Koncerts Kalnciema ielā

Šosezon vēl ne reizes nebija sanācis apmeklēt brīvdabas koncertus kalnciemenē, bet izziņotais Nastavševa un Keiša-Nīmaņa JRT dziesmu koncerts sevišķas šaubas neradīja: šī statistika bija jālauž, par spīti tam, ka soctīklos uz šī pasākuma apmeklēšanu bija pieteikušies tādi drūmie pūļi, ka bija skaidrs, ka visiem vietas nepietiks.

Cilvēku patiešām bija melnais mākonis. Labi, ka mums nav tāls ceļš ejams un varējām ierasties vēl laikā, kad uz skatuves atradās kāds padīvains svešas dziesmas spēlējošs tumšādains kungs vārdā Lucky no Čehijas. Skatuves tuvumā neviens vēl nestāvēja, veidojot lielu attālinātu pusloku, kas radīja sajūtu, ka priekšā ir kāda neredzama barjera. Iekārtojāmies stūrītī ar pudeli šampanieši, Raiti, Ivetu un Noru (to, kas Rieksta) pārrunājot lielākas un mazākas aktualitātes.

Vladislavs Nastavševs pirms dažām nedēļām "Positivā" bija perfekts. Vakar Kalnciema ielā - ne gluži. Pirmkārt, skaņa bija pilnīga katastrofa. Protams, iespējams, ka mēs bijām pārāk tuvu vienai no skandām, līdz ar to dzirdējām pārmērīgi kropļoti, bet neesmu par to drošs - kaut kā klavieres galīgi neskanēja dzīvi, un šķita, ka tas vispār nav īsts instruments, ko Vlads spēlēja, bet tikai sintezators, un arī mikrofonā reizi pa reizei skaņa nāca stipri griezīga. Plus Nastavševa dziesmas galīgi nav piemērotas stāvoša stila koncertam - skumjas un apcerīgas tās galīgi neaicina klausītājus doties mežonīgā dejā. Arī iepriekš novērotā mākslinieka komunikācija ar auditoriju šoreiz izpalika - iespējams, Nastavševam pietrūka kaut kur fonā skanošam mežonīgam "tuc-tuc", kuru vajag ar savu klavierspēli pārkliegt. Dziesmas jau, protams, skaistas, bet baudījuma maz. Patiesībā biju tik ļoti vīlies, ka jau gandrīz ierosināju, nesagaidot nākamos vakara māksliniekus, doties mājās un klausīties "Dziesmas par mīlestību" ierakstā (kā nekā disku savulaik pēc izrādes apmeklējuma biju iegādājies).

Labi, ka izvēlējāmies palikt! Teatrāli muzikālais kolektīvs ar Nīmani un Keišu priekšplānā, Vari Piņķi pie bungām un nopietnākiem mūziķiem Artūru Bērziņu (trombons) un Kristapu Pētersonu (kontrabass) otrajā plānā jumtu Kalnciema ielas kvartālam nenonesa vien tādēļ, ka šāda jumta nemaz nav. Skaidrs, ka Andris Keišs nav ne pasaulē labākais basģitārists, ne vokālists. Skaidrs, ka (galvenokārt) Viļa Daudziņa izrādes vajadzībām sacerētie dziesmu teksti ne tikai tiecas uz banalitātes virsotnēm, bet reizēm pat tās pārspēj. Skaidrs, ka šis nebija profesionālākais koncerts, ko esmu skatījis - gluži par perfektu Keiša un Nīmaņa kopdziedāšanu saukt nevarētu, bet kuru gan tas interesē! Jau pats apstāklis vien atrasties patiešām dažu metru attālumā no tādiem meistariem kā Keišs un Daudziņš, ir daudz vērts, un noteikti nekad nevienā koncertā neesmu tik daudz smējies, smaidam no sejas vispār neizgaistot. Līdzās jau lielākoties dzirdētajām dziesmām izcēlās Daudziņš, kurš gan pats nedzied un instrumentus nespēlē, toties bija sagatavojis ļoti izjustu priekšlasījumu ar meldiņiem neapgādātajām dziesmām. Ievērojot tekstu "kvalitāti", skaidrs, ka jautrība bija neizbēgama. Uz koncerta beigām, kad otro reizi skanēja "Tēja", nu jau gandrīz visi dziedāja līdzi, un vispār šī bija no tām reizēm, kad Kalnciema ielā bija pareizā publika, kas pareizi uztvēra uz skatuves notiekošo. Nospļauties uz mākslinieciskajām kvalitātēm - izcils priekšnesums!
2015-08-13
9.0
comments powered by Disqus