The Brand New Testament

"Un ja nu Dievs būtu viens no mums" - tā vēl deviņdesmitajos gados dziedāja Džoana Osborna. Par to arī ir šī beļģu filma, lai arī tā filmā netiek atskaņota. Tāpat tajā savu ticības mantru "God" neizdzied Džons Lenons, un arī cits bītls Džordžs Harisons nevēršas pie "My Sweet Lord". Un arī "Visjaunākās derības" Dievs nav gluži tāds, kā Viņu pierasts attēlot mākslā.

Dievs mākslā mēdz būt mīlestības Dievs. Viņš mēdz būt ļauns un nežēlīgs Dievs. Viņš mēdz būt vienaldzīgs. Viņš mēdz būt iejūtīgs. Bet nekad vēl man nebija nācies kaut kur iepazīt dievu (te nu noteikti - ar mazo burtu), kurš ir vienkāršs sīkumains un kašķīgs vīrietis, kurš ir despots ģimenē (un domājams - nelaimīgs ģimenes dzīvē) un savas dusmas izgāž uz cilvēkiem. Ja tā padomā, vistuvākais šim bija Duglasa Adamsa variants ar vientuļo vīru būdā, kurš nevēlas valdīt par Visumu un cenšas to nedarīt. Bet nē - šajā filmā Dievs pilnīgi noteikti vēlas valdīt un sāpināt savus radījumus, taču viņa ļaunums nav liels un grandiozs, tā vietā mums ir darīšana ar sīkumainu ģimenes varmāku, kuram ir iespēja savu varmācību izgāzt arī pār visu cilvēci.

Kā mēs uzzinām filmas ievadā, Dievs ir pavisam reāls, dzīvo Briselē, viņam ir sieva un meita - desmitgadīga meitene. Kādreiz viņam bija arī dēls, bet tas beidza nelāgi. Kad ar savu vardarbīgo attieksmi Tēvs Meitu izved no pacietības, viņam pret to sadumpojas un no Tēva datora nosūta visiem cilvēkiem viņu precīzu nāves laiku - tādējādi atņemot Dievam spēcīgo kontroles pār cilvēkiem mehānismu - nāvi, kura atnāk negaidīta. Arī pati meita, izmantojot portālu veļasmašīnā, dodas pie cilvēkiem, lai meklētu sev jaunus apustuļus un rakstītu Visjaunāko Derību. Tētis to nevēlas pieļaut un viņai seko.

Temtiski filma ir kaut kas pa vidu starp Kevina Smita "Dogmu" (vēlīnos tīņa gados man ļoti patika, bet tagad baidītos to skatīties atkal - baidos vilties) un Adama Sandlera "Little Nicky" (tīņa gados man šķita riktīgi rēcīga; tagad pat neriskētu to skatīties, jo tāpat skaidrs, ka sūds). Tomēr šai filmai ir viens liels pluss pār abām savām priekšgājējām - tā ir ļoti kvalitatīvi uzfilmēta un līdz ar to - to ir interesanti skatīties arī neatkarīgi no sižeta. Plus, tā rok dziļāk kā "Dogma", un tās varoņi, kurus Ea (tā sauc Dieva meita) nejauši izvēlas par saviem apustuļiem ir visai sarežģīti personāži ar savu problēmu bagāžu, kas nemaz nav komiska. Līdz ar to filma pamatīgi balansē uz robežas starp vieglu komēdiju un nopietnu drāmu, un patiesībā ar šo uzdevumu tiek galā itin labi.

Šīs filmas gadījumā es neesmu tiesīgs par kaut ko teikt, kas tas ir neloģiski vai neticami, jo pašos tās pamatos ir elementi, kuri ir acīmredzami neiespējami un neticami, bet tas jau ietilpst spēles noteikumos. Ja tev filmā apgalvo, ka vispirms Dievs radīja Briseli, bet tikai pēc tam tajā ieveda cilvēku, tad tev tas ir jāpieņem kā spēles noteikumi, nevis jāsāk ar putām uz lūpām apgalvot, ka tā nu gan nevarētu būt.

Pieņemu, ka šī filma varētu aizvainot ne vienu vien kristieti (un arī citām reliģijām piederīgo), bet vienlaikus - varbūt arī nemaz ne tik daudzus, jo kopumā tā nav sevišķi kareivīga. Protams, "zaimošana" ir daudziem sāpīga tēma, bet kopumā filma par spīti savam ļoti piparotajam saturam ir diezgan nevainīga - tur nav ne miņas no reliģijas dekonstrukcijas, ne vairāk kā pazirgošanās. Un kopumā - laba filma. Ne gluži atklāsmēm pārbagāts gabals, bet laba vakara izklaide ar savu devu pārdomājamā materiāla, neatkarīgi no tā, kas notiek starp Katrīnu Denēvu un gorillu.
2016-01-23
7.5
comments powered by Disqus