The Soul of a New Machine
Šis ir viens interesants gadījums - grāmata par Jaunās mašīnas dvēseli. Darbiņā šo grāmatu ieteica izlasīt kā labu paraugu tam... vispār neesmu drošs, kam tieši, bet diez vai tam, ko es šajā grāmatā atradu.
Tas ir Pulicera balvu saņēmis dokumentāls stāsts par to, kā septiņdesmito gadu beigās viena kompānija būvēja savu jaunāko kompjūteru (vārds dators lietot attiecībā uz šo laika periodu kaut kā nešķiet pareizi). Viņiem negāja viegli - galvenā priekšniecība lika cerības uz citu komandu citā pilsētā, kur it kā strādāja "labie cilvēki", arī pati kompānija nebija spožākā zvaigzne pie debess juma, taču apņēmīgs menedžeris, spējīgi padotie un maksimāla motivācija ļāva viņiem, strādājot nedēļā no sešdesmit līdz astoņdesmit stundām, nesaņemot nekādu atlīdzību par virsstundām, radīt produktu, kas bija... diezgan ok.
Jā, aptuveni tik grandiozs ir šis stāsts: par to, kā darbinieki tiek faktiski bezkaunīgi ekspluatēti, lai gan viņi paši to īsti neapzinās, un tā visa rezultāts ir pat ne kaut kāda mega sensācija (jāņem vērā, ka tā ir ēra pirms PC uzvaras gājiena, kurš sākās stipri drīz pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem, proti, nekādas baigās perspektīvas tur nemaz nevarēja būt). Te gan jāpiebilst, ka ekspluatācija - tā ir mana interpretācija šim stāstam, to ir iespējams pavērst arī citā virzienā - kad tad, kad tu dari darbā kaut ko tādu, par ko deg tava sirds, laikam vispār nav nekādas nozīmes, tu vari tajā iegrimt un vispār to neizjust, it īpaši - ja esi jauns un bez kādām papildu saistībām (arī grāmatā uzsvērts, ka liela daļa komandas bija čaļi vecumā līdz 25 gadiem), un līdz ar to varbūt tas ir tikai ciniķis manī, kas to visu pagriež tik neglīti, un tā jau ir, ka vienam un tam pašam stāstam var būt daudz dažādu stāstīšanas veidu. Vienlaikus, šīs grāmatas gadījumā man īsti skaidrs nekļuva - kā īsti autors vēlas to visu atainot. Proti, no vienas puses viņam noteikti simpatizē Vesta kungs, kas vada šo izstrādes komandu, bet no otras - stāsta, kā kompānija izvēlas uz visu taupīt, nevienam nemaksā par virsstundām un tā tālāk.
Grāmata man nepatika, tur nav šaubu, bet vienlaikus kaut kādā mērā tā pelna cieņu - proti, tā nav īsti nedz motivējoša grāmata, nedz atmaskojoša grāmata, tikai - dokumentējoša. Proti, iespējams, ja es to būtu lasījis citos apstākļos un ar citām ekspektācijām, man tai būtu veltāmi labāki vārdi. Taču tagad... esmu galvenokārt samulsis par to, kālab man to bija ieteikts lasīt un ko tieši es no tās varētu iemācīties. Jā, un arī - kāda tieši bija autora doma to rakstot un kas tieši ir tās mērķauditorija. Atzinīgie vērtējumi liek domāt - auditorija tai bija un vismaz kādam tā bija noderīga, bet es tas droši vien neesmu. Jā, vispār gribēju šajā tekstā iepīt vārdu "tostarp", jo dzirdēju, ka tādu vietā un nevietā lietojot MI rīki, bet neatradu pielietojumu, tāpēc ieliku to bez jebkāda konteksta - tieši tāpat kā, vismaz man tāds iespaids radās, itin daudz ko šajā grāmatā iekļāva tās autors. Kas gan pozitīvi - grāmatu man bija nepieciešams izlasīt pirms nonākšanas Barselonā, un plānošana man bija perfekta: drusku izlasīju jau Rīgā, bet 80% tās - lidmašīnā, turklāt lasīšanu pabeidzu dažas minūtes pirms piezemēšanās. Lūk, piemērs tam kā pabeigt projektu laikā, gluži kā grāmatā aprakstīto minikompjūtera izstrādi!
