Es biju bailīgs bērns un uz kapiem nekad spēlēties negāju, līdz ar to ar izrādes "Brasas pagalma dainas" varoņiem identificēties nevaru. Vienlaikus jāatzīst, ka es jau arī neuzaugu Brasā, bet gan Zasulaukā (administratīvi pat Āgenskalnā, bet jebkurš Kuldīgas ielas iezemietis tev pateiks - mēs esam proletārieši no Zasulauka, nevis Āgenskalna hipsteri!), līdz ar to man tuvākie kapi bija nevis Lielie, bet gan Mārtiņa. Un iet spēlēties Mārtiņa kapos - tur jau tiešām jābūt čok-čok.

Riharda Zelezņeva veidotā izrāde, protams, jau arī nav par maniem bērnības gadiem. Nē, tie ir paša režisora bērnības laiki, tur vispār nav šaubu. Kāpēc? Pirmkārt, Zelezņevs dzimis 1996. gadā, izrādes darbība risinās 2004. gadā, un tās galvenajam varonim ir astoņi gadi. Matemātika sakrīt? Sakrīt. Otrkārt, galvenā varoņa vārds ir Ričards. Lai arī zinu, ka bez treškārt pirmie divi punkti neskaitās, bet - sēdies baļļā, ja tev tā tīk! Atgriežoties pie izrādes darbības laika, jāpiebilst, ka itin liela daļa tā, par ko vēsta šī izrāde, patiesībā itin labi būtu attiecināma arī uz agrāku periodu, līdz ar to es tomēr teikšu - situācijas un personāži ir atpazīstami. Protams, ja es būtu kāds no tēliem, tad tas noteikti būtu īpaši bailīgais Patriks, kam allaž ir atruna, ka jāiet mājās paēst. Bet, runājot par laiku, tur viss ir vienkārši - viss mainījās līdz ar to brīdi, kad teju katrs bērns tika apgādāts ar viedtālruni un "aiziesim pagalmā paspēlēties" sāka izpausties kā kopīga sēdēšana rotaļu laukuma namiņā, katram bakstoties savā telefona ekrānā. Nē, patiesībā viss nav tik traki - arī mūsu mājas pagalmā bērni gana regulāri joprojām spēlējas "pa vecam", dauza lielāka un mazāka izmēra bumbas, bet, protams, arī ekrāna laiks neiztrūkst. Un nevar noliegt, ka arī tie laiki, kas parādīti izrādē, bija ne bez savām problēmām. Kaut vai pagalma izsitēja personā.

Jā, stāsts tātad ir par zēnu, kas ievācies ar vecākiem jaunā dzīvesvietā un mēģina atrast sev tur pagalmā draugus. Daļēji viņam tas izdodas, tomēr par viņa labāko draugu kļūst Krišjāņa Barona spoks, ar kuru Ričards iepazīstas Lielajos kapos. Pareizāk - tas nav nekāds spoks, bet gan Ričarda iedomu draugs, tālab nav brīnums, ka zēna ne pārāk izcilās lasītprasmes dēļ Dainu tēvs sākotnēji tiek dēvēts par Babūnu, un pats viņš par to neiebilst (jo kā gan iedomu draugs varētu zināt kaut ko vairāk nekā viņa radītājs?). Izrādē ir arī negatīvais tēls - vietējais pagalma huligāns Soms Burkāns, kura dzīvē ir divi pamatuzdevumi: ievietot mazākus bērnus atkritumu konteineros un nodarbināt šos pašus mazākos bērnus pudeļu vākšanā, tādējādi apmierinot Soma Burkāna primārās dzīves vajadzības - pēc kraukšķiem un mopēda. Kas attiecas uz Soma Burkāna personību, īsrecenzijā par to Kroders.lv lasīju sekojošo: "Varētu vēlēties spēcīgāku antagonistu, tomēr jāatzīst, ka tieši šāda mēroga tirāni mēdz būt tie, kas visbiežāk sastopami reālajos pagalmos. Tie nav ļaunuma ģēniji, bet gan pusaudži ar pāris gadu un pāris centimetru pārsvaru." Te jāpiebilst - ievērojot to, cik ļoti no šī personāža bija bail mūsu otrklasniecei, kura bija gatava atstāt teātra zāli, es teiktu - nē, Soms Burkāns bija pilnīgi pietiekams antagonists. Protams, no savas bērnības pieredzes es teiktu, ka tāds viens individuāls bosiks nebija problēma - lielākoties pa vienam tuvākās apkaimes huligāni spēja uzvesties tīri normāli, atrauties no viņiem varēja tad, ja viņi bija grupā, tad gan viss bija slikti. Bet, kā jau teikts - mūsdienu bērniem pietika ar vienu Somu Burkānu. Ja kas, Rūdolfs Apse šajā izrādē iemiesojas uzreiz trīs tēlos: Somā Burkānā, bailīgajā Patrikā un Barona spokā. Pārējie aktieri ir: Aleksandrs Bricis kā Ričards un Alise Dzene kā Liene, kuras pamatuzdevums ir izrīkot abus mazos puišeļus.

Šķiet, ka šī bija tā reize, kad mūsu ģimenes gadījumā vecākiem izrāde patika vairāk nekā bērniem, kuriem bija bail, un mēs noteikti arī vairāk novērtējām gan to, cik eleganti izrādes scenogrāfijas autore Signija Joce ne vien bija radījusi daudzstāvu mājas nokrāsotu audumu veidā, bet galvenokārt - uzbūrusi autentisku Lielo kapu sajūtu. Dekorācijas - riktīgi iespaidīgas! Barona lelle un ēnu teātra elementi - arī teicami, ne jau velti Zelezņevs primāri ir Leļļu teātra aktieris, un no turienes nācis arī Rūdolfs Apse, līdz ar to tikai loģiski, ka tieši viņš ir tas, kas šajā izrādē darbojas leļļu teātra tehnikā. Un arī muzikālais pavadījums, par kuru parūpējies Edgars Šubrovskis kopā ar grupu "Effekts" (kurā darbojas izrādes režisors), arī atbilda tam, ka šī izrāde noteikti nav tikai mazajiem. Vienlaikus - mazāk bailīgiem bērniem nekā mūsējie, kā varēja saprast, izrāde patika itin labi, un es to noteikti ieteiktu noskatīties, ja tev ir pa rokai kāds sākumskolnieks, kuram aiziet uz to līdzi, lai izliktos, ka vispār ne jau tu ej uz izrādi, tu tikai pavadi, lai arī patiesībā ir otrādi.

Šajā pavasarī gan "Brasas pagalma dainas" vairs spēlētas netiks, bet nekas - nāks rudentiņis, izrāde būs atkal pieejama.