Sibīrijas haiku
Reti man un Marinai sanāk uz teātri aiziet kopā, bet šī šķita tam piemērota reize - izrāde brīvdienā trijos dienā, tie ir apstākļi, kur itin ērti var sarunāt, ka mūsu jauniešus pieskatīs mans tētis, turkkāt vēl no rīta bijām paviesojušies IKEA un apgādājušies ar plauktu, ko vectētiņš ar mazbērniem kopā varētu likt. Vispār jau "Sibīrijas haiku" ir izrāde vecuma auditorijai 10+, līdz ar to loģiski būtu turp iet kar kādu bērnu, bet septiņgadīgā Esterei tai noteikti vēl nav gatava, un neviena piemērotāka jaunieša mums padomā nebija, tad nu gājām divi vien, un neba mēs vienīgie bijām tādi, kas teātrī ieradās bez bērniem.
Izrādei pamatā ir lietuviešu autores un japāņu mākslinieces tāda paša nosaukuma grafiskā novele (par komiksu to saukt nebūtu korekti), kas stāsta ģimenes stāstu, tādu, kādu Baltijā bijis tūkstošiem un tūkstošiem. Zemnieku ģimene, kuru 1941. gada 14. jūnijā izsūta uz Sibīriju, stāsts ir no zēna skatu punkta, kas no vienas puses ļauj uz traģēdiju skatīties no drusku mazāk smaga leņķa, bet no otras - patiesībā jau notikumi līdz ar to nekļūst mazāk traģiski. Izrādes kontekstā gan būtiskākais ir tas, kā šis stāsts ir izstāstīts. Izrādes formu var nosaukt par "tiešā laika multfilmu" - ar vairāku kameru, kuru saturu liek vienai otrai pa virsu un projektora palīdzību stāsts animētā veidā risinās skatītāju priekšā, Leļļu teātra aktieriem darbojoties primāri kā animācijas izpildītājiem. Vai, precīzāk, tas vairāk attiecas uz četriem no pieciem ansambļa aktieriem, kamēr Rihards Zelezņevs ir pirmās personas stāstītājs, kurš iemiesojas jaunā Aļģa tēlā un pie reizes ir arī galvenais fona skaņu veidotājs. No tehniskā viedokļa izrāde ir ļoti iespaidīga, un varu vien iztēloties, cik daudz darba ieguldīts tās tapšanā mēģinājumos, šo papīra animācijas horeogrāfiju noslīpējot līdz pilnībai (plus vēl komplektā nepieciešamību pašiem izpildīt arī skaņu partitūru).
Stāsta ziņā "Sibīrijas haiku" nav nekas tik ļoti unikāls - visi šie stāsti tomēr ir pēc vienas fabulas, un kā gan citādi varētu būt - katrai uz Sibīriju izsūtītajai ģimenei unikālu pieredzi padomji nenodrošināja, vairāk vai mazāk vienas un tās pašas šausmas, bet te jāņem vērā, ka izrādes mērķauditorija primāri ir bērni, kuriem daudz kas no izrādes satura var prasīt komentārus, ne viņi ir dzirdējuši radinieku stāstīto, ne lasījuši desmitiem grāmatu par šo tēmu, un līdz ar to būtiskais ir tas, ka veids, kā "Sibīrijas haiku" stāsta par traģiskajiem notikumiem, ir izvēlēts veiksmīgi - ar savu devu ticības, nevis absolūti bezcerības sajūtu - jo tā nav sajūta, ko tev vajadzētu nodot šai gados jaunajai auditorijai. Nezinu, kā tas ir šobrīd, bet pirms pāris gadiem, kad "Spēlmaņu naktī" balvas deva par formas un satura oriģinalitāti, "Sibīrijas haiku" noteikti būtu savu nomināciju pelnījusi. Protams, tāpat jāuzslavē Zelezņevs, uz kura gulstās lielākā daļa izrādes svara, iespaidīgi, tur nav vārdiem vietas! Noteikti viena no manām top izrādēm, ko šogad esmu redzējis, patiesībā tādu gan nav sevišķi daudz, bet lietas būtību tas nemaina - "Sibīrijas haiku" noteikti ir vērts redzēt un es pat teiktu, ka droši vien vajadzēs kādā brīdī apgādāties arī ar grāmatu, kā nekā tas laiks, kad ar Esteri (un vēlāk arī ar Jurģi) par šādām tēmām varēs runāt, nav vairs aiz kalniem.
