Četri monologi un divi stāsti
Četri stāsti un divi monologi turpina ekskursiju Andrusa Kivirehka stāstu krājumā "Skaistais dzīvnieks", kuram Varis Piņķis ar savu jauno aktieru ansambli: Reini Boteru, Anci Strazdu, Āri Matesoviču un Klāvu Melli pievērsās jau pērn Trīs stāstos. Cik var saprast, režisoram un aktieriem šķitis, ka Kivirehka darbā atrodams vēl gana daudz saistoša materiāla, un kāpēc gan to lai neparādītu arī skatītājiem? No savas puses varu šai pieejai tikai piekrist - īpatnējais igauņu autora humors man ļoti labi iet pie sirds, līdz ar to esmu tikai priecīgs par šādu izrādes sīkvelu (jeb latviešu valodā - turpinājumu).
Par izrādes norises telpu gan jāatzīst, ka Kalnciema kvartāls diži optimāls teātrim nešķiet - zāle, kurā tika rādīta izrāde, atbilstoši manai izpratnei ir pārāk gara, šaura un horizontāla. Proti, skatītāji sēž itin daudzās rindās, kuras visas ir vertikāli vienā līmenī, līdz ar to tālākās rindās sēdošajiem galvenokārt ir iespēja vērot to, kādi pakauši šai sezonā ir modē. Tīri pēc izvietojuma tas atsauca kādus KKc vērotus koncertus, kur, līdzīgi kā šeit, sanāk laba redzamība itin nelielam cilvēku skaitam, toties bezgaiss - itin visiem. Šis apstāklis gan, protams, neietekmē iestudējuma kvalitāti, tik vien kā varētu kalpot kā mājiens censties uz izrādi ierasties iespējami savlaicīgi un ieņemt vietu pirmajā rindā.
Sākās viss ar četriem monologiem par naudas lietām - tā pa daļai biju piemirsis to saturu, kas izrādē noteikti bija tikai pluss. Katram raizes ir savas - kamēr kādam jādala mēneša budžets 30 (vai 31 - garajos mēnešos) daļās, lai saprastu - kā lai kārtējo mēnesi savelk kopā galus, kāds cits ir iedzīvojies parādos tikai personīgā stulbuma pēc un uzskata, ka viņam no dzīves pienākas daudz, vēl citam sapņi ir tik mazi, ka pietiktu ar kaut 10 eiro laimestu loterijā, lai būtu vismaz kāds prieciņš, bet vēl kādam Dievs ir labvēlīgs un tālab pamata sūdzēties par naudu nav nekāda. Katra aktiera tēls ir principiāli atšķirīgs no pārējiem, un lai arī tēli ir par aktieriem gados vecāki, viņiem noticēt nemaz nav grūti. Jāatzīst, ka monologu daļā mani laikam visvairāk uzrunāja Ances Strazdas māmiņa - budžeta plānotāja, visticamākais tāpēc, ka viņa ir vienīgā no četriem tēliem, kā drāma ir pilnīgi īsta. Plus no iepriekšējām divām izrādēm, kur Strazda bija skatīta, viņa nebija tā pa īstam mani spējusi pārliecināt par savu nākotni teātrī, bet šajā vakarā domām bija lemts mainīties.
Tad nāca pirmais stāsts - par nabaga studentu. Dīvainā kārtā tikai teātrī es sapratu, no kurienes šis stāsts ir radies (ak, es - aklais!) - Kivirehks taču izķēmojis (ne šī vārda sliktā nozīmē) Oskara Vailda pasakas: "Laimīgo princi" un "Lakstīgalu un rozi", pārvēršot dziļo Vailda traģismu pilnīgā farsā, uz tiem pašiem pamatiem uzbūvējot stāstu ar pilnīgi citu vēstījumu. Plus vēl sižeta sānu līnija ar kasti, kura laikam gan nav Vailda darbos sakņota, ja nu vienīgi tajā var saskatīt ielikšanu skapī (nevis iznākšanu no tā). Četri aktieri un kaste arī šeit ar savu uzdevumu tiek galā itin veiksmīgi.
