Unterwerfung

Ieplānojot nelielu nedēļas nogales izbraucienu uz Berlīni, šķita diezgan loģiski šajā pasākumā ietvert teātra apmeklējumu. Jau kādu laiku mani bija saistījusi doma par teātri ārzemēs, un Vācija šajā ziņā šķita drošs variants - ir pamats ticēt, ka Latvijas teātra skola nav principiāli atšķirīga no vāciskās tradīcijas, ar valodas barjeru arī problēmām nevajadzētu būt, un vēl arī zināms, ka vācu teātros bieži tiek nodrošināti angliski subtitri, tādējādi arī Marinai būtu iespējams saprast visu uz skatuves notiekošo.

Apskatījis lielāko Berlīnes teātru reperatuāru mūs interesējošajos datumos, apstājos pie Mišela Velbeka romāna "Pakļaušanās" iestudējuma Berlīnes Vācu teātrī. Darbs labi zināms un vēl arī visai skandalozs - tas uzreiz ir pluss. Ir redzēts iestudējumā Latvijā, līdz ar to priekšā gan iespēja salīdzināt, gan Marinai kvalitatīvāka satura uztveršana, pateicoties zināmam tekstam, un mazāks uzsvars uz burtošanu no titriem.

Neorientējoties Vācijas teātra saimniecībā, protams, grūti saprast - kādā mērā Deutsches Theater tur kotējas, kāda tam reputācija, cik labas tradīcijas (un līdz ar to - cik augstas varētu izrādei tajā noteikt prasības). Režisors Štefans Kimmigs (Stephan Kimmig) laikam jau ir diezgan godājams darbonis - iestudē kopš astoņdesmito gadu beigas, saņēmis Vācu teātra balvu par labāko režiju (tiesa, teju pirms 10 gadiem, tolaik primāri darbojoties Hamburgas Thalia teātrī). Galvenās lomas atveidotājs Stīvens Šarfs 2013.gadā ticis pie dažādām atzinībām par vienu no iepriekšējiem Kimmiga darbiem - tāpat uz Velbeka bāzes. Jaunās paaudzes aktieris Marsels Kolers vācu laikrakstā "Theater" atzīts par gada labāko jauno aktieri. Pārējie 3 aktieri ar sevišķiem panākumiem lepoties nevar, kas kopumā rada iespaidu, ka darīšana varētu būt ar normālu, bet ne izcilu trupu un Vācijā diezgan godājamu režisoru.

Kāpēc es tik centīgi mēģinu noskaidrot, vai šī izrāde un tajā iesaistītie mākslinieki ir pēc Vācijas standartiem labi? Tālab, lai saprastu, cik lielā mērā pēc šis izrādes man ir jājūt vilšanās. Iespējams, tas nav pareizi, ka es salīdzinu viena un tā paša darba iestudējumus divās pilnīgi atšķirīgās vidēs un atšķirīgos apstākļos, bet man būtu grūti sevi pārliecināt, ka uz "Pakļaušanos" Berlīnē es gāju kā balta lapa. Un labi droši vien, ka tā, jo pretējā gadījumā man varētu būt visai minimāla skaidrība par to, ko tieši es redzēju uz skatuves. Kimmigs izrādē aprobežojas ar tikai vienu "statisku" personāžu - tas ir Šarfa atveidotais Fransuā, kurš šajā iestudējumā tiek attēlots kā pacients slimnīcā, kurā viņš skaitās vai neskaitās traks. Un pārējie izrādes personāži ir vai nav slimnīcas personāžs, regulāri mainot drēbes, bet īpaši nemainot savu tēlojumu. Ja es nebūtu iepriekš redzējis latvisko "Pakļaušanās" variantu, neesmu drošs, ka es varētu izsekot personāžu maiņai un vēl jo vairāk - sižetam, jo režisors, šķiet, šajā reizē nemaz nav domājis par sakarīga un saturīga stāsta atainošanu. Skatoties izrādi, ir pastāvīga sajūta, ka tajā pilnīgi nekas nav fokusā - kaut kādas ainas un situācijas it kā ik pa brīdim uzpeld priekšplānā, bet tam nav ne asuma, ne mērķa sajūtas. Faktiski interesantais izrādē beidzās līdz ar tās sākumu - kamēr pirms aktieru iznākšanas šķita saistošs skatuves risinājums ar slīpajiem baltajiem iekārtajiem griestiem, kuri simbolizēja vai nu debesis vai to smagumu, kuram tu pakļaujies, un trepes, kas veda uz šīm debesīm, kā arī slimnīcas gulta, līdz ar brīdi, kad Šarfs/Fransuā sāka runāt, maģiskuma sajūta izgaisa. Un kas palika? Laikam jau apliecinājums tam, ka vecā Eiropa patiešām (atbilstoši tam, kā to attēlo Velbeks un Hermanis) ir neglābjami slima un tai nav nākotnes.