Izrādei pamatā ir lietuviešu autores un japāņu mākslinieces tāda paša nosaukuma grafiskā novele (par komiksu to saukt nebūtu korekti), kas stāsta ģimenes stāstu, tādu, kādu Baltijā bijis tūkstošiem un tūkstošiem. Zemnieku ģimene, kuru 1941. gada 14. jūnijā izsūta uz Sibīriju, stāsts ir no zēna skatu punkta, kas no vienas puses ļauj uz traģēdiju skatīties no drusku mazāk smaga leņķa, bet no otras - patiesībā jau notikumi līdz ar to nekļūst mazāk traģiski. Izrādes kontekstā gan būtiskākais ir tas, kā šis stāsts ir izstāstīts. Izrādes formu var nosaukt par "tiešā laika multfilmu" - ar vairāku kameru, kuru saturu liek vienai otrai pa virsu un projektora palīdzību stāsts animētā veidā risinās skatītāju priekšā, Leļļu teātra aktieriem darbojoties primāri kā animācijas izpildītājiem. Vai, precīzāk, tas vairāk attiecas uz četriem no pieciem ansambļa aktieriem, kamēr Rihards Zelezņevs ir pirmās personas stāstītājs, kurš iemiesojas jaunā Aļģa tēlā un pie reizes ir arī galvenais fona skaņu veidotājs. No tehniskā viedokļa izrāde ir ļoti iespaidīga, un varu vien iztēloties, cik daudz darba ieguldīts tās tapšanā mēģinājumos, šo papīra animācijas horeogrāfiju noslīpējot līdz pilnībai (plus vēl komplektā nepieciešamību pašiem izpildīt arī skaņu partitūru).
Stāsta ziņā "Sibīrijas haiku" nav nekas tik ļoti unikāls - visi šie stāsti tomēr ir pēc vienas fabulas, un kā gan citādi varētu būt - katrai uz Sibīriju izsūtītajai ģimenei unikālu pieredzi padomji nenodrošināja, vairāk vai mazāk vienas un tās pašas šausmas, bet te jāņem vērā, ka izrādes mērķauditorija primāri ir bērni, kuriem daudz kas no izrādes satura var prasīt komentārus, ne viņi ir dzirdējuši radinieku stāstīto, ne lasījuši desmitiem grāmatu par šo tēmu, un līdz ar to būtiskais ir tas, ka veids, kā "Sibīrijas haiku" stāsta par traģiskajiem notikumiem, ir izvēlēts veiksmīgi - ar savu devu ticības, nevis absolūti bezcerības sajūtu - jo tā nav sajūta, ko tev vajadzētu nodot šai gados jaunajai auditorijai. Nezinu, kā tas ir šobrīd, bet pirms pāris gadiem, kad "Spēlmaņu naktī" balvas deva par formas un satura oriģinalitāti, "Sibīrijas haiku" noteikti būtu savu nomināciju pelnījusi. Protams, tāpat jāuzslavē Zelezņevs, uz kura gulstās lielākā daļa izrādes svara, iespaidīgi, tur nav vārdiem vietas! Noteikti viena no manām top izrādēm, ko šogad esmu redzējis, patiesībā tādu gan nav sevišķi daudz, bet lietas būtību tas nemaina - "Sibīrijas haiku" noteikti ir vērts redzēt un es pat teiktu, ka droši vien vajadzēs kādā brīdī apgādāties arī ar grāmatu, kā nekā tas laiks, kad ar Esteri (un vēlāk arī ar Jurģi) par šādām tēmām varēs runāt, nav vairs aiz kalniem.
2024-09-21
comments powered by Disqus