Koncerts Primavera Sound festivālā

Dīvainā kārtā, lai arī "Sigur Rós" bija portugāļu Primaveras pirmās dienas galvenie hedlaineri un vispār grupa ar vienu no skanīgākajiem vārdiem festivālā, manas priekšzināšanās pirms koncerta šoreiz bija katastrofāli zemas. Jā, savulaik vēl pie Normja esmu skatījies "Heima", taču tā pa īstam klausījies šīs grupas ierakstus nekad nebiju. Uz "Positivus" tai gadā, kad tur uzstājās islandieši, neaizbraucu, viņu koncertu Rīgā arī netiku apmeklējis, līdz ar to uz koncertu devos ar tādām priekšzināšanām vien, ka Baibai viņi Rīgas koncertā bija šķituši ļoti iemidzinoši.

Domājams, koncertprogramma Porto sevišķi neatšķīrās no tās, ar ko tika priecēti Positivus apmeklētāji 2013.gadā, jo kopš šī laika grupa nav nākusi klajā ar nevienu jaunu ierakstu, bet principā turpina koncertēt ar to pašu repertuāru. Tiesa, kā runā zinātāji (es jau nevaru pārbaudīt, jo neesmu zinātājs) nedz Rīgā, nedz Salacgrīvā neesot bijis tādas kvalitātes šovs. Koncerta ievaddaļu grupa nospēlēja "aiz restēm", tā ka tās dalībniekus varēja redzēt tikai daļēji, tad restes pacēlās un Sigur Ros ieņēma vietas tuvāk publikai - jā, šādām vajadzībām uz skatuves bija arī otrs bungu komplekts un skatuves iekārtojums bija tāds, ka Ori Dīrasons pie bungām atradās blakus abiem pārējiem čaļiem, nevis kaut kur fonā. Gaismu-ēnu spēles koncertā bija ļoti labā līmenī - tīri priekšnesuma ziņā šis bija viens no atraktīvākajiem koncertiem, ko mums šajā festivālā nācās redzēt.

Bet principiālais jautājums - kā tad ar mūziku? Varu godīgi teikt, ka publika līdzi Jonsi vokālam nedziedāja - bet tas laikam gan nav šokējošs elements. Ja tā pavisam godīgi - īsti sapratis šo grupu es arī tagad pēc koncerta neesmu, nav tā, ka es būtu pārākajā sajūsmā par tās spēlēto mūziku. Jā - varu just cieņu, varu pat just interesi - bet mani tā neaizgrābj. Tas gan galīgi nemaina to apstākli, ka koncerts man patika - un ne jau tikai gaismu un Jonsi ar lociņu spēlētās ģitāras dēļ (tiesa, Naidželu Tafnelu viņam nepārspēt), bet arī tālab, ka vakara stundā parkā Porto nomalē šīs dziesmas skanēja ļoti spēcīgi un emocionāli, lai arī man nav ne mazākās nojautas, par ko ir šīs emocijas, jo Sigur Ros izdomāto valodu apguvis vēl neesmu. Raksturot individuālus skaņdarbus? Kā gan es to vispār varētu - pirmkārt, Sigur Ros nav īsti "dziesmu grupa", otrkārt - pat ja tā tāda būtu, es šīs dziesmas atšķirt nevarētu. Varu vien teikt, ka miegs man koncerta laikā nenāca. Nezinu, cik labi Sigur Ros iederējās Positivusā, bet šeit viņi bija īsti vietā - viņu mūzika galīgi nav paredzēta pusaudžu auditorijai, bet NOSā vidējais apmeklētāja vecums šķiet tuvāk 40 gadiem, līdz ar to šādu problēmu nebija. Iespējams, es pat gribēšu tagad paklausīties viņu mūziku arī konservētā formā. Un, protams, kaut kad vēlreiz jāaizbrauc uz Islandi.
2016-06-09
8.0
comments powered by Disqus