The Bell Jar

Varu bez sevišķas kaunēšanās atzīties, ka pirms pieteicos šo grāmatu lasīt "Grāmatu klubiņā", par tādu Silviju Plātu vispār nebiju dzirdējis. Pat latviešu dzejā man nav teju nekādu zināšanu, kālab gan tad lai no manis gaidītu pazīšanos ar šo amerikāņu dzejnieci, kas turklāt mirusi jau pirms vairāk kā piecdesmit gadiem? Tiesa, "The Bell Jar" (jeb Stikla kupols) nav vis dzeja, bet vienīgais Plātas garprozas darbs, kurā dominē autobiogrāfiskas tendences.

Grāmatas galvenā varone Estere ir tikai nedaudz pārveidota pati Plāta, ko viņa nebūt neslēpj - pat vēl vairāk, kādā brīdī Estere sāk rakstīt savu daļēji autobiogrāfisku darbu, sekojot tam pašam principam, kam īstā autore - literārajam pseidonīmam izvēloties sešu burtu vārdu, līdzīgi, kā "Sylvia" un "Esther" gadījumā. Pirmā grāmatas daļa patiesībā tā īsti nesagatavo tam, kas sekos (ja vien tu iepriekš neiepazīsties ar autores biogrāfiju) - 19 gadu vecā Estere, saņēmusi kāda žurnāla stipendiju, pavada mēnesi Ņujorkā, kur kopā ar citām šādām "veiksminiecēm" apmeklē prezentācijas, pasākumus, ballītes un saņem visādus "freebies". Tiesa, nav tā, ka Estere šo visu izbaudītu ar sevišķu sajūsmu, bet kopumā tev nerodas sajūta, ka turpinājumā viss būs tik slikti. Un tad Estere atgriežas savā dzimtajā pilsētā - ir laiks līdz nākamā augstskolas semestra sākumam, bet Esteri sāk pārņemt depresija, kura visai ātri noved pie suicidālām domām un pašnāvības mēģinājumiem.

Šī it nemaz nav jautra grāmata, un domājams, ka tajā aprakstītās problēmas nav tikai pagājušā gadsimta piecdesmito gadu problēma, lai gan vienlaikus tieši tā, kā Silvijas/Esteres gadījumā tās vislabāk varēja manifestēties tieši tajā laikā. Ērā, kad TV ekrānos gāja "I Love Lucy", kad vēl nebija ne rokenrola, ne seksa revolūcijas, kad sievietes un vīrieša lomu sadalījums sabiedrībā perfekti atbilda Jāņa Iesalnieka vīzijai par perfektu tradicionālās vērtībās sakņotu ģimeni - proti, sievietes vieta ir virtuvē, viņai ir jābūt šķīstai un jāaudzina bērnus, kamēr vīrietim galvenais ir pelnīt naudu. Ok, varbūt daļa par naudas pelnīšanu Iesalnieka izpratnē nav tik svarīga, vīrietim galvenais ir (aseksuālā veidā) dievināt Kārli Ulmani. Tiesa, "Stikla kupolā" nedz Iesalnieks, nedz Ulmanis prognozējamā veidā neparādās, un vispār Esteri politiskās un globālās norises neskar - viņa dzīvo savās personīgajās problēmās, un tikai ļoti pastarpināti tu nojaut to, ka pirms dažiem gadiem ir beidzies 2.Pasaules karš, kamēr Korejas karš te vispār nevienā brīdī netiek pieminēts, lai arī grāmatas darbība risinās tā laikā.

Grāmatas struktūrā ir īpatnības, kuras es tā īsti nevaru saprast - tās stāstītāja no vienas puses ir Estere aptuveni desmit gadus pēc tajā aprakstītajiem notikumiem, bet vienlaikus daudz spēcīgāks ir iespaids, ka notikumi tomēr risinās tagad, nevis kaut kad pagātnē. Un vēl ir mulsinošais elements par to, ir vai nav Esterei šajā laikā piedzimis bērns - no vienas puses ir tieša atsauce uz to, ka bērns ir, no otras viņa apgalvo, ka desmit gadu laikā viņas svars ir mainījies tikai vienu reizi - un tas acīmredzami notika psihiatriskajā klīnikā, nevis grūtniecības laikā. Līdz ar to vai nu tā ir paviršība no autores puses (kas šķiet diezgan ticami) vai arī es kaut ko nesaprotu. Protams, ja tā padomā, elektrošoka terapiju piedzīvojusī Estere varētu nebūt pati objektīvākā stāstniece, līdz ar to kaut kāds izskaidrojums grāmatas iekšējām pretrunām man ir atrodams.

Es noteikti varu saprast, kā tas nākas, ka Plāta (noteikti - arī pateicoties savai nāvei) kļuva par kulta autori, par kuru joprojām jūsmo jaunas meitenes daudzviet pasaulē - droši vien tā sajūta, ka "es neesmu vienīgā ar šādām identifikācijas problēmām" ir zināmā mērā nomierinoša, lai arī šo sešdesmit gadu laikā, kas šķir Esteri no mūsdienām sabiedrībā daudz kas ir mainījies (jo īpaši - attiecībā uz seksualitāti, diez vai jautājums par to, vai tavs mīļotais cilvēks ir "šķīsts", mūsdienās ir saglabājis tādu pat aktualitāti, ja neskaita ticīgas aprindas). Cik ļoti šī grāmata uzrunāja mani? Par laimi sevišķi identificēties ar tās galveno varoni es nevarēju, bet varu atzīt, ka uzrakstīta tā ir ļoti "ievelkošā" veidā un atraktīvi - ne jau velti primāri Plāta bija dzejniece, viņas teikumu struktūras un izteiksmes līdzekļi ir poētiski skaisti un biedējoši vienlaikus. Nav tā, ka es varētu iedomāties kādu cilvēku, kam es varētu iedot "The Bell Jar" ar tekstu: "Šo tev noteikti jāizlasa!", jo es neesmu no tiem cilvēkiem, kas kādam rekomendē grāmatas, kuru varoņi jūtas kā nedzīvi embriji zem stikla kupola, bet tas jau nemaina apstākli, ka šī grāmata ir laba, ja arī ne patīkama.
2016-05-24
8.0
comments powered by Disqus