Rozulas skolā 21. martā notika Putnu diena. Tās ietvaros vispirms piedalījāmies putnu būrīšu būvēšanas darbnīcā, kā arī apskatījām putnu fotografēšanas entuziasta Ata Ļaha skaistāko darbu fotoizstādi. Vēl bija ugunskura zupa un dažādas uzkodas, bet tās bija drīzāk Putnu dienas blakusaktivitātes, kamēr centrālais elements bija kino seanss - Kristas Burānes režisētā dokumentālā filma "Visi putni skaisti dzied" uz lielā ekrāna. Šī filma, ja kas, saņēma Lielo Kristapu kā gada labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, līdz ar to savu devu atzinības tā ir ieguvusi. Pirms filmas gan bija tāda paša nosaukuma teātra izrāde, kuru gan mums diemžēl nebija izdevies noskatīties (tā tas ir ar īpašvietas izrādēm, kuras pieejamas ļoti ierobežotu reižu skaitu, un vai nu šajā datumu skaitā tev rodas kāda iespēja izrādi redzēt vai arī nerodas; līdzīgi mums nekādi neizdevās noskatīties citu Kristas Burānes darbu - "Mans kaimiņš ebrejs" - bet tur bija papildu sarežģījums, ka izrāde bija skatāma Rēzeknē). Pēc filmas bija arī saruna ar pašu Kristu Burāni, kuru es savu ierobežoto iespēju robežās centos vadīt, līdz ar to ieguvām filmai klāt arī savu devu komentāra.
Es sevi vispār neuzskatu par cilvēku, kurš būtu diži tiesīgs izteikties par nopietniem jautājumiem. Protams, šī bloga agrīnajos gados es itin bieži atļāvos paust savus viedokļus ir par politiku, ir ekonomiku, ir citām pretrunīgām tēmām, bet pēdējos gados esmu kļuvis ja ne tieši mērenāks savos uzskatos (kaut kādos jautājumos - noteikti, citos - nebūt nē) un pat ne piesardzīgāks, bet drīzāk piezemētāks pašvērtējumā. Proti, es arvien labāk apzinos, ka neesmu nedz viedokļu līderis, nedz kompetents eksperts lielum lielajā vairumā jautājumu (izņemot ļoti specifiskas nišas kā Latvijas futbola vēsture), tāpēc parasti labāk izvēlos paklusēt. Turklāt - kāds būs sausais atlikums no tā, ka es nosodīšu viena vai otra virziena noziegumus Tuvajos Austrumos, nosaukšu Trampu par marasmātiķi ar nepiedodami lielu varu vai pateikšu, ka man ir grūti sadzīvot ar apziņu, ka no diviem teātra režisoriem, par jebkad esmu varējis teikt: "Esmu viņa fans!" viens izvēlējās pārcelties uz dzīvi putinlandē, kamēr otrs ir aizgājis tādā sviestā, ka brīžiem šķiet - varbūt būtu labāk, ja viņš būtu pievienojies tam pirmajam?
Te nu mēs esam nonākuši pie tēmas, par kuru ir Kristas Burānes filma. Proti, tajos daudzajos tūkstošos ierakstu, kas atrodami manā blogā, ne reizes nav parādījies pat vārds "kailcirte". Proti, par vides jautājumiem es nerakstu, jo saprotu - katram sava taisnība, katram savas intereses, un ko nu tur pa vidu - mazais es. Protams, primāri filma ir par putniem. Par cīruli, par dzelteno cielavu, par baltmugurdzeni un par mežirbi. Par to, kālab šo (un ne tikai šo) putnu populācijas Latvijā pēdējās dažās desmitgadēs ir dramatiski samazinājušās, un par to, kāpēc mums par to vajadzētu satraukties.
Krista Burāne un viņas radošā komanda saturu, kas bija izrādē (tas uz filmu pārceļojis fragmentāri) papildina ar gluži vienkāršiem stāstiem, kuri nāk no izrādē iesaistīto cilvēku ģimenēm. Un nekas, protams, nav tik vienkārši, kā gribētos iztēloties. Ja būtu vienkārši - būtu arī skaidri risinājumi. Lielākoties jau cilvēki savus mežu īpašumus ļauj izcirst ne tālab, ka viņiem tā ļoti gribās, bet gan tāpēc - ka vajag naudu. Un materiālais stāvoklis vai pareizāk, sociālā nevienlīdzība, Latvijā ir... nu, jā, nekā spoža tajā nav. Un tā nu sanāk - it kā nevienu nosodīt konkrēti nevari (ja nu vienīgi kādus abstraktus kapitālistus, bet vērsties pret kaut ko abstraktu nav lielas jēgas), bet iznākums ir slikts. Un komplektā ar šo - mazas perspektīvas tam, ka dzīves kvalitāte nākotnē uzlabosies.
