Kazhes pierakstu burtnīca

Uz Ķelni no Diseldorfas var aizbraukt ar vismaz trim dažādiem vilcienu veidiem: S-Bahn (piepilsētās vilciens), Regionalbahn (parastie starppilsētu vilcieni) un ICE (ātrvilcieni). Pēdējais ir būtiski dārgāks, kamēr pirmais - tikpat būtiski lēnāks, līdz ar to izvēlējāmies reģionālo vilcienu. No pagājušā gada brauciena Frankfurte - Štutgarte man bija radies iespaids, ka Vācijā diezgan daudzi vilcieni kavējas, bet realitātē izrādījās pat daudz sliktāk, nekā biju iztēlojies. Tiesa, brauciens uz Ķelni mums patiesībā izdevās gandrīz ideāls - no Diseldorfas vilciens izbrauca ar divu minūšu kavēšanos, bet Ķelnē ieradās desmit minūtes vēlāk par grafiku. Protams, ja ņem vērā, ka vilciena paredzamais braukšanas laiks bija 31 minūte, procentuāli tās desmit minūtes kavēšanas ir itin daudz, taču turpmākajos braucienos par šādu minimālu kavēšanu varētu vien sapņot.

Gan Andrejs, gan es Ķelnē bijām bijuši iepriekš. Un abi - ne gluži nesen. Andrejs - 1999. gadā, bet es vēl trīs gadus senāk. Toreiz man Ķelne bija viena no pieturvieta braucienā ar autobusu no Rīgas uz Parīzi, jo atbilstoši noteiktajai kārtībai bija pienākušas četras stundas, ko autobusam vajadzēja atpūsties. Neko daudz spilgtu atmiņu par Ķelni kā pilsētu man no tās reizes nav palicis, un jāatzīst - diez vai no šīs būs īpaši vairāk. Galvenokārt Ķelne, protams, ir slavena ar savu katedrāli, kura ir trešā augstākā baznīca pasaulē un augstākā divtorņu baznīca. Ja kas - interesanti iepazīties ar augstāko baznīcu vēsturi Wikipedia, kur var uzzināt, ka 2025. gadā Sagrada Familia ir apsteigusi līdzšinējo līderi - Ulmas baznīcu, bet vēsturiski vairākas reizes pasaulē augstākās baznīcas gods ir mainījies uz leju, sabrūkot iepriekšējai līderei. No vilciena izkāpām Ķelnes centrālajā stacijā, kas atrodas tieši līdzās katedrālei, iekšā tajā gan negājām, aizbildinoties, ka abi esam pareizticīgie, lai gan reālais arguments, protams, bija pārāk lielā rinda un motivācijas trūkums tajā gaidīt. Dažādās lielās baznīcās esmu bijis gana daudz, diez vai šī kaut ko manā dzīvē mainītu. Turklāt nevaru nemaz zināt, varbūt jau 1996. gadā biju tajā iegājis, kāda tad jēga atkārtošanai?

Vēl Ķelne, protams, ir slavena ar Ķelnes ūdeni jeb odekolonu, kas gan nez kādēļ ir kļuvis tādā mērā par sugas vārdu, ka nekāda saistība ar Ķelni tam nav nepieciešama (atšķirībā no šampanieša un jāņu siera). Vismaz esmu diezgan pārliecināts, ka "Troinoi" un "Saša" nav nevienas izejvielas, kas būtu nākusi no Rūras apgabala. Cik Vācijā izplatīta odekolona lietošana iekšķīgi, man nav zināms, bet novērojumi Ķelnē neliecināja par uz katra stūra redzamām bodītēm ar šaubīgiem odekoloniem.

