Spriedelējumus par šo romānu sākšu ar personisku stāstiņu. Pagājušajā nedēļā sēdēju vilcienā Tukums - Rīga kopā ar savu velosipēdu, ar kuru biju izbraucis pirmo no maršrutiem kārtējā izaicinājuma (Velo Loko Motīvs) ietvaros. Tā kā zināju, ka gabaliņš būs vilcienā jābrauc, man bija līdzi grāmata, šī grāmata, Virdžīnijas un Jāņa Lejiņu kopdarbs "Straupes pilskungi". Sāku šo grāmatu lasīt, bet jau kaut kur tuvāk Jūrmalai, blakus piesēdas divas kundzes, teiksim, pusmūžā. Savā starpā viņas sarunājās krieviski, bet te pēkšņi viena no viņām pārgāja uz latviešu valodu un vērsās pie manis ar jautājumu, vai grāmata, ko lasu, ir vēsturiskos notikumos balstīta. Atbildēju, ka nav gan. Kundze pauda nožēlu, jo viņa, redz, vada ekskursiju grupas un tai skaitā uz Straupes pili, un vēsturisks materiāls viņai būt noderīgs. Apliecināju, ka es pats arī kaut kā biju iztēlojies, ka tur būs kaut kas par vēsturi, bet - ja nu nav, tad nav. Sarunu ar kundzēm neturpināju, bet jāatzīst, ka lasīšana man tāpat neko diži nevedās - es nemāku izslēgt "fona troksni", turklāt kundžu saruna par dažādiem tūrisma objektiem bija iz tās kategorijas, kur es visu laiku gaidīju - varbūt radīsies kāda dabiska izdevība pareklamēt Rozulas skolas pakalpojumus. Bet neradās. Līdz ar to nopietnāk grāmatas lasīšanai pievērsos jau Rīgā.

Viens no iemesliem, kālab paņēmu šo grāmatu bibliotēkā, ir mūsu nesenā iepazīšanās ar Straupes pili no iekšpuses - tajā notika Telpu orientēšanās posms, līdz ar to gan es, gan Marina izložņājām tur visu no pagrabiem līdz tornim, un tā grāmatas daļa, kur darbība risinās pils telpās, man aizritēja ar kaut kādu vizuālu piesaisti. Protams, jāņem vērā, ka romāna ietvaros Straupes pils vēl funkcionē tajā režīmā, kad tā bija iestāde, kur ārstēties no alkohola atkarības, līdz ar to pils iemītnieki grāmatā būtiski atšķiras no tiem orientieristiem, kuri ceļā gadījās mums.

"Straupes pilskungi", kā vēsta tā autori, sākotnēji bija iecerēts kā filma, taču tai nauda neatradās un tad nu sanāca grāmata. Žanriski tā būtu bijusi detektīvkomēdija, un līdzīgi tas ir arī grāmatas gadījumā. Pats sākotnējais noziegums (ja tur vispār ir nozieguma sastāvs) - ūdenslīdēja iešana bojā - nav kaut kas tāds, kā risināšana kādā brīdī kļūtu par centrālu tēmu, labākajā gadījumā tā ir kā iegansts visam turpmākajam. Un vispār stāsts ir par Valdiņu - vīru ar zelta rokām, kuram, kā jau tas zeltročiem itin bieži gadās, piemīt vājība uz alkoholu. Valdiņam ir sieva un dēls, it kā ģimene nav bezcerīga, bet kaut kādas problēmas tur, protams, ir. Vispār gan atstāstīt romāna sižetu šķiet bezcerīgs uzdevums - notikumu tur ir pārāk daudz, arī personāžu skaits ir liels, bet par centrālo tēmu kļūst mēģinājumi atgūt īpašumu, kuru trīs bērnu mātei izkrāpis kāds negodprātīgs uzņēmējs.

Autoru māka sapiņķerēt stāstu ir lieliska, tas man jāatzīst - biju piekalts grāmatai līdz tiku tai cauri, notikumu daudz, notikumi raibi, aprakstīti smeķīgi. Ja aizdomājas, tas, kā vesels bariņš Straupē ārstējošos alkoholiķu atbilstoši sižeta vajadzībām ņem un visi savu atkarību pieveic un, kā var noprast romāna beigās, pēkšņi ir izārstēti, teikt, ka tas ir "wishful thinking", būtu vēl maigi, bet labi - vispār jau, lai arī romānā aprakstītās problēmas ir reālas un ticamas, ja "Straupes pilskungi" būtu tomēr filma, tad tā būtu komēdija un prasīt tur kaut kādu dižo reālismu būtu nevietā. Uzrakstīts ir ļoti saistoši, jā, galīgi nav tā, ka autori jebkādos jautājumos paraktos dziļāk un nopietnāk, bet, ja pieņem spēles noteikumus, šī ir patīkama un saistoša lasāmviela, kas ļauj atslēgties no tās realitātes, kur Haris paliek nesodīts.