Три истории

Skatoties pirmo no trim stāstiem, kas veido Kiras Muratovas filmu "Trīs stāsti", pārņēma neviltota sajūta: atkal jau filmu grāmata iesmērējusi mums kaut kādu sviestu! Nesūdzēšos par video un audio kvalitāti - tur bija grūti saprast, vai filma sākotnēji bija mazbudžeta vai arī mums patrāpījās apšaubāmas kvalitātes tās kopija, bet tas saturs! Vīrietis ierodas pie sava drauga (ja viņi tiešām ir draugi) - kurinātāja, lai pasūdzētos par grūto dzīvi un, kā izrādās - lai sadedzinātu savas kaimiņienes līķi, kuru viņš pats arī, protams, ir nogalinājis. Nē, man nav nekādu aizspriedumu pret melnu saturu, taču šīs filmas sakarā problēmas vairāk raisīja tas, kādā veidā tika atainots stāsts un kādi personāži tur parādījās. Teikt, ka aktierspēle tur bija pārspīlēta un kaitinoša, būtu nepateikt neko. Teikt, ka tukls kails homoseksuālis, kas mitinās pie kurinātāja un tur nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu vietējiem homoseksuāļiem, būtu patīkams skats, arī nevar (tiesa, pakalpojumu sniegšana par laimi rādīta netiek). Bet jā - visvairāk uz nerviem krita aktierspēle.

Un tad nāk otra filmas daļa, kurā patiesībā aktierspēle ir aptuveni tikpat nereālistiska, taču stāsts kaut kā daudz vairāk ievelk. Turklāt visai atbaidošu vīriešu vietā stāsta centrā ir Renāta Ļitvinova, kurai nu gan neglītumu pārmest nevar. Un jā - arī viņas tēlojums ir dīvains, bet viņas gadījumā laikam tas tāds ir vienmēr, un tajā arī skaitās viņas spēks. Stāsts par dzemdību nama (vai arī tā ir vienkārši slimnīcas dzemdību nodaļa? vienalga) arhīvā strādājošu sievieti, kurai ir liela nepatika pret sievietēm, kuras savus mazuļus atstāj slimnīcā, no tiem atsakoties, un jāsaka - diezgan skarbi viņa šīs sievietes pārmāca. Īpatnēji pasniegts stāsts - vienlaikus ļoti ticami, neticami, rotaļīgi un smagi. Patika.

Trešā daļa ir gan laikam vēl biedējošāka - filma par "Meiteni un nāvi" ataino padzīvojušu vīru ratiņkrēslā (Oļegs Tabakovs), kurš pieskata kaimiņienes meitu, kamēr pati kaimiņiene ir darbā. Būtu liels pārspīlējums teikt, ka viņam ir patrāpījusies jauka meitene pieskatīšanai, jo patiesībā onkulis jau ir itin lāga, bet zināms, ka bērniem galīgi nepatīk, ja viņiem kaut ko neļauj, un... nu jā, nezinu, vai vajadzētu atklāt tur notiekošo līdz galam.

Pēc pirmās daļas bija sajūta - mēsls, ne filma. Atlikušās divas tomēr garšu uzlaboja. Tehnika un paņēmieni ir gana īpatnēji, bet skatīties bija interesanti (atkal jau - otro un trešo daļu). Nezinu, vai es būtu gatavs šo filmu ieteikt arī tev noskatīties, bet savu izvēli tai pievērsties nenožēloju.
2017-10-05
7.0
comments powered by Disqus