Nekādu sevišķu plānu Ķelnē mums nebija - vienkārši klīdām, kur nu acis rāda. Laika mums bija diezgan daudz, bet kaut kādu konkrētu interešu - maz. Par pašu Ķelni ar man nekādas emocijas neradās - līdzīgi kā Diseldorfas gadījumā, pilsēta kā pilsēta. Iespējams, citos apstākļos man būtu interese aiziet uz kādu muzeju (šķiet, ka labākais, kas tur atrodams, ir modernās mākslas muzejs Ludwig), bet šī nebija tā reize, kad būtu noskaņojums skatīties uz gleznām, līdz ar to vienkārši vērojām ielas, cilvēkus, mašīnas un, protams, Ziemassvētku tirdziņus. Par pēdējiem jāatzīmē, ka mūsdienās tie diezgan rūpīgi tiek aizsargāti pret iebraukšanu iekšā. Nē, tomēr viens plāna punkts man bija - atrast pastu, lai iegādātos dažas markas. No tāda nedēļas nogales izbrauciena gluži bagātīgu pastkaršu krājumu sūtīt nebija paredzēts, bet kaut vai ģimenei vajadzēja gan. Ar pasta iecirkņu atrašanu mūsdienās situācija kļūst arvien smagāka, jo daudzās valstīs to skaitu arvien samazina, un arī Ķelnē nebija viegli atrast tādu pastu, kurš gan fiziski joprojām pastāvētu, gan vēl arī nebūtu slēgts sestdienā. Katram gadījumam pārliecinājāmies, ka Vācijā tabakas un preses tirgotavās pastmarku nav, un devāmies uz vienīgo kaut cik tuvu atrodošos iecirkni. Kad to sasniedzām, gan mums bija nopietnas pārdomas, vai tik Google maps informācija nebūs drusku novecojusi - attiecīgajā adresē bija diezgan sērīga paskata tūrisma informācijas birojs. Tomēr izrādījās, ka tā apakšīrnieks ir arī Vācijas pasts, un sestdienā uz abiem šiem kantoriem tāpat bija viena darbiniece, kurai gan ilgāku laiku bija jādomā, kādas tieši markas būs nepieciešamas pastkartei Eiropas robežās. Protams, es neskaidroju, ka mani interesē pastkaršu sūtīšana uz Latviju, bet atsaucos uz Eiropas Savienību, citādi varētu gadīties, ka meitene mani mēģinātu pārliecināta, ka tādas "Lettland" Eiropā nav.

Pirms došanās uz futbola spēli svarīgi šķita kaut ko ieēst. Jau uzreiz pēc ierašanās Ķelnē bijām ievērojuši Lukasa Podoļska kebabnīcu, un šķita, ka būtu svēta lieta tādā ieēst. Kas ir Lukass Podoļskis, tu man vaicāsi? Viens no nozīmīgākajiem šī gadsimta vācu futbolistiem, aizvadījis spožu karjeru Minhenes "Bayern", Londonas "Arsenal" un, protams, Vācijas izlases rindās. Šobrīd (2025. gadā) Podoļskis joprojām ir aktīvs futbolists, spēlē Polijas augstākajā līgā, taču, cik var nojaust, lielākus ienākumus gūst ne ar futbolu, bet gan kā kebabnīcu tīkla īpašnieks - atradu vienu 2024. gada rakstu, kur teikts, ka Podoļskim visā Vācijā ir jau trīsdesmit kebabnīcas, bet tagad, domājams, to skaits ir tikai pieaudzis, un viņam ir arī ambīcijas iet pāri valstu robežām. Protams, vietā ir būtisks jautājums - kādā sakarā Podoļskis ir autoritāte kebabu jautājumos? Viņa pilnais vārds Łukasz Józef Podolski izklausās "drusciņ" polisks, un dzimis viņš ir Gļivicē, līdz ar to it kā daudz dabiskāk būtu, ja mums būtu iespēja nobaudīt "Poldies pierogi" jeb Poldija pelmeņus. Bet - ja jau kebabi, tad kebabi. Un Ķelne ir īstā vieta, kur tos baudīt, jo tieši Ķelnes futbola kluba sastāvā Podoļskis uzmirdzēja vispirms - "Bayern" viņu pārpirka jau kā Vācijas izlases futbolistu. Ar kebanīcas apmeklējumu mums tomēr neveicās, vai pareizāk - man neveicās. Izrādījās, ka šajā konkrētajā iestādē piedāvājumā nav falafelu, kas, savukārt, padarīja manas iespējas tur ieēst neeksistējošas. Andrejs nesāka tielēties, ka viņš vispār uz Vāciju braucis tikai Podoļska kebaba dēļ, bet gan piekrita iet kaut kur citur. Gala izvēle nebija tā dabiskākā - kaut kāda taizemiešu ēstuve, par kuru gan nekā diži stāstāma nav, izņemot varbūt to, ka panētu tofu man reti gadījies ēst.

