Zudusī Antarktīda

Zudušajā Antarktīdā mēs nokļuvām festivāla "Zemlika" ietvaros, tādējādi mums izdevās izvairīties no tā, ka 2016.gadā nebūtu noskatīta neviena "Dirty Deal Teatro" izrāde. Tiesa, neesmu drošs, ka apstākļos, kad tev ir iespēja noskatīties tikai vienu šī teātra iestudējumu, šis būtu tas īstākais, kam par labu būtu vērts izdarīt izvēli. Vismaz mani noteikti vairāk interesētu "Andrievs Niedra" vai "Gruzona ehinokaktuss", bet ko nu festivālā piedāvāja, to piedāvāja.

Nav šaubu, ka šī izrāde ir ļoti izglītojoša - iepriekš es mazāk zināju gan par jūras tauriņiem, gan jūras biologu ikdienu, gan to, kā pareizi rakstīt projekta pieteikumu pētījumam Antarktīdā, gan par roņu tēviņu izdarībām ar košanu kājstarpē. Ar pārējo gan bija sarežģītāk. Pirmajā brīdī vispār šķita, ka nupat būs ziepes - iznācis uz skatuves, Toms Liepājnieks auditoriju uzrunāja tā, ka man radās bažas, vai tik šīs izrādes nosaukums nevarētu būt "Prezentācija 2". Un tad vēl pieteikums, ka viņš esot "Džeimss Maklintoks" - man vispār ir grūti noticēt latviešu aktieriem atveidojot angļvalodīgus personāžus, jo īpaši - ja šie aktieri nav paša augstākā kaluma. Tomēr nē - ar Džeimsa atveidošanu viss izrādījās īstenots diezgan veiklā veidā, ne gluži nojaucot ceturto sienu, bet mazliet uz to pusi.

Es lieliski apzinos, ka viens aktieris var itin labi uz saviem pleciem iznest izrādi - lieliski piemēri tam ir "Vectēvs" un "Kontrabass". Aktierim darbojoties vienatnē, viņam ir daudz plašākas iespējas atklāt tēlu, kā tas notiek kolektīvā pasākumā. Kā teikt - neviena cita jau tur nav, ar dinamiku tēlu dziļumu neizstāsi. "Zudušās Antarktīdas" problēma ir tajā, ka Liepājniekam, kā šķiet, bija diezgan maz tēla, ar ko strādāt. Izrādei pamatā ir Maklintoka biogrāfiska grāmata, taču Maklintokam kā cilvēkam te ir atvēlēta itin maza loma, lielākoties tā ir izglītojoša lekcija par to, kādā, atvainojiet, dirsā cilvēces radīto klimata pārmaiņu dēļ iet mūsu planēta. Šajā ziņā izrādes saturs, protams, ir vērtīgs, tikai jautājums - vērtīgs kam? Šķiet diezgan pamatoti pieņemt, ka DDT auditorija lielā mērā ir hipsterīgi elitāra, un tajā diezgan švaki varētu būt pārstāvēti cilvēki ar lēmējspēju. Sanāk tas, ko angliski sauc par "preaching to the choir" - ka tu mēģini pārliecināt par savu taisnību cilvēkus, kuri jau tāpat tavam viedoklim piekrīt. Līdz ar to šīs izrādes sociāli nozīmīgā puse tik ļoti svarīga vairs nešķiet, bet grūti iedomāties, ka DDT ar to varētu cītīgi apmeklēt Latvijas skolas, kur tai potenciāli varētu būt kāda jēga. Un skolēnu auditorijai tā atkal nebūs pietiekami izklaidējoša. Nē, nav tā, ka tā sastāvētu no vienas vienīgas Liepājnieka monotonas runas, izrādē ir pat šādi tādi itin asprātīgi joki, bet kopumā materiāls ir diezgan smagnējs un ar noslieci uz iemidzināšanu. Nevaru teikt, ka es būtu izrādē vīlies, jo patiesībā jau es no tās neko grandiozu arī negaidīju, bet to droši nevar saukt par pozitīvu atklāsmi. Laikam foršākais, kas šajā izrādē ir redzams, ir milzīgs daudzums Ievas Kauliņas zīmējumu, ar kuru palīdzību Liepājnieks ilustrē savu stāstījumu.

Es saprotu, ka izrādes mērķis ir atklāt ekoloģiskās problēmas, kuru priekšā mēs atrodamies, taču tīri kā no teātra darba man patiešām vairāk prasītos, lai tajā būtu mazliet vairāk personīgās puses - lai arī stāstījumā ir pietiekami daudz Maklintoka biogrāfijas detaļu, tajā nav ne miņas no Džeimsa Maklintoka kā cilvēka, un tā man tur pietrūka, lai arī varu atzīt, ka sava tiesa pārdomu raisoša satura šajā izrādē bija un cilvēki no tās noteikti iziet domīgi. Taču diez vai viņu domu vidū ir arī sekojošā: "Cik lieliska izrāde!" Un tā tomēr teātrī ir diezgan būtiska sajūta.
2016-10-29
7.0
comments powered by Disqus