Un visubeidzot - tā izrādes daļa, kuras dēļ bija noteikts veicuma ierobežojums "Monologu un stāstu" skatīšanai 16 gadu līmenī - stāsts par komjauniešiem un kristiešiem. Saskatīt apzinātu erotiku mērķtiecīgi aseksuālajās padomju organizācijās - tur savai fiškai ir jābūt, lai gan no otras puses, gan jau, ka vismaz kaut kādā mērā mīlestība pret Partiju un Vadoni ir ar savu seksualitātes elementu. Kura sieviete Krievijā gan nevēlētos bērnu no Vladimira Putina? Pie mums laikam Lemberga mīļotājas jau ir pārāk gados, tur bērni vairs nespīd, labākajā gadījumā atliek apbrīnot Raivi Dzintaru, bet kaut kā līdz galam viņš mani kā seksa simbols nepārliecina. Tiesa - es jau neesmu sieviete - vai kaut vai gejs - lai varētu novērtēt to, cik uzrunājošs ir Dzintara maskulīnais šarms (šausmas, kādā virzienā aiziet šis apraksts!). Diezgan grafiskas ainiņas, tā es teiktu. Tiesa - bez plikumiem, līdz ar to vienlaicīgi teju vai tikumīgas. Lai gan nē - mīlēšanās ķecera pelnos varbūt tomēr nav izcili tikumīga nodarbe, tur man būtu nepieciešama kāda autoritatīvāka eksperta viedoklis.
Ja man tagad kāds liktu atbildēt uz jautājumu - kura izrāde tad ir labāka - "Trīs stāsti" vai šī, atbildēt nebūtu nemaz tik viegli. "Trīs stāsti" tomēr bija vairāk darbs skatuves runā, kamēr šis - vairāk kā pilntiesīga izrāde. Pērnajos stāstos bija pāris izcili spēcīgi citāti, kuri mūsu sadzīvē mājo joprojām - "Grāls" joprojoām ir goda vietā un arī to, ka štricele ir godīgs paēdiens, es atceros katru reizi, kad apsveru tādas iegādāšanos. Šoreiz laikam visspilgtāk atmiņā tiešām iespiedās Ances frāzes no monologiem, taču ļoti gribētos cerēt, ka tās man pielietot pašam nenāksies. Vēl viens variants - pagājušogad bija smieklīgāk, bet šogad - labāka izrāde. Taču vienlaikus - labi bija abas reizes. Vai vajag vēl stāstus? Nezinu. Taču cerēt, ka sadarbība starp Piņķi un jauno aktieru četrotni turpināsies, noteikti gribās. Un šajā reizē tiešām visi četri aktieri jāuzteic par lielisko daudzveidīgo spēli un teju perfekto iederēšanos savos tēlos.
Protams, mazliet dīvainākā vakara daļa sanāca turpinājumā, kad "Vinilbārā" mums pie blakus galdiņa nosēdās visi aktieri un arīdzan izrādes režisors. Secinājums - bijām pareizi uzķēruši to stīgu, kurp jādodas pēc šīs izrādes.
Par izrādes norises telpu gan jāatzīst, ka Kalnciema kvartāls diži optimāls teātrim nešķiet - zāle, kurā tika rādīta izrāde, atbilstoši manai izpratnei ir pārāk gara, šaura un horizontāla. Proti, skatītāji sēž itin daudzās rindās, kuras visas ir vertikāli vienā līmenī, līdz ar to tālākās rindās sēdošajiem galvenokārt ir iespēja vērot to, kādi pakauši šai sezonā ir modē. Tīri pēc izvietojuma tas atsauca kādus KKc vērotus koncertus, kur, līdzīgi kā šeit, sanāk laba redzamība itin nelielam cilvēku skaitam, toties bezgaiss - itin visiem. Šis apstāklis gan, protams, neietekmē iestudējuma kvalitāti, tik vien kā varētu kalpot kā mājiens censties uz izrādi ierasties iespējami savlaicīgi un ieņemt vietu pirmajā rindā.
Sākās viss ar četriem monologiem par naudas lietām - tā pa daļai biju piemirsis to saturu, kas izrādē noteikti bija tikai pluss. Katram raizes ir savas - kamēr kādam jādala mēneša budžets 30 (vai 31 - garajos mēnešos) daļās, lai saprastu - kā lai kārtējo mēnesi savelk kopā galus, kāds cits ir iedzīvojies parādos tikai personīgā stulbuma pēc un uzskata, ka viņam no dzīves pienākas daudz, vēl citam sapņi ir tik mazi, ka pietiktu ar kaut 10 eiro laimestu loterijā, lai būtu vismaz kāds prieciņš, bet vēl kādam Dievs ir labvēlīgs un tālab pamata sūdzēties par naudu nav nekāda. Katra aktiera tēls ir principiāli atšķirīgs no pārējiem, un lai arī tēli ir par aktieriem gados vecāki, viņiem noticēt nemaz nav grūti. Jāatzīst, ka monologu daļā mani laikam visvairāk uzrunāja Ances Strazdas māmiņa - budžeta plānotāja, visticamākais tāpēc, ka viņa ir vienīgā no četriem tēliem, kā drāma ir pilnīgi īsta. Plus no iepriekšējām divām izrādēm, kur Strazda bija skatīta, viņa nebija tā pa īstam mani spējusi pārliecināt par savu nākotni teātrī, bet šajā vakarā domām bija lemts mainīties.