Bijām domājuši pie stadiona būt maksimāli laicīgi (mums vēl bija sarežģītais jautājums ar biļetēm), taču gluži tik ātri, kā bijām domājuši, tas mums neizdevās. RheinEnergieStadion jeb 1. FC Köln mājas atrodas kādu piecu kilometru attālumā no pilsētas centra. Nezinu, kāpēc navigācija mums ieteica uz stadionu doties ar S-Bahn vilcienu un nevis ar tramvaju, taču mēs tādi noteikti nebijām vienīgie - lielākā daļa pasažieru vilcienā bija ar Ķelnes futbola kluba atribūtiku. No vilciena līdz stadionam bija lielāks ejams gabals, bet mēs paļāvāmies, ka vācieši zina, kurp jāiet, un savu navigāciju neizmantojām, sekojot pūlim. Un patiesi - šādā veidā mēs sasniedzām stadionu. Jāatzīst, ka pats Ķelnes stadions super iespaidu uz mani neatstāja - jā, tas ir liels (50'000 skatītāju vietu) un tajā ir norisinājušās lielas starptautiskā futbola spēles un skaļi rokkoncerti, bet no ārpuses tas izskatās pēc liela angāra - noteikti tas nav viens no gaumīgākajiem stadioniem, kādus man ir nācies redzēt. Bet, kas bija būtiskāks - mēs tikām tajā iekšā!

Iepriekšējo reizi Bundeslīgas futbola spēlē es biju pirms 25 gadiem, un šajā laikā mana izpratne par to, kas ir kas sportā, ir drusku mainījusies, un es noteiki saprotu, cik liels ir futbols vairumam eiropiešu. Protams, tā kā šogad ir būts Vemblijā uz Anglijas - Latvijas spēli, Ķelnes sacensība ar St. Pauli nekļuva pat par 2025. gadā apmeklēto spēli ar lielāko skatītāju skaitu, taču atmosfēras ziņā tas gan noteikti bija gada mačs. Tomēr, ja tu salīdzini izlašu līdzjutējus un klubu fanus vairumā Eiropas valstu - tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules, un klubu pasaule ir tā spēcīgākā. Vispirms gan, protams, vajadzēja sagaidīt spēles sākumu, kas nepienāca nemaz tik drīz, jo stadionā iegājām savas 80 minūtes pirms spēles sākuma. Vienlaikus Eiropā tas man šķiet pilnīgi ok - vērot, kā pamazām stadions aizpildās, kādi ir līdzjutēju paradumi un ieradumi (piemēram, Vācijā smēķēt tribīnēs skaitās pieņemami), un tad jau arī pienāk pats futbols. Mūsu vietas bija tālu no laukuma, augstu un vēl stūrī, bet par redzamību es noteikti nesūdzētos, turklāt relatīvi tuvu bija mājinieku ultru sektors, kuru dziesmas varējām dzirdēt ļoti labi. Cita lieta, ka Ķelnes ultru repertuāra daudzveidība nav nekāda izcilā - galvenokārt viņi dažādās melodijās skandē savas komandas nosaukumu. Labi organizēti, jaudīgi, bet noteikti ne sevišķi radoši. Lai gan - atkal jau būtu naivi gaidīt kaut ko citu, jo tā taču, sasodīts, ir Vācija. Kas gan man patika - ka šeit vismaz ir atļauts spraigākos brīžos piecelties kājās arī tad, ja neesi "aktīvo fanu" sektorā. Cik radošs bija viesu komandas - Hamburas St. Pauli - līdzjutēju repertuārs, to saprast nevarēja, viņi no mums bija pārāk tālu. Redzējām, ka viņu ir daudz, varējām just, ka viņi ir skaļi, bet līdz saukļu saklausīšanai gluži netikām.

Pāris lietas ap spēli. Pirmkārt, St. Pauli sastāvā spēlēja igauņu futbolists Karol Mets. Latvijai neviena futbolista Eiropas top 5 līgās, bet uz igauni trāpījām principā nejauši. Turklāt patiesībā arī Ķelnes komandai ir savs igaunis - 18 gadus vecais Patriks Kristals ir 1. FC Köln īpašums. Protams, te var piebilst, ka Kristals vismaz pagaidām šķiet vēl nav gluži Ķelnes pirmās komandas līmeņa spēlētājs, tālab jau arī viņš šo sezonu aizvada tās dublieru komandas rindās Vācijas pēc spēka ceturtajā līgā, un arī kopumā nav tā, ka Igaunijai būtu ļoti daudz futbolistu Eiropas lielajās līgās, bet lietas būtību tas nemainīja - aizgājām uz nejauši izvēlētu Bundeslīgas spēli, bet tur priekšā - igauņu futbolists. Vēl par St. Pauli komandu noteikti var pateikt, ka tas ir lielā mērā pretstatā vairumam nostāju, kas dominē futbola līdzjutēju vidū - proti, tā atbalstītāji ir visdažādāko veidu liberasti (šī vārda labākajā nozīmē), un līdz ar to St. Pauli ir viens no tiem vācu klubiem, kam ir gana daudz atbalstītāju arī ārpus Vācijas, tai skaitā, piemēram, grupai "Dropkick Murphys" ir draudzīgas attiecības ar šo klubu, arī "Green Day", "Bad Religion", "Blink 182" un pat Edam Šīranam šis klubs patīk. Starp citu, St. Pauli kļuva par pirmo vācu futbola klubu, kas publiski paziņoja, ka pārstās likt saturu platformā, kuru kādreiz sauca par Twitteri, paužot neapmierinātību pret to, par ko šis serviss pārvērties Ilonas Maskas vadībā. Līdz ar to - visu cieņu St. Pauli!