Tas bija jautājums, kas mani satrauca - vai Rietumeiropā, kurā liberālisms ir kļuvis tik konservatīvs, ka bieži nespēj izkāpt no stingrajiem antidiskriminācijas un iecietības rāmjiem, pārvēršoties diskriminējošs un neiecietīgs, "Pakļaušanos" ir iespējams attēlot reālistiski. Protams, nevaru spriest par citiem, neredzētiem, iestudējumiem, bet Berlīnes Vācu teātra risinājums liecina - nav iespējams. Tas vien, ka tu uz skatuves galvenās lomas atveidotājam liec novilkt bikses un parādīt skatītājiem krānu, nav drosmīga iestudējuma apliecinājums, tad jau drīzāk (vismaz mūsdienās) - gluži pretējais. Tikām vairīšanās runāt par sāpīgo un būtisko, tā vietā tukši muldot - tā jau arī ir tā sēdēšana uz dīvāna, ar kur "Pakļaušanos" ilustrēja Hermanis. Izrādei nav pozīcijas un tajā nav pat faktu atstāstījuma, bet ir labākajā gadījumā faktu atgremojums. Kāpēc Musulmaņu brālību tik viegli pieņem kā labāku alternatīvu Nacionālajai Frontei Francijas kreisie un mērenie liberāļi? Kādas motivācijas vadītas rietumnieciskās sievietes ir gatavas pieņemt pakļaušanos šariāta likumiem? Kāpēc pakļaujas Fransuā? Kāpēc Velbeks simpatizē liberāļiem neērtajai Izraēlai? Kur šajā izrādē, sasodīts, ir jebkādas emocijas? Izrāde jautājumus neuzdod, faktiski vienīgais, kas tajā tā pa īstam notiek - rit minūtes. Zinu, ka par JRT pakļaušanos daudzi uzskata, ka tā ir pārāk gara, pārāk stiepta, ka vajadzēja šo vai citu ainu izgriezt vai noīsināt, taču vāciskajā variantā (kas ilgst divas un nevis četras stundas) sajūta, ka šim sviestam vajadzētu tā kā beigties un "cik ilgi var" bija daudz spēcīgāka. Tiesa, kad izrāde beidzās, tāpat bija sajūta "un tas ir viss?", jo nobeiguma jau tā īsti nebija. Laikam gan tas bija pārējā saturā iederīgi - kā divu stundu laikā Šarfs, visu laiku atrodoties uz skatuves, nebija man radījis sajūtu, ka Fransuā ir patiešām reāls cilvēks, nevis tikai teksta rindu virtene, tad jau arī beigās viņam nevajadzēja "izkāpt no tēla", radot ilūziju, ka viņa lēmumam ir kāda nozīme.

Tehnoloģiskā ziņā "Deutsches Theater" droši vien ir tieši tas, par ko JRT kontekstā sapņo Hermanis - te ir gan rotējošā skatuve, gan plašas iespējas rīkoties ar gaismām, kamerām un tā tālāk, gan ērti un patīkami sēdēšanai krēsli. Tikai saturs vismaz "Pakļaušanās" gadījumā bija tāds, ka tos visus labumus tu nekādi neizbaudi un vari vien sapņot par prasto kultūras nama skatuvi un lielveikalā iegādātajiem beņķiem Ģertrūdes ielas teātrī. Tehnoloģijas tomēr ir tikai bonuss, bet teātra sāls ir režisora domā un aktieru izpildījumā. "Pakļaušanās" gadījumā režisora domu es nejutu, bet aktierspēli neredzēju, to drīzāk varētu nosaukt par teksta lasīšanu, bet bez sajūtas, ka tā būtu dekonstrukcija (ko teorētiski varētu paredzēt slimnīcas risinājums), bet gan drīzāk - mēģinājums pazust tekstā.

Laikam jau tas bija simptomātiski, ka pirms izrādes teātrī tirgoja "Pretzel" jeb vācu tradicionālos radziņus - ja vēl komplektā ar tiem teātra apmeklētāji būtu nevis dzēruši vīnu, bet gan alu no litrīgām glāzēm, sajūtas būtu pavisam autentiskas. Un tad tev nemaz vairs nerodas jautājumi par to, kāpēc gan (kā to kaut kad Latvijas presē stāstīja Gundars Āboliņš) aktieri Vācijā nav pieraduši saņemt ziedus - pēc šādas izrādes arī es, ja būtu pušķi paņēmis līdzi, to drīzāk būtu gatavs atdot meitenei garderobē nekā kādam no aktieriem.

Dīvainā kārtā, cik ļoti lai arī man nebūtu depresīvs skatījums par redzēto, es noteikti esmu priecīgs, ka mēs uz šo "Pakļaušanos" aizgājām. Pirmkārt, tā man raisīja plašu vielu pārdomām (tiesa, diez vai tas bija režisora iecerētais - ka primārās pārdomas, ko tevī raisa Velbeka provokācija, ir par to - cik sūdīgi gan tā šeit ir iestudēta). Otrkārt, ļāva novērtēt to, cik gan daudz labā ir teātrī Latvijā. Un pilnīgi noteikti, te nav runa vien par Hermaņa fenomenu - režisora vīzijas ziņā viņš nebūt nav tāds vienīgais Latvijā, kopumā mums ir lieliska, gan režisoru, gan aktieru skola. Treškārt, esmu pārliecinājies, ka uztveršanas ziņā teātris svešvalodā man it nemaz nav problēma (un gan jau, ka angliski būtu tikai vēl labāk). Ceturtkārt, varēju novērtēt to, kāda ir publika un tās uzvedība teātrī vienā no lielajām Eiropas pilsētām (arīdzan - šausmas, gan no ģērbšanās viedokļa, gan pilnīgi maniakālas klepošanas, ne mazākajā mērā necenšoties sevis radītos trokšņus pievaldīt). Visubeidzot, esmu sapratis, ka pirms nākamā teātra apmeklējuma ārzemēs vajadzēs daudz vairāk laika veltīt kritiķu un skatītāju viedokļa noskaidrošanai - tas vien, ka tu ej uz nosacīti prestižu teātri nosacīti prestižā valstī neko negarantē (tiesa, pēc izrādes izlasītā "Spiegel" recenzija par "Unterwerfung" izrādījās iestudējumam atbilstoša - bez jebkāda - pozitīva vai negatīva - vērtējuma un ar daudzām bezmugurkaulnieka pazīmēm).
2016-11-20
5.0
comments powered by Disqus