Tad nāca pirmais stāsts - par nabaga studentu. Dīvainā kārtā tikai teātrī es sapratu, no kurienes šis stāsts ir radies (ak, es - aklais!) - Kivirehks taču izķēmojis (ne šī vārda sliktā nozīmē) Oskara Vailda pasakas: "Laimīgo princi" un "Lakstīgalu un rozi", pārvēršot dziļo Vailda traģismu pilnīgā farsā, uz tiem pašiem pamatiem uzbūvējot stāstu ar pilnīgi citu vēstījumu. Plus vēl sižeta sānu līnija ar kasti, kura laikam gan nav Vailda darbos sakņota, ja nu vienīgi tajā var saskatīt ielikšanu skapī (nevis iznākšanu no tā). Četri aktieri un kaste arī šeit ar savu uzdevumu tiek galā itin veiksmīgi.
Un visubeidzot - tā izrādes daļa, kuras dēļ bija noteikts veicuma ierobežojums "Monologu un stāstu" skatīšanai 16 gadu līmenī - stāsts par komjauniešiem un kristiešiem. Saskatīt apzinātu erotiku mērķtiecīgi aseksuālajās padomju organizācijās - tur savai fiškai ir jābūt, lai gan no otras puses, gan jau, ka vismaz kaut kādā mērā mīlestība pret Partiju un Vadoni ir ar savu seksualitātes elementu. Kura sieviete Krievijā gan nevēlētos bērnu no Vladimira Putina? Pie mums laikam Lemberga mīļotājas jau ir pārāk gados, tur bērni vairs nespīd, labākajā gadījumā atliek apbrīnot Raivi Dzintaru, bet kaut kā līdz galam viņš mani kā seksa simbols nepārliecina. Tiesa - es jau neesmu sieviete - vai kaut vai gejs - lai varētu novērtēt to, cik uzrunājošs ir Dzintara maskulīnais šarms (šausmas, kādā virzienā aiziet šis apraksts!). Diezgan grafiskas ainiņas, tā es teiktu. Tiesa - bez plikumiem, līdz ar to vienlaicīgi teju vai tikumīgas. Lai gan nē - mīlēšanās ķecera pelnos varbūt tomēr nav izcili tikumīga nodarbe, tur man būtu nepieciešama kāda autoritatīvāka eksperta viedoklis.
Ja man tagad kāds liktu atbildēt uz jautājumu - kura izrāde tad ir labāka - "Trīs stāsti" vai šī, atbildēt nebūtu nemaz tik viegli. "Trīs stāsti" tomēr bija vairāk darbs skatuves runā, kamēr šis - vairāk kā pilntiesīga izrāde. Pērnajos stāstos bija pāris izcili spēcīgi citāti, kuri mūsu sadzīvē mājo joprojām - "Grāls" joprojoām ir goda vietā un arī to, ka štricele ir godīgs paēdiens, es atceros katru reizi, kad apsveru tādas iegādāšanos. Šoreiz laikam visspilgtāk atmiņā tiešām iespiedās Ances frāzes no monologiem, taču ļoti gribētos cerēt, ka tās man pielietot pašam nenāksies. Vēl viens variants - pagājušogad bija smieklīgāk, bet šogad - labāka izrāde. Taču vienlaikus - labi bija abas reizes. Vai vajag vēl stāstus? Nezinu. Taču cerēt, ka sadarbība starp Piņķi un jauno aktieru četrotni turpināsies, noteikti gribās. Un šajā reizē tiešām visi četri aktieri jāuzteic par lielisko daudzveidīgo spēli un teju perfekto iederēšanos savos tēlos.
Protams, mazliet dīvainākā vakara daļa sanāca turpinājumā, kad "Vinilbārā" mums pie blakus galdiņa nosēdās visi aktieri un arīdzan izrādes režisors. Secinājums - bijām pareizi uzķēruši to stīgu, kurp jādodas pēc šīs izrādes.
2016-02-25
comments powered by Disqus