Par pašu spēli detalizēti nestāstīšu - neesmu sporta reportieris, un ar blociņu rokās nesedēju, pierakstot spraigākās epizodes. Pirmais puslaiks aizritēja standarta manierē bez gūtiem vārtiem, kamēr otrā puslaika sākumā Ķelnes jaunais talants Saids El Mala skaistā stilā izvirzīja mājiniekus vadībā un lika stadionam uzsprāgt sajūsmā. Par El Malu runā, ka viņš būšot Vācijas futbola nākamā lielā superzvaigzne, līdz ar to var paredzēt, ka ilgi viņš Ķelnē neaizkavēsies. Savos 19 gados El Mala ir atbilstoši portālam Transfermarkt dalītā 18.-24. Bundeslīgas vērtīgāko futbolistu sarakstā, no priekšā esošajiem deviņi ir "Bayern" spēlētāji, līdz ar to diezgan ticami, ka pēc sezonas El Mala sekos Podoļska pēdās un nonāks tajā klubā, par kuru bez jebkādas mīlestības dzied "Die Toten Hosen". Spēles intensitāte, manuprāt, nebija pati augstākā, abas komandas spēlēja diezgan piesardzīgi un absolūti viena otru nepresingoja, pieļaujot nesteidzīgu bumbas ievadīšanu starp vārtsargu un aizsargiem, atkāpjoties pāri laukuma vidus līnijai un tā tālāk. St. Pauli uzbrukumā īsti nekas nesanāca, līdz bīstamiem sitieniem pa vārtiem viņi gluži vienkārši netika. Ķelnei bija dažas iespējas gūt otros vārtus, un kompensācijas laika otrajā minūtē tās futbolistiem bija jānostiprina pārsvars un atlikušās pāris minūtes jāpārvērš par formalitāti. Tomēr ķelnieši to izdarīt neprata, un iekrita. Līdzjutēji gan jau kādu laiku svilpa un lādēja tiesnesi, ka pieliktās četras kompensācijas laika minūtes ir jau beigušās, bet pēkšņi notika tā, ka kaut kādā mistiskā kārtā pēdējā uzbrukuma pēdējās sekundēs St. Pauli panāca izlīdzinājumu. Iepriekš spēles gaitā šīs komandas futbolistiem vairākas reizes nebija paveicies, sliktākajā brīdī paslīdot uz nolijušā laukuma (spēles laikā pamatīgi gāza, cik forši ir baudīt futbolu tribīnēs ar normālu jumtu!), bet šajā epizodē slidenais laukums nospēlēja par sliktu mājiniekiem, jo nu bija kārta paslīdēt Ķelnes vārtsargam un bezspēcīgi noraudzīties, kā bumba nonāk viņa vārtu tīklā. Līdzjutēji turpināja lamāt tiesnesi, bet spēle ar to bija noslēgusies. Un vēlāk pat izrādījās, ka pārmetumiem nebija nekāda pamata - kompensācijas laikā bija aizritējušas 3 minūtes un 58 sekundes, tieši četru minūšu robežās.

Ķelnes līdzjutēji pēc spēles, protams, nebija sevišķi iepriecināti, uzvara bija bijusi tik tuvu un izlaista kopumā tik ļoti nepelnīti, bet tāds ir futbols - visu var izšķirt viens sīkums. Lai gan lielā mērā mājinieki paši vien bija vainīgi - nebūtu viņi izniekojuši savus momentus, nekāds brīnums St. Pauli vairs nevarētu glābt. Mums kā neitrāliem līdzjutējiem (ok, sirsniņā, protams, man St. Pauli simpatizē vairāk, bet līdz fana statusam jau nu noteikti neaizsniedzos) šāds dramatisks iznākums, protams, bija pa prātam. Vismaz kaut kas, ko atcerēties.

