Lūziens
Tikai ar ceturto piegājienu šajā VVTF tiku uz izrādi, kuras mērķauditorijā ietilpu (iepriekš - jaunieši, bērni un modernās dejas cienītāji), toties uzreiz kādu - riktīgs grāvējs, viena no šī gada festivāla absolūtajām virsotnēm. Bijušajā Valmieras gaļas kombināta ēkā režisors Rihards Zelezņevs ar dramaturģi Elzu Vildaus un aktieriem - režisora kursabiedriem Sandiju Dovgāni, Rūdolfu Apsi un Matīsu Milleru izradījis ko drusku līdzīgu tam, kas notika šajā ēkā ne tik senā pagātnē: sadalījis sastāvdaļās ne tikai cilvēka ķermeni, bet arī to, kas darās viņa iekšienē, nodīrājis skaisto, tīro fasādi un atklājis tās sāpes, kas zem tās slēpjas.
Izrādes vizuālais risinājums ir ļoti jaudīgs, aktieri rīkojas ar vērienīgiem objektiem - vairāki lieli akvāriji tiek pamazām savienoti ar resnām šļūtenēm, pa kurām plūst sarkanīgs šķidrums, skatītāji var teikt, ka nonāk cilvēka ķermeņa iekšpusē. Līdzās tam nāk personīgi pašu aktieru stāsti par lauztiem kauliem un lauztām sirdīm un to, kāpēc otrais dzīst ilgāk par pirmo. Zini, kā tas pierasts, ka aktieris pat tad, kad viņš ir maksimāli atklāts, tomēr nemaz nav atklāts un joprojām spēlē? Šeit šādas sajūtas nudien nebija - kaut vai tālab vien, ka publikā bija arī šo aktieru kursabiedri, un varēja skaidri novērot, kā viņi izdzīvo šos stāstus - ar smiekliem un asarām (un - ne ar asarām no smiešanās), tā ka tu saproti - lai arī šī, protams, ir spēle, jo tas tomēr ir teātris, reizē tā ir arī pašterapija, tā ir runāšana par tēmām, par kādām parasti cilvēki izvēlas klusēt, sevis atklāšana kā ievainojamām un pretrunu plosītām būtnēm. Nudien - visu cieņu.
Piedzīvoto papildina grupas "Effekts" radīta mūzika (šķiet, šajā reizē to radījuši pārējie grupas puiši, nevis Zelezņevs), noskaņu, nevis dziesmu veidā. Lai gan vienlaikus šim saturam tīri labi derētu klāt arī jau gatavās "Effekta" dziesmas kā "♥︎▲", "Nakts Dievs", "Vēl viena negulēta nakts", un droši vien arī citas. Kā nekā - tā pati paaudze, tas pats tās segments, tās pašas problēmas, līdzīgas sāpes. Vai Rihards bijis iesaistīts kādās no izrādē atstāstītajās epizodēs, to gan nezinu.
Šī būs tā reize, kur no manis komplimenti gan par tēmu, gan tās pasniegšanas veidu, gan izvēlēto vidi, kur šo dzīvas būtnes preparēšanu veikt. Un klāt apziņa, ka šī ir no tām izrādēm, kam būtu grūti iedzīvoties uz normālas teātra skatuves, mazāk tai nepieciešamo tehnisko risinājumu dēļ, bet vairāk - ka nez, vai mēnešiem un gadiem ilgi tāda sevis atkailināšana kā notiek šajā izrādē maz ir iespējama - vismaz man tā šķiet, ka ilgtermiņā tur ir divi ceļi: izdegšana un rutīna, un neviens no tiem nav ilgtspējīgs. Bet par šajā izrādē pieredzēto esmu pateicīgs, un novērtēju arī to, ka man un Marinai bija iespēja to pieredzēt abiem reizē (paldies radiem, kas piekrita Rozulā pieskatīt mūsu atvases!).
Izrādes vizuālais risinājums ir ļoti jaudīgs, aktieri rīkojas ar vērienīgiem objektiem - vairāki lieli akvāriji tiek pamazām savienoti ar resnām šļūtenēm, pa kurām plūst sarkanīgs šķidrums, skatītāji var teikt, ka nonāk cilvēka ķermeņa iekšpusē. Līdzās tam nāk personīgi pašu aktieru stāsti par lauztiem kauliem un lauztām sirdīm un to, kāpēc otrais dzīst ilgāk par pirmo. Zini, kā tas pierasts, ka aktieris pat tad, kad viņš ir maksimāli atklāts, tomēr nemaz nav atklāts un joprojām spēlē? Šeit šādas sajūtas nudien nebija - kaut vai tālab vien, ka publikā bija arī šo aktieru kursabiedri, un varēja skaidri novērot, kā viņi izdzīvo šos stāstus - ar smiekliem un asarām (un - ne ar asarām no smiešanās), tā ka tu saproti - lai arī šī, protams, ir spēle, jo tas tomēr ir teātris, reizē tā ir arī pašterapija, tā ir runāšana par tēmām, par kādām parasti cilvēki izvēlas klusēt, sevis atklāšana kā ievainojamām un pretrunu plosītām būtnēm. Nudien - visu cieņu.
Piedzīvoto papildina grupas "Effekts" radīta mūzika (šķiet, šajā reizē to radījuši pārējie grupas puiši, nevis Zelezņevs), noskaņu, nevis dziesmu veidā. Lai gan vienlaikus šim saturam tīri labi derētu klāt arī jau gatavās "Effekta" dziesmas kā "♥︎▲", "Nakts Dievs", "Vēl viena negulēta nakts", un droši vien arī citas. Kā nekā - tā pati paaudze, tas pats tās segments, tās pašas problēmas, līdzīgas sāpes. Vai Rihards bijis iesaistīts kādās no izrādē atstāstītajās epizodēs, to gan nezinu.
Šī būs tā reize, kur no manis komplimenti gan par tēmu, gan tās pasniegšanas veidu, gan izvēlēto vidi, kur šo dzīvas būtnes preparēšanu veikt. Un klāt apziņa, ka šī ir no tām izrādēm, kam būtu grūti iedzīvoties uz normālas teātra skatuves, mazāk tai nepieciešamo tehnisko risinājumu dēļ, bet vairāk - ka nez, vai mēnešiem un gadiem ilgi tāda sevis atkailināšana kā notiek šajā izrādē maz ir iespējama - vismaz man tā šķiet, ka ilgtermiņā tur ir divi ceļi: izdegšana un rutīna, un neviens no tiem nav ilgtspējīgs. Bet par šajā izrādē pieredzēto esmu pateicīgs, un novērtēju arī to, ka man un Marinai bija iespēja to pieredzēt abiem reizē (paldies radiem, kas piekrita Rozulā pieskatīt mūsu atvases!).
2026-08-08
comments powered by Disqus