Performance Vientulības festivālā
Ja tev kāds vaicātu: kāds ir labākais veids, kā pavadīt Valentīndienas vakaru, ko tu atbildētu? Viens variants, protams, būtu ballītē pie Valentīna Jeremejeva. Taču ko darīt, ja viņš tevi ciemos neaicina? Tad, protams, atliek vien doties uz Vientulības festivālu, kas šogad norisinājās fon Stricka villas telpās. Tiesa, nelāgā daļai šai padarīšanai ir tajā, ka nekur nav teikts, ka šāds festivāls būs vēl. Proti, šis varētu viens no bezjēdzīgākajiem ieteikumiem, ko es jebkad kādam varētu būt devis: ieteikt apmeklēt pasākumu, kas ir jau noticis. Bet tas ir tikai cilvēcīgi - lielīties, sak, es pieredzēju kaut ko šādu, bet tev tas nespīd! Tad nu šādi arī rīkošos.
Tātad, Vientulības festivāla ietvaros apmeklējām supergrupas (tā to dēvēja Linards Kalniņš) "Sērunāde" uzstāšanos, kas drīzāk saucama par performanci, nevis koncertu. Uzreiz jāizsaka milzu pateicība manam tētim, kas nodrošināja iespēju Marinai un man šajā sestdienas vakarā Vientulības festivālu baudīt divatā. Jāatzīst, neesmu drošs, ka šis pasākums būtu šķitis tik ļoti baudāms, ja izrādītos, ka man uz to jāiet vienam. Ok, šī droši vien būtu tā reize, kad viens es iet negribētu, jo, sasodīts, atstāt otro pusīti vienu Valentīna dienā, pašam dodoties uz pasākumu, kurā (vismaz teorijā) vajadzētu būt daudz vientuļām dvēselēm, ja tā nav uzprasīšanās uz nepatikšanām un uz scenāriju "varbūt tu esi pelnījis būt vientuļš?", tad es nezinu, kas ir šāda uzprasīšanās. Ā, varbūt zinu gan - ja tu pēc medaļas izcīnīšanas Olimpiskajās spēlēs intervijā televīzijai izstāsti, ka esi nokrāpis draudzeni un to tagad nožēlo, tā varētu būt lielāka uzprasīšanās. Bet, no otras puses, tad tu esi olimpiskais medaļnieks, un vēl biatlonā turklāt, gan jau, ka šīs atklāsmes rezultātā ne viena vien cita zeltene šo interpretēs kā uzaicinājumu. Paga, par ko es mēģināju sākt rakstīt?
"Sērunādi" veidoja Linards Kalniņš, Antuanete Prince, Daniela Rozmisa, Justīne Sloka, Juris Simanovičs, Oskars Moore un Toms Gaļinauskis. Precizēt, kādu instrumentu spēlēja katrs mūziķis, būtu neiespējami, jo notika ļoti daudz rokāžu, maksimums te varētu runāt par "pamata instrumentu" un pat to - ne katram mūziķim. Stabilākās vērtības noteikti bija Linards Kalniņš ar sintezatoru un Toms Gaļinausks ar ģitāru, taču Toms diezgan regulāri bija pie bungām, kur tāpat bieži bija novērojams Juris Simanovičs. Dziedāja arī visi, un priekšnesuma performances daļā arī piedalījās visi. Ā, nē, bija viens dalībnieks, kura loma bija nemainīga - tas bija Oskars Moore. Cilvēki, kam gadījies būt "Nielslena Lielsliena" koncertos, zinās, ko parasti dara Oskars - viņš ir skatītāju deju vadītājs, un ar to viņš nodarbojās arī šeit. Ok, ne tikai ar to, jo viņš arī izplūcās ar Justīni Sloku un sakāvās ar Linardu Kalniņu, bet tā jau arī bija dejas performance. Zinot to, cik forši Oskars vada dejas NL koncertos, nav jāšaubās, ka arī te bija labi (kāds čalis aiz mums sūdzējās, ka zināms, ka viņš nemēdzot dejot, bet re - šodien jau otro reizi nākas).