Jā, tas ir svarīgi - filmā nav nekādu vārdos saukto antivaroņu, tai nevar pārmest vēršanos ne pret Zemkopības ministriju, ne LVM vai kādu citu "iesaistīto" pusi. Tas ir stāsts par tēmu: atceries par dzelteno cielavu, atceries par cīruli - viņi ir mūsu senčiem dzīvojuši gadu simtiem, viņi ir iekodēti latviešu tautas dziesmās, un tagad cīruļa un cielavas kāzu dziesmai vairs īsti nav iespējas izskanēt. Un tas, protams, ir skumji.
Ar sarunām pēc filmas pārdomas par to nebeidzās, arī braucot uz Rīgu, ar Marinu par to runājām, tai skaitā - skatoties uz kailcirtēm, kuru ir daudz, sasodīti daudz. Un, lai arī mežs vietā daudzvieta patiešām tiek stādīts, bet ar vārdu "mežs" saprotot gluži citu lietu, nekā iepriekš. Koku plantācija - tas nav mežs. Tāpat kā govis, kas nekad neredz dienasgaismu - tas nav ganāmpulks.
Protams, var teikt, ka šīs visas problēmas - tas nav nekas jauns, Blaumanis paaudžu konfliktu par Indrānu tēva ošiem aprakstīja vēl pašā 20. gadsimta sākumā, līdz ar to visai iespējams, ka tā ideālā harmonija starp zemnieku kā savas zemes saimnieku, kas dzīvo saskaņā ar Visumu un dainās iekodētajām vērtībām, pati par sevi ir iluzora. Bet lietas būtību, ka tas, kā mēs dzīvojam saimniekojam mūsdienās, nekādā mērā nav ilgstspējīgi - tas nu gan nemaina.
Un tālab "Visi putni skaisti dzied" ir ļoti skumja filma, tāda, par kuru es apzinos - tā būs jānoskatās arī maniem bērniem, un līdz ar to - man vēlreiz kopā ar viņiem. Bet tā nav, ka ļoti gribētos - jo vieglāk ir dzīvot, pārāk daudz nedomājot, mazāk sāpīgi sanāk. It īpaši, kad aizdomājies par to, kāda būs pasaule, kurā šiem pašiem bērniem jādzīvo. Un tur optimismam nav daudz pamata. Eh. Gribētos šo aprakstu nobeigt uz kādas pozitīvas nots, bet beigās sanāk vien kā Ingas Gailes teātra izrādē "Trauki" pirms vairāk kā desmit gadiem: putina tanki Ukrainā, zeme deg, vājprāši sāk arvien jaunus karus, bet - tu esi notievējusi!
Labi, mēģināšu tomēr pozitīvo: "Visi putni skaisti dzied" ir tiešām spēcīgs un iedarbīgs dokumentālais kino. Nezinu, cik reāli tas ir, bet centīšos aicināt caur Esteres skolas vecāku padomi, lai skolā šo filmu izrāda. Pilinot uz bērniem, kas zina - varbūt viņi pilinās pretī savus vecākus, un varbūt tas kādreiz kaut ko ilgtermiņā dos. Jo alternatīva jau ir tikai samierināties - esmu mazs, neko ietekmēt nevaru. Un tad jau tu patiešām arī esi mazs un neko ietekmēt nevari.
P.S. Kā allaž - Jēkaba Nīmaņa mūzika, kas primāri šķiet tapa izrādes, nevis filmas vajadzībām, ir lieliska. P.P.S. Ja vēlies man iebilst, ka filma ir ekofašistu un zaļo komunistu murgi, un patiesībā Latvijā viss ir kārtībā, putnu populācijas nesamazinās, kailciršu nemaz nav daudz, un vispār - no dzeltenās cielavas nav nekāda pienesuma tautsaimniecībai, tās ir tavas tiesības.