Koncerts Autentikā

Shtuby uzstāšanās bija viens no top koncertiem šī gada Labā Dabā. Sanāca gan tā, ka es viņus pilnā garumā nedzirdēju/neredzēju, jo vajadzēja iet uz Die Krupps, kamēr agrāk gulēt aizgājusī Marina viņus neredzēja nemaz. Plus viņu uzstāšanās sakrita ar festivāla skarbākās lietusgāzes sākumu, kā dēļ arī kopumā koncerta apmeklētāju daudzums nebija izcils. Līdz ar to, uzzinājuši, ka Shtuby būs redzami arī Rīgā - līdz šim mūsu neapmeklētā graustu klubā/bārā/kas to lai zina, kā to pareizāk dēvēt, Autentika (Bruņinieku ielā 2), daudz nedomājām - uz koncertu jāiet!

Šī piecu cilvēku grupa no Izraēlas ir atšķirīga no teju visa tā, ko man līdz šim ir nācies redzēt. Skatuves tēls, kurā dominē "svešais" viendaļīgā sarkanā tērpā, kas atklāj vienīgi acis, pārējie dalībnieki (neskaitot nosacīto "solistu") uz skatuves nāk ar sarkaniem roku vai kāju apsējiem. Instrumentu komplekts arī ar īpatnībām - bungas, bass, flauta un dažāda elektroniski "gadžeti" sarkanā vīra izpildījumā, tai skaitā teremins (par kuru gan Marinai radās jautājums, vai tā spēlēšana gadījumā nav "finieris"). Un kā lai definē to mūziku, ko viņi spēlē? Brīžiem tas ir diezgan tīrs džezs, citkārt - tīrā deju mūzika, varbūt pat tehno. Ja runājam par ietekmēm, tad laikam jau "Can" būtu precīzākais vārds piesaukšanai - šie krautroka klasiķi arī reizēm itin izteikti eksperimentēja ar deju ritmiem, aizrāvās ar gariem džemiem, un patiesībā jau Damo Suzuki bija ne mazāk dīvains par Shtuby sarkano vīriņu.

Koncerta enerģētika bija spēcīga - patiešām nesaprotu tos biedrus, kuri spēja visu koncerta laiku nosēdēt, malkojot dzērienus - Shtuby uzstāšanos noteikti nav paredzēts baudīt akadēmiski, uz ko savu uzmanību vērsa arī paši mūziķi. Koncerts galīgi nebija "dziesmās bāzēts" - tā šķiet, ka pusotras stundas laikā varētu pat teikt, ka visu laiku skanēja viena un tā pati kompozīcija, tikai izejot cauri daudzām daļām. Nu, maksimums tur varētu saskaitīt trīs dziesmas, bet tiešām ne vairāk, lai arī noskaņas un ritmi itin bieži mainījās. Bet jāatzīst - pusotra stunda bija mans augšējais limits, cik ilgi es "Shtuby" varēju izturēt - viss jau forši, bet sāk tomēr apnikt un nomākt. Un es absolūti nevaru iedomāties, kālab gan es varētu vēlēties iegādāties viņu mūziku ierakstā. Vismaz parasti man negadās tāda noskaņa, ka būtu nepieciešams klausīties kaut ko TĀDU. Dzīvais priekšnesums šķiet viņu pamatvērtība un pamatdoma.

Ar visu to, ka uzsvars koncertā, protams, ir uz sarkano čali, man patiesībā visinteresantāk bija vērot grupas bundzinieka darbību - kā nekā tieši viņam koncertā slodze ir pārliecinoši lielākā, spēlētā mūzika ir stipri vien ātra, itin sarežģīta (nekāda umpa pā - umpa pā, bet gan pastāvīgas ritma un tempa maiņas) un bez pauzēm starp dziesmām, jo nav jau dziesmu. Ok, laiku pa laikam bundzinieks pie atelpas tika, pārejās starp noskaņām, bet kopumā varēju vien apbrīnot tā čaļa enerģijas līmeni (un spēju mežonīgajā tempā neizsisties no ritma) un to sajūsmu par spēlēšanu, kas no viņas sejas koncerta laikā nepagaisa. Nākamais mans iecienītākais tēls Shtuby sastāvā noteikti ir flautiste - viņai gan nav konstanti visu laiku "jākapā", bet flauta principā ir tas, kas padara Shtuby skanējumu īpašu - kamēr viss pārējais būtu vairāk vai mazāk atbilstošs elektronikas un deju mūzikas pasaulei, flauta tam visam piešķir vēl kādu papildu dimensiju.

Pat pašās mežonīgākajās fantāzijās es nespēju sevi iztēlojamies kļūstam par Shtuby fanu - kā jau teicu, lielos daudzumos viņu it kā daudzveidība kļūst monotona, ierakstā zūd šī pasākuma jēga, un tomēr - esmu ļoti gandarīts, ka mēs bijām šajā koncertā, uzstāšanos es izbaudīju, iepazinu jaunu koncertu vietu un teicami pavadīju vakaru. Paldies Ilzei, kas mūs informēja par šo koncertu!
2016-08-09
8.0
comments powered by Disqus