Asins kāzas

Tas nav nekāds dižais noslēpums, ka pēdējos pāris gadus Vladislavs Nastavševs ir mans iecienītākais Latvijas teātra režisors (ņemot vērā to, ka Alvja Hermaņa darbība dzimtenē pēdējā laikā ir tikai epizodiska). Visi līdz šim skatītie viņa iestudējumi manī ir raisījuši sajūsmu, un vēl šajā teātra sezonā ļoti spilgtas emocijas raisīja "Melnā sperma". Līdz ar to tikai dabiski, ka no "Asins kāzām" es šo to gaidīju.

Ar Federiko Garsiju Lorku tikām es esmu itin minimāli pazīstams - dzeju neko bieži nelasu, un jāatzīst, ka pat nezināju, ka "Asins kāzas" ir reāla Lorkas luga - kaut kā biju pieņēmis, ka šis iestudējums ir drīzāk paša Nastavševa radīts no Lorkas dzejas darbiem. Bet izrādās - "Asins kāzas" ir diezgan populāra luga, savulaik arī Latvijā iestudēta, un tās saturs kopumā ir itin atbilstošs klasiskai traģēdijai, kur katrs tēls izspēlē to lomu, ko autors viņam atvēlējis, sevišķi neizkāpjot no šādam personāžam atvēlētajiem rāmjiem.

Izrādes efektīgākais paņēmiens ir pagriezt skatuvi otrādi. Kamēr normālos apstākļos izrādes darbība risinās uz skatuves, bet skatītāji sēž zālē, šoreiz situācija ir pretēja (jo īpaši - otrajā cēlienā). Skatītāju rindas ir izvietotas skatuves dibenplānā, bet skatuve - ieslīpi novietots kvadrāta formas akmeņainas zemes laukumiņš - atrodas kaut kur pa vidu starp zāli un skatuvi, un līdz ar to visa krāšņā Nacionālā teātra lielā zāle pati kļūst par šīs izrādes dekorācijām. Vispār šī izrāde kā tāda ir viena liela pretējība tam, kā ir pieņemts darīt lietas - kaut vai tādā ziņā, ka viss uz skatuves, ja neskaita balto zemi un šķidrautu, šajā izrādē ir melns. Līdz ar to faktiski te mēs kļūstam par lieciniekiem, nevis Asins kāzām, bet gan Melnajām kāzām, lai arī nedz sātanistiem, nedz metālistiem ar visu šo padarīšanu nav nekā kopīga. Tāpat diez vai izrādēs ir pieņemts tādā stilā kā šeit iekļaut dziesmas - kamēr izrādē ierakstā dzied pats Nastavševs (kurš vismaz mūsu apmeklējuma reizē sēdēja skatītāju vidū pēdējā rindā un izrādes laikā smēķēja), dziedāšanu imitē Uldis Siliņš, kas "Asins kāzās" pilda Mēness (un ne tikai) lomu.

Ja abstrahējas no gaužām triviālā sižeta, izrāde ir viena liela poētiska alegorija, kura sniedz baudu acīm ar ļoti veiksmīgiem skatuves risinājumiem, bet vienlaikus tādu vienkāršu cilvēku kā mani arī garlaiko. Manai gaumei "Asins kāzas" ir daudz par māksliniecisku, daudz par tēlainu, un vienlaikus - neko daudz personīgi man uzrunājoša nepasakošas. Marina pēc izrādes bija diezgan skeptiska par tās iespējām uz ilgu mūžu un skatītāju un kritikas atzinību, bet es laikam gan būšu optimistiskāks - kā nekā te ir gana daudz no pēdējo gadu visatzinīgāk vērtētajām Nacionālā teātra izrādēm - gan kapeņu noskaņa no "Ezeriņa", gan ne gluži reālistiskā manierē pasniegtā traģēdija no "Antigones". Un vēl skaistas Nastavševa dziesmas. Šī nu būs tā reize, kad vismaz traģēdijas iestudējumā es Seņkova "Antigoni" stādīšu pār Nastavševa "Asins kāzām". Nekādā ziņā nenožēloju, ka šo izrādi esmu redzējis - Nastavševs pilnīgi noteikti cenšas neapstāties, turpina mainīties, izmēģina jaunus piegājienus un paņēmienus