Eiro-Vīzija

Savulaik Eirovīzijas dziesmu konkurss bija "mana tēma". Ne tādā ziņā, ka es nevarētu iedomāties lielāku ņudzinātāju (pilnīgi nevietā vārds, bet tas nekas) par ikgadējo mazzināmu viduvēju Eiropas dziedātāju ērkšķu krūmā parādi, bet tādā, ka universitātē maģistra darbā veicu šī konkursa rezultātu analīzi un korekciju (vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu). Līdz ar to tas ir tikai loģiski, ka labie cilvēki Iveta un Edijs mani (un Marinu) dzimumdienā sveica ar biļetēm uz izrādi "Eiro-Vīzija" Nacionālajā teātrī.

Ko par šo iestudējumu es zināju pirms tā noskatīšanās? Pirmkārt, braucot ar riteni garām Nacionālajam ik dienas biju redzējis izrādes reklāmas plakātu. Otrkārt, zināju, ka izrādē piedalās Kristiāns Kareļins, redzēts arī slēpņotāju pasaulē (tāda, nez vēl pastāv?). Treškārt, mazliet bija par to lasīts žurnālā IR. Tad nu gājām.

Bijām tur plašākā bariņā - 10 cilvēku delegācija, kuras četri biedri ieņēma Krievijas atbalstītāju rindas, vēl četri (mūs ieskaitot) Šveices un divi - Lielbritānijas. Jā, šajā muzikālajā izrādē gluži kā "īstajā" (dabiski, ka pēdiņās) Eirovīzijā ir valstis pārstāvošas dziesmas, balsošana par kaimiņiem un citas neatņemamas jautras izklaides sastāvdaļas.

Teijāteris šis ir itin dīvains - faktiski tu esi skatītājs 2015.gada Eirovīzijas dziesmu konkursam, kurā piedalās visādi apšaubāmas kvalitātes kadri, kurus atveido aktieri. Sava loma izrādē ir arī skatītājiem, kuri reizēm tiek pie iespējas iesaistīties ar kādiem saukļiem (piem., "Vperjod, Rossija!") Diez vai varētu izrādes saturu saukt par intelektuāli piesātinātu, dziesmu tematika ne vienmēr ir sociāli nozīmīga (reizēm ir gan - piem., Ukrainas gadījumā), bieži tur netrūkst piedauzības (Rise? Peace, da!), bet lielāloties ir smieklīgi - un tas ir svarīgākais. Un pēc tam, kad dziesmas izskanējušas, skaidrs, ka otrajā daļā ir balsošana un rezultātu paziņošana, un arī man, mazajam skatītājam, ir iespēja izteikt komplimentu vakara vadītājai (jo kā gan Eirovīzija bez tā?).

Vispār jāsaka - izrāde man ļoti patika. Skaidrs, ka liela daļa tās satura ir itin vulgāra, bet vulgaritāte te ir vietā un bieži ir tā, ka aiz rupjības ir arī kaut kas vairāk, un ne vienmēr tikai stereotipu līmenī. Lai gan arī stereotipiem nav ne vainas - poļu futbola huligāni, beļģis, kurš dalās uz pusēm kā vīrietis un sieviete, visai pretrunīgi vērtējams Romas pāvests, kliedzošs vācietis, šveicieši ar govi un ballīti baseinā, baltieši ar "izaugsmes" problēmām. Jā, vispār - Šveice ir labāka par visu. Par lielu Šveici! Mūsu izpildītāji ir vislabākie, bet Putins - kurva!

Feins teijāteris, kā jau teicu! Un prieks, ka Raitis ne tikai dabūja vainadziņu un izpildītu B burtu, bet arī tika pie intimitātes ar šveiciešu tesmeni! Paldies jums, paldies mums!
2014-11-22
8.0
comments powered by Disqus