Vairāk gan no šī vakara atcerēsimies došanos prom no stadiona. Tas, ka tikt iekšā tramvajā būs nereāli, bija skaidrs uzreiz. Ja tev ir stadions ar 50'000 apmeklētāju, visiem viņiem pilsētā tramvaju varētu nepietikt. Tālab gājām uz to pašu vilcienu, ar kuru bijām atbraukuši. Izrādījās gan, ka tā darīt nevajadzēja. Stacijā varējām sekot dažādiem paziņojumiem par vilcienu kavēšanos, bet pamazām paziņojumi kļuva mazāk cerīgi - nu jau vilcienus gluži vienkārši atcēla un mums atvainojās par sagādātajām neērtībām. Bijām nostāvējuši kādas 40 minūtes un neredzējuši nevienu vilcienu, kad izlēmām, ka mums būs gana, un ka varam aiziet arī ar kājām. Protams, izdevīgāk būtu bijis iet ar kājām uzreiz no stadiona, jo dzelzceļa stacija nebija gluži virzienā uz centra pusi, bet neko darīt. Tā nu tikām pie septiņu kilometru pastaigas virzienā uz Ķelnes centrālo dzelzceļa staciju. Pāris pirmie kilometri bija īpaši "iedvesmojoši" - caur industriālo zonu līdzās dzelzceļam, viss diezgan tumšs un drūms. Protams, mēs neesam tipiskā mērķauditorija, lai saņemtu šaubīgu tipāžu uzmanību, līdz ar to es nesūdzētos par to, ka bija neomulīgi, drīzāk gan par to, ka šādas "pastaigas" šķiet bezvērtīgas - tu neredzi neko tādu, ko tu būtu vēlējies redzēt. Līdzīgi kā tas varētu būt Rīgā aiziet pastaigāt pa Šķirotavas stacijas apkārtni. Pamazām gan kļuva interesantāk - iegājām hipsterīgajā Ērenfeldes apkaimē, kur, protams, bija Ziemassvētku tirdziņi un marihuānas aromāts. Tad nogājām ar Vācijas lielāko mošeju (jap, tāda atrodas Ķelnē, uzbūvēta relatīvi nesen, kā var nojaust - diezgan pretrunīgas reakcijas raisījusi būvē), un pēc kāda brīža jau bijām Ķelnes centrālajā daļā. Tad atlika aiziet līdz dzelzceļa stacijai, noskaidrot, ka vilcieni uz Diseldorfu, protams, drusku kavējas, un iekāpt S-Bahn tipa vilcienā. Iespējams, šo mums nevajadzēja darīt.

Taisnā ceļā no Ķelnes līdz Diseldorfai, ja brauc ar riteni, ir 38 kilometri. Cik ilgs laiks tev šķistu normāls šādas distances veikšanai? Es droši vien teiktu - pusstundai vai maksimums četrdesmit minūtes. Mēs braucām pusotru stundu. Tu jautāsi - kā tas ir iespējams? Es atbildēšu: man trūkst vārdu, es nezinu. Šis bija tiešām izcili lēns brauciens ar vilcienu, kuram bija vājprātīgi daudz pieturu. Kādas 30 kā minimums. Atkal jau labi bija tas, ka kopumā mēs šajā braucienā bijām devušies režīmā "no stress, just chill" (izņemot manu mistisko nakts pārdzīvojumu ar elpošanu), līdz ar to par izcili lēno satiksmi un to, cik lielā pakaļā ir Vācijas vilcieni, varējām vien pasmieties. Jā, bija jābrauc ilgi, bet nekā tādā, uz ko mēs kavētu Diseldorfā, nebija. Pareizāk - vairs nebija. Iepriekš man bija doma aiziet uz vienas pankroka grupas koncertu, bet tas bija sācies vēl pirms mēs bijām izbraukuši no Ķelnes, līdz ar to šajā brīdī tam vairs nebija nozīmes.

Tā nu mēs atgriezāmies Diseldorfā, atkal iegriezāmies pārtikas veikalā, es iegādājos paciņu sviesta, kurā apcept olas (un izmantot to arī tostermaizēm), apēdu vēl trīs olas, un gāju gulēt cerībā, ka šī nakts būs labāka par iepriekšējo.

