Portreti. Vilki un avis

Sarkangalvīte un vilks. Kur aitas, tur cirpēji. Dejas ar vilkiem. Liela brēka, maza vilna. Cilvēks cilvēkam vilks. Jēra dvēsele. Kam no Vilka kundzes bail? Aitas medīšanas piedzīvojumi. Vilks spalvu met, bet ne tikumu. Aitiņa Šons. Trīs sivēntiņi un vilks. Portreti. Vilki un avis.

Liepājas teātra iestudējums "Porteti. Vilki un avis" ir šīs sezonas Liepājas teātra pārstāvis "Kilograma kultūras" balsojumā, kur tas sacenšas ar "Brodski/Barišņikovu" (redzēts) un "Melno spermu" (izskatās, ka biļešu dabūšana būs vēl lielāks izaicinājums kā Barišņikova gadījumā). Kāpēc to izceļu? Tādēļ, lai pamatotu, ka uz šo izrādi braucu mazliet sacerējies. Proti, gaidīju kaut ko vairāk, nekā reāli sagaidīju. Kas, protams, ir mana, nevis teātra problēma, jo būtu jau varējis mazliet painteresēties par izrādes saturu.

Nav īsti svarīgi, kā tu veic sadalījumu divās grupās, kādus vārdus lieto, bet ir diezgan skaidrs, ka katrā sabiedrībā ir tādi, kuri biežāk gūst virsroku, un tādi, kuri biežāk to negūst. Aleksandra Ostrovska lugā lietots vilku un aitu princips. Turklāt vienmēr ir iespējama situācija, ka tu pats tikai sevi iedomājies vilku esam, bet patiesībā nekas vairāk kā bezkaunīga aita tevī nemīt. Izrāde stāsta itin tradicionālu sižetu par provinces aristokrātu sazvērestībām un blēdībām, kur teju katram personāžam ir savs aprēķins, bet ne visiem būs lemts to piepildīt. Mērķi, protams, personāžiem ir visai prozaiski - vai nu apprecēt bagātu otro pusi vai arī tikt pie tev nepieciešamas naudas summas ar precībām nesaistītā veidā. Visprozaiskākais šajā ziņā ir Gata Malika atveidotais mērnieks Klaudijs Goreckis, kuram nepieciešama nauda tādā daudzumā, lai viņš varētu normāli vismaz 12 dienas dzert. Taču patiesībā arī smalkākie un turīgākie izrādes varoņi ne pēc kādām dižām garīgām vērtībām netiecas.

Izrāde sadalīta ļoti strikti - to veido 9 portreti, kā arī prologs un epilogs. Katrā no portretainām savu izrādes gaitā spilgtāko iznācienu (arī tērpa ziņā) piedzīvo cits varonis. Sākotnēji man šķita, ka katra aina būs arī atsevišķs stāsts, bet tā patiesībā neizrādījās - viss ir savstarpēji ļoti cieši saistīts, un attiecību un shēmošanas šaha partijas tiek spēlētas teju visas izrādes garumā, sevišķi nesatraucoties par nodaļu robežām. No scenogrāfijas viedokļa viss ir gaužām interesanti - ar divos lodziņos sadalītu skatuvi, kas tā kā veido stereo attēlu, ar dekorācijām, kuras no ainas uz ainu mainās vienā no pusēm, reizēm veidojot identiskas abas puses, reizēm - atšķirīgas. Atšķiras ievads un nobeigums, bet tas ir dabiski. Zināmā mērā gan šis risinājums atgādināja "Stavangeru", kura kopumā mani uzrunāja daudz vairāk kā "Vilki".

Aktierspēles ziņā kolorītākie personāži ir divi: Inese Kučinska kā izcili liekulīgā Meropa Davidovna, kurai nav citu rūpju šai saulē, kā tik dabūt kādu naudu labdarībai bāreņiem (un iztērēt to, protams, pašai), un viņas gados jaunais radinieks Apolons (Edgars Ozoliņš). Vispār es nebūt neesmu piedzērušu tēlu uz skatuves cienītājs, bet Ozoliņa spēle bija labāka par standarta apreibušu čalīti - viņa Apolons ir alkoholiķis ar vērienu - tāds, kurš nevis tikai šodien ir piedzēries, bet kam būšana konstatā dzērumā ir vienīgais iespējamais dzīves stāvoklis. Par kritieniem vien - visu cieņu! Cita lieta, ka Apolona runas uztveršanai arī man reizēm nācās pievērst acis krieviskajiem subtitriem, jo vārdus no tām skaņām izlobīt bija pagrūti.

Tagad, atskatoties uz izrādi pāris dienas pēc teātra apmeklējuma, mēģinu formulēt, kā tieši man tur pietrūka, lai es būtu gatavs Viesturu Meikšānu pasludināt par mesiju un vēlēties šo izrādi noskatīties vēl otru reizi. Iespējams, mani pievīla pati luga. Kaut kā biju noskaņojies uz kaut ko saturā ambiciozāku - kaut vai vismaz samudžinātāku sižetu, bet kaut ko lielāku par "kuram labāk izdosies kuru apčakarēt?". Kā jau pavecākām lugām pieklājas, te ir padaudz personāžu, no kuriem ne visiem ir skaidras funkcijas - tā vismaz atbilstoši manai izpratnei nekāda labuma nebija no Pavļina un Anfusas (ok, Anfusai vismaz bija ļoti veiksmīgā aina ar kreklu un gludekli, bet sižetā tas īsti neiekļāvās), patiesībā arī galvenais blēdis Berkutovs tā līdz galam mani nepārliecināja. Prasījās kaut kā lielāka, kaut kā epohālāka, kas šķistu līdzvērtīgi labs kā Reiņa un Kristas Dzudzilo kostīmi un scenogrāfija. Laikam jau esmu vīlies, pašam mazliet pat žēl.
2016-01-10
7.0
comments powered by Disqus