Kā jau var nojaust no pasākuma un grupas nosaukuma, tematiski šis bija stāsts par vientulību un samierināšanos ar to, kā arī to, ka iepriekšējās izirušās attiecības vairs kopā nesalīmēsi. Sākās gan viss tas ar mazliet citādu mīlestību - no mobilā telefona puses pret savu glāstītāju. Tiesa, atstāstītais attiecību modelis lika domāt, ka attiecīgais cilvēks tāpat pārāk aizraujas ar glāstīšanu - bet var jau saprast, ja tu esi atkarību raisoša ierīce, tu vēlies vairāk. Pirms šī koncerta man nebija ne mazākās nojautas, ko vispār no tā gaidīt - ne to, ka tā būs performance, ne to, ka būs oriģināls muzikāls saturs. Proti, es nebūt nebūtu bijis šokēts, ja šajā pasākumā būtu skanējuši tādi skaņdarbi kā "Tumaninē" vai "Mīlas stratēģijas", bet nē - nekā tāda tur nebija. Faktiski vienīgā dziesma, ko es pazinu, bija "Pievienojies mani", labāk zināma angļu mēlē un dziedāta Villes Vallo balsī. Jā - šo dziesmu būtu teicami, ja "Sērunāde" varētu kaut kā iemūžināt konservētā veidā. Bet patiesībā - ne tikai to.
Jāsaka - visu cieņu par šīs programmas tapšanā ieguldīto darbu. Protams, nezinu, cik reižu tas viss bija mēģināts, bet tā tomēr bija gana sarežģīta saturiska programma ne tikai ar dziesmām, bet arī ar stāstu un performances daļu, un man nav vispār skaidrs, kā kaut kādā šādā pasākumā piekrita piedalīties Latvijas čempions introvertismā Juris Simanovičs (protams, varēja redzēt, ka viņš nejūtas sevišķi ērti tajos brīžos, kad ir jārunā).
Iepaidi par priekšnesumu man ir paši labākie - un tā foršā gandarījuma sajūta, ka mēs bijām tur klāt un to pieredzējām. Ļoti feini, ka bija tāds Vientulības festivāls, paldies tiem kultūras žurnāliem, kas to organizēja (mans favorīts to vidū noteikti ir "Avīzes nosaukums"). Un sveicieni jubilejā Linardam Kalniņam, ar kura dzimšanas dienu sakrita šis pasākums! Bet par viņu - vairāk otrā koncerta aprakstā, par to mazliet vēlāk.
Tātad, Vientulības festivāla ietvaros apmeklējām supergrupas (tā to dēvēja Linards Kalniņš) "Sērunāde" uzstāšanos, kas drīzāk saucama par performanci, nevis koncertu. Uzreiz jāizsaka milzu pateicība manam tētim, kas nodrošināja iespēju Marinai un man šajā sestdienas vakarā Vientulības festivālu baudīt divatā. Jāatzīst, neesmu drošs, ka šis pasākums būtu šķitis tik ļoti baudāms, ja izrādītos, ka man uz to jāiet vienam. Ok, šī droši vien būtu tā reize, kad viens es iet negribētu, jo, sasodīts, atstāt otro pusīti vienu Valentīna dienā, pašam dodoties uz pasākumu, kurā (vismaz teorijā) vajadzētu būt daudz vientuļām dvēselēm, ja tā nav uzprasīšanās uz nepatikšanām un uz scenāriju "varbūt tu esi pelnījis būt vientuļš?", tad es nezinu, kas ir šāda uzprasīšanās. Ā, varbūt zinu gan - ja tu pēc medaļas izcīnīšanas Olimpiskajās spēlēs intervijā televīzijai izstāsti, ka esi nokrāpis draudzeni un to tagad nožēlo, tā varētu būt lielāka uzprasīšanās. Bet, no otras puses, tad tu esi olimpiskais medaļnieks, un vēl biatlonā turklāt, gan jau, ka šīs atklāsmes rezultātā ne viena vien cita zeltene šo interpretēs kā uzaicinājumu. Paga, par ko es mēģināju sākt rakstīt?