Nakts izrādījās pilnīgi normāla, jutos gana izgulējies, lai varētu doties rīta skrējienā. Pie reizes, protams, izmantoju iespēju savākt kādus Ikdienas golfa punktus, kas lieliski palīdzēja pret nepieciešamību domāt, kurp doties tālāk. Nokļuvu Diseldorfas centrā, izskrēju gan vietās, kur bijām iepriekš staigājuši, gan tādās, kur nebijām, veicu savus 17 kilometrus un sekmīgi atgriezos dzīvoklī. Par to sekmīgi gan jāsaka - šis bija drusku uz robežas, jo pēdējos distances kilometros man jau diezgan pamatīgi sāpēja vēders, un tā nebūt nav foršākā sajūta skrienot, it īpaši svešā pilsētā. Skriet biju gājis ļoti savlaicīgi, jo lietu kārtība bija tāda, ka mums jau desmitos bija dzīvoklis jāatstāj, kas nozīmē - līdz šiem desmitiem man bija ne tikai jāveic pusotras stundas skrējiens, bet arī jānomazgājas, jāsaliek mantas un jāied brokastis. Pozitīvais - divu dienu braucienā mantu daudz nebija. Un olas arī bija atlikušas tikai trīs, ar šādu daudzumu tiku galā itin viegli. Precīzi 9:59 izgājām ārā no dzīvokļa, pedantiskie vācieši šo domājams novērtētu.

Mūsu tālākie plāni gan kārtīgam vācietim varētu nebūt skaidri un saprotami - jo šādu plānu gluži vienkārši nebija. Aizgājām vēl dienasgaismā apskatīties uz tām vietām Diseldorfā, kur iepriekš bija būts pa tumsu, secinājām - arī dienā Diseldorfa, tāpat kā Ķelne, izskatījās pēc visparastākās Vācijas pilsētas, un tad mēs sākām īstenot vienu no tradicionālajām šaubīgajām Raimonda iecerēm. Prot, braucienā uz Ķelni par pārsteigumu sev bijām secinājuši, ka šis vilciens brauc caur Leverkūzeni - vēl vienu pilsētu ar pamatīgām futbola tradīcijām. Sākotnēji kā joku biju Andrejam izteicis ieceri aizoties līdz Leverkūzenes futbola stadionam, lai apskatītu tā priekšā novietoto Ulfa Kirstena pieminekli. "Kas ir Ulfs Kirstens?" tu vaicāsi. Tas bija tāds futbolists, kurš karjeru sāka vēl Austrumvācijā, bet pēc Vācijas atkalapvienošanās kļuva par Leverkūzenes leģendu, vienu no Bundeslīgas visu laiku labākajiem vārtu guvējiem. Vācijas izlasē arī viņam bija lieliska bilance: 49 spēles viņš aizvadīja Austrumācijas komandā, 51 - apvienotās Vācijas izlasē. Andrejs bija skeptisks - viņš teica, ka diez vai Leverkūzenē būs Kirstena piemineklis, viņš nav tāda leģenda. Es teicu - nē, jābūt! Iegūglēju, un pirmais rezultāts bija par Ulfa Kirstena statujas atklāšanu pie stadiona 2025. gada oktobrī. "Ha hā!" es teicu. Tad nu Andrejs piekrita - labi, braucam. Pareizāk - daudz maz piekrita viņš vēl iepriekšējā dienā, kad šo biju ierosinājis, bet tagad, kad mums tāpat nekā prātīgāka darāma nebija, izlēmām - braucam skatīties uz Kirstena pieminekli.