Tas ir Pulicera balvu saņēmis dokumentāls stāsts par to, kā septiņdesmito gadu beigās viena kompānija būvēja savu jaunāko kompjūteru (vārds dators lietot attiecībā uz šo laika periodu kaut kā nešķiet pareizi). Viņiem negāja viegli - galvenā priekšniecība lika cerības uz citu komandu citā pilsētā, kur it kā strādāja "labie cilvēki", arī pati kompānija nebija spožākā zvaigzne pie debess juma, taču apņēmīgs menedžeris, spējīgi padotie un maksimāla motivācija ļāva viņiem, strādājot nedēļā no sešdesmit līdz astoņdesmit stundām, nesaņemot nekādu atlīdzību par virsstundām, radīt produktu, kas bija... diezgan ok.
Jā, aptuveni tik grandiozs ir šis stāsts: par to, kā darbinieki tiek faktiski bezkaunīgi ekspluatēti, lai gan viņi paši to īsti neapzinās, un tā visa rezultāts ir pat ne kaut kāda mega sensācija (jāņem vērā, ka tā ir ēra pirms PC uzvaras gājiena, kurš sākās stipri drīz pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem, proti, nekādas baigās perspektīvas tur nemaz nevarēja būt). Te gan jāpiebilst, ka ekspluatācija - tā ir mana interpretācija šim stāstam, to ir iespējams pavērst arī citā virzienā - kad tad, kad tu dari darbā kaut ko tādu, par ko deg tava sirds, laikam vispār nav nekādas nozīmes, tu vari tajā iegrimt un vispār to neizjust, it īpaši - ja esi jauns un bez kādām papildu saistībām (arī grāmatā uzsvērts, ka liela daļa komandas bija čaļi vecumā līdz 25 gadiem), un līdz ar to varbūt tas ir tikai ciniķis manī, kas to visu pagriež tik neglīti, un tā jau ir, ka vienam un tam pašam stāstam var būt daudz dažādu stāstīšanas veidu. Vienlaikus, šīs grāmatas gadījumā man īsti skaidrs nekļuva - kā īsti autors vēlas to visu atainot. Proti, no vienas puses viņam noteikti simpatizē Vesta kungs, kas vada šo izstrādes komandu, bet no otras - stāsta, kā kompānija izvēlas uz visu taupīt, nevienam nemaksā par virsstundām un tā tālāk.
Grāmata man nepatika, tur nav šaubu, bet vienlaikus kaut kādā mērā tā pelna cieņu - proti, tā nav īsti nedz motivējoša grāmata, nedz atmaskojoša grāmata, tikai - dokumentējoša. Proti, iespējams, ja es to būtu lasījis citos apstākļos un ar citām ekspektācijām, man tai būtu veltāmi labāki vārdi. Taču tagad... esmu galvenokārt samulsis par to, kālab man to bija ieteikts lasīt un ko tieši es no tās varētu iemācīties. Jā, un arī - kāda tieši bija autora doma to rakstot un kas tieši ir tās mērķauditorija. Atzinīgie vērtējumi liek domāt - auditorija tai bija un vismaz kādam tā bija noderīga, bet es tas droši vien neesmu. Jā, vispār gribēju šajā tekstā iepīt vārdu "tostarp", jo dzirdēju, ka tādu vietā un nevietā lietojot MI rīki, bet neatradu pielietojumu, tāpēc ieliku to bez jebkāda konteksta - tieši tāpat kā, vismaz man tāds iespaids radās, itin daudz ko šajā grāmatā iekļāva tās autors. Kas gan pozitīvi - grāmatu man bija nepieciešams izlasīt pirms nonākšanas Barselonā, un plānošana man bija perfekta: drusku izlasīju jau Rīgā, bet 80% tās - lidmašīnā, turklāt lasīšanu pabeidzu dažas minūtes pirms piezemēšanās. Lūk, piemērs tam kā pabeigt projektu laikā, gluži kā grāmatā aprakstīto minikompjūtera izstrādi!
2026-11-08
comments powered by Disqus