"Sērunādi" veidoja Linards Kalniņš, Antuanete Prince, Daniela Rozmisa, Justīne Sloka, Juris Simanovičs, Oskars Moore un Toms Gaļinauskis. Precizēt, kādu instrumentu spēlēja katrs mūziķis, būtu neiespējami, jo notika ļoti daudz rokāžu, maksimums te varētu runāt par "pamata instrumentu" un pat to - ne katram mūziķim. Stabilākās vērtības noteikti bija Linards Kalniņš ar sintezatoru un Toms Gaļinausks ar ģitāru, taču Toms diezgan regulāri bija pie bungām, kur tāpat bieži bija novērojams Juris Simanovičs. Dziedāja arī visi, un priekšnesuma performances daļā arī piedalījās visi. Ā, nē, bija viens dalībnieks, kura loma bija nemainīga - tas bija Oskars Moore. Cilvēki, kam gadījies būt "Nielslena Lielsliena" koncertos, zinās, ko parasti dara Oskars - viņš ir skatītāju deju vadītājs, un ar to viņš nodarbojās arī šeit. Ok, ne tikai ar to, jo viņš arī izplūcās ar Justīni Sloku un sakāvās ar Linardu Kalniņu, bet tā jau arī bija dejas performance. Zinot to, cik forši Oskars vada dejas NL koncertos, nav jāšaubās, ka arī te bija labi (kāds čalis aiz mums sūdzējās, ka zināms, ka viņš nemēdzot dejot, bet re - šodien jau otro reizi nākas).
Kā jau var nojaust no pasākuma un grupas nosaukuma, tematiski šis bija stāsts par vientulību un samierināšanos ar to, kā arī to, ka iepriekšējās izirušās attiecības vairs kopā nesalīmēsi. Sākās gan viss tas ar mazliet citādu mīlestību - no mobilā telefona puses pret savu glāstītāju. Tiesa, atstāstītais attiecību modelis lika domāt, ka attiecīgais cilvēks tāpat pārāk aizraujas ar glāstīšanu - bet var jau saprast, ja tu esi atkarību raisoša ierīce, tu vēlies vairāk. Pirms šī koncerta man nebija ne mazākās nojautas, ko vispār no tā gaidīt - ne to, ka tā būs performance, ne to, ka būs oriģināls muzikāls saturs. Proti, es nebūt nebūtu bijis šokēts, ja šajā pasākumā būtu skanējuši tādi skaņdarbi kā "Tumaninē" vai "Mīlas stratēģijas", bet nē - nekā tāda tur nebija. Faktiski vienīgā dziesma, ko es pazinu, bija "Pievienojies mani", labāk zināma angļu mēlē un dziedāta Villes Vallo balsī. Jā - šo dziesmu būtu teicami, ja "Sērunāde" varētu kaut kā iemūžināt konservētā veidā. Bet patiesībā - ne tikai to.
Jāsaka - visu cieņu par šīs programmas tapšanā ieguldīto darbu. Protams, nezinu, cik reižu tas viss bija mēģināts, bet tā tomēr bija gana sarežģīta saturiska programma ne tikai ar dziesmām, bet arī ar stāstu un performances daļu, un man nav vispār skaidrs, kā kaut kādā šādā pasākumā piekrita piedalīties Latvijas čempions introvertismā Juris Simanovičs (protams, varēja redzēt, ka viņš nejūtas sevišķi ērti tajos brīžos, kad ir jārunā).
Iepaidi par priekšnesumu man ir paši labākie - un tā foršā gandarījuma sajūta, ka mēs bijām tur klāt un to pieredzējām. Ļoti feini, ka bija tāds Vientulības festivāls, paldies tiem kultūras žurnāliem, kas to organizēja (mans favorīts to vidū noteikti ir "Avīzes nosaukums"). Un sveicieni jubilejā Linardam Kalniņam, ar kura dzimšanas dienu sakrita šis pasākums! Bet par viņu - vairāk otrā koncerta aprakstā, par to mazliet vēlāk.
2026-02-14
comments powered by Disqus