Un te nu Vācijas dzelzceļi sevi apliecināja tādā krāšņumā, kā nekad iepriekš. Mums pat bija viarāki variani, kā nokļūt Leverkūzenē - kā jau teikts, tā atrodas tepat netālu no Diseldorfas, līnijā, kas iet uz Ķelni. Taču tas, ka ir dažādi varianti, nenozīmē, ka kāds no tiem būs īstais. Šajā konkrētajā dienā īstā varianta noteikti nebija. Visi tablo jau mums ierodoties vēstīja par dažādu vilcienu lielāku vai mazāku kavēšanos, bet kā tie sāka kavēt tad, kad mēs bijām apgādājušies ar biļetēm! Standarta manevrs bija - vilciens būs pēc septiņām minūtēm. Paiet minūte - vilciens būs joprojām pēc septiņām minūtēm, tikai atiešanas laiks pārbīdīts par minūti. Paiet desmit minūtes - vilciens joprojām būs pēc septiņām minūtēm. Un, lai būtu jautrāk, laiku pa laikam mainās gaidāmo vilcienu pienākšanas secība, līdz ar to mūsu vilciens, kuram it kā būtu jābūt nākamajam, tiek pabīdīts kaut kur tālāk. Bet arī vilciens pirms viņa, protams, kavējas. Un visu laiku audio paziņojumi, kas informē par vilcienu kavēšanos, izmantojot dažādus attaisnojomus. Kādā brīdī satiksme apstāja pavisam - uz teju visiem peroniem stāv pa vilcienam, bet nebrauc neviens. Kas noticis? "Nepiederoši cilvēki uz sliedēm." Izklausās nejauki. Bet tas, cik ilgi šo jautājumu risināja, radīja iespaidu, ka atbildīgie cilvēki gluži vienkārši gaidīja, kamēr tās "nepiederošās personas" pašas aizies prom. Pamazām mums sāka rasties šaubas, vai vispār Leverkūzenē nokļūsim, tik ļoti viss bija apstājies. Tomēr nē - nebija ne pusotra stunda pagājusi, kā tikām vilcienā, kā mums ziņoja - nepiederošās personas policija bija aizturējusi, taču mēs tās neredzējām, varbūt tās tomēr bija vienkārši aizgājušas. Vēl, protams, bija pārskrējiens uz citu peronu, jo līdzās citām izklaidēm ienākošos vilcienus regulāri pārvirzīja uz citām sliedēm, lai jautrāk.

Un tā nu mēs aizbraucām uz Leverkūzeni. Devāmies taisnā ceļā uz stadionu. Un ko mēs tur neatradām? Protams, Ulfa Kirstena statuju. Izrādījās - biju uzķēries uz fake news. Jā, ziņa par statujas atklāšanu bija publicēta viltus ziņu portālā, un nekādas saistības ar īstenību tai nebija. Vai bijām vīlušies? Nē, īstenībā pat nē. Kaut kādā mērā tas bija izcili smieklīgi - pavadīt milzumdaudz laika, gaidot vilcienu, lai aizbrauktu apskatīties uz neeksistējošu pieminekli. Reāli - daudz iespaidīgāk, nekā apskatīt īstu pieminekli. Un vispār - par Ulfu Kirstenu runā, ka viņš VDR laikos esot bijis Stasi ziņotājs, nevajag tādiem pieminekļus! Te gan Andrejs trāpīgi piebilda, ka Vācijas gadījumā vienmēr var uzdot arī jautājumu, kam ir ziņojuši attiecīgā cilvēka senči. Līdz ar to - nebūsim pārāk neiecietīgi pret Herr Kirsten! Bet jā - pieminekļa viņam nav. Nekas, vismaz stadions Leverkūzenē daudz izteiksmīgāks kā Ķelnē, par to prieks.

Toties pati Leverkūzene - nu, jā. Ko lai saka - kamēr Diseldorfa un Ķelne šķita "tipiskas Vācijas pilsētas", ar pēc kara atjaunotām vecpilsētām, kurām trūkst autentiskuma sajūtas, tad Leverkūzenē tā nav. Galvenokārt pilsēta zināma farmācijas milža Bayer dēļ. Starp citu, nebiju zinājis, ka sākotnēji vārds "aspirīns" atbilda patentētām Bayer ražotām zālēm, bet pamazām tas pārvērtās par sugasvārdu, Bayer zaudējot savas autortiesības. Nez, vai DTH dziesmā par Paradīzi ar "jeden Tag mit ‘nem Gebet beginnen anstelle von Aspirin" domā konkrēto Bayer produktu vai aspirīnu kā tādu? Aptuvenais objektu saraksts, ko iesaka apskatīt pilsētas ceļveži ir sekojošs:
1. Futbola stadions.

Nopietni - nekā diži cita tur arī nav. Protams, šajā gadalaikā tur bija Ziemassvētku tirdziņš vienas ielas garumā, un pat tas bija izteikti "leverkūzenisks" - neizteiksmīgs un paprasts. Labi, vismaz tikām tur pie karstvīna, un es apgādājos ar grauzdētām mandelēm, ko atvest ģimenei. Domājams, ka cenu ziņā šim vajadzēja būt draudzīgam tirdziņam, jo par tūristisku pilsētu Leverkūzeni (izņemot varbūt Čempionu līgas dienās) nekādi nenosauksi. Apskatījuši visu, ko Leverkūzenē ir vērts apskatīt, un varbūt pat vēl mazliet vairāk, devāmies atkal uz dzelzceļa staciju.

