zināmā mērā varbūt pat labi, ka tā, jo gardā Pastnieka varoņu kūka man un Marinai tāpat nebūtu pieļaujama bezcukura mēneša dēļ. Skaisto šķīvi gan būtu gribējies dabūt, bet neko darīt - jāstartē labāk. Kad vēlāk tiek publicēti pilnie rezultāti, izrādās - esam 7.vietā. 36 komandu vidū nebūt ne peļams rezultāts. Un skaidrs - kur lai nākamgad nenotiktu desmitais, jubilejas, Pastnieks, Brīvie radikāļi būs klāt! Paldies Edijam un viņa enkuriem! Paldies maniem komandas biedriem, Paldies konkurentiem. Un - līdz nākamajai reizei!


P.S. Paldies Ivetai par bildēm!

P.S.S. Atvainojos, ka šajā atskaitē neesmu veicis mūsu kļūdu analīzi, parādījis virzības grafikus un identificējis vājos ķēdes posmus.