Kā tev šķiet - vai tikt no Leverkūzenes prom varēja uzreiz? Nē, protams, ka arī šeit radās sarežģījumi, vilciens kavējās, beigās ieradās uz cita perona un bija brutāli pārbāzts. Kaut kā iespiedāmies iekšā, tas aizvēra durvis un... piecas minūtes šādi nostāvēja, jo bija jāpalaiž garām cits vilciens. Perfekta pieredze! Saspiesti bijām tādā mērā, ka es turējos nevis ar roku (nebija kur), bet ar galvu atspiedos pret vagona griestiem. Noklausījos amizantu sarunu starp vācu ģimeni (vīrs, sieva, meita), kur vispirms tēvs sūdzējās, ka varēja taču padot garāku vilcienu, lai nebūtu tāds stūķis, uz ko sieva viņam atbildēja: "Esi priecīgs, ka vilciens vispār atnāca!" un viņš pretī: "Es, protams, esmu priecīgs!" Pēc tam izrādījās gan, ka šis nebija gluži tas vilciens, kuru viņiem vajadzēja, līdz ar to kādā no pieturām bija gaidāma pārkāpšana. Sieva: "Es tev to vairākas reizes teicu!" Vīrs: "Nekas, viss būs vienkārši, pārkāpsim vilcienā, kas brauc aiz mums, un būsim jau tūlīt galā." Es pie sevis tikai smīkāņu - jā, visa pieredze ar vilcienu kustību liecināja, ka pārkāpšana citā vilcienā būs triviāls uzdevums.

Nokļuvām Diseldorfas centrālajā stacijā un devāmies meklēt kādu kebabnīcu, kur ieēst pusdienas. Tā tomēr ir svēta lieta - ja esi Vācijā, tev ir jāieēd viņu nacionālais ēdiens - kebabs. Tu saki - tas nav vācu nacionālais ēdiens? Vācieši ēdot desas ar štovētiem kāpostiem? Neko tādu neesmu redzējis lielajās pilsētās. Un ko mēs tur atradām? Protams, ka Lukasa Podoļska kebabnīcu! Un šajā reizē tādu, kur piedāvājumā ir arī falafeli. Līdz ar to daudz nedomājām, gājām iekšā. Bija garšīgi, ne super lēti un, iespējams, arī ne super labi, vismaz nākamajā dienā gan man, gan Andrejam bija sūdzības par kuņģa darbību. Savā gadījumā es vēl saprotu - ēst falafelus, tas jau vispār nav pareizi, turklāt es vēl esmu ilggadīgs "Bayern" heiteris, bet Andrejs, kurš ir "Bayern" atbalstītājs ar stāžu (leģendārajā 1999. gada Čempionu līgas finālā mums bija pilnīgi pretējas emocijas), viņam taču Poldi nevarēja novēlēt sliktu pašsajūtu? Bet ķeksītis tāpat izpildīts - Podoļska kebabs ieēsts.

Ievērojot līdzšinējo pieredzi ar sabiedrisko transportu, uz lidostu devāmies maksimāli savlaicīgi - tā tik vēl trūka, lai kaut kāds čakars ar transportu mūs ietekmētu arī šajā posmā. Patiesībā laika gan būtu pietiekami pat aiziet ar kājām, bet nebija tā, ka pēc tā prasītos. Parasti tajās dienās, kuras esmu sācis ar garāku skrējienu, es neesmu tik ļoti uzstājīgs uz "jāsavāc vēl vairāk soļu". Un tā nu mēs dažas stundas nodirnējām lidostā, es lasīju grāmatu, Andrejs bakstījās telefonā. Tad, protams, mazliet kavējās lidmašīna (jo vai tad Vācijā kaut kas varētu nekavēties), un mēs devāmies mājup. Šo dienu negaidītākais elements droši vien bija Rīgas lidostā - 22. autobuss ieradās atbilstoši grafikam un nevienu reizi mums nenācās dzirdēt "Entschuldigung!" par kārtējo kavēšanos.

Nobeigumā - iesaku noskatīties Deutsche Bahn reklāmas rullīti no 2000. gada, kur, lai raksturotu to, cik punktuāla ir Deutsche Bahn, parādīts iedzīvotāju spontāns protests, uzzinot, ka viņu vilciens kavēsies trīs minūtes. Viens no komentāriem pie šī video ir - mūsdienās esmu priecīgs, ja mans vilciens vispār atnāk. Sic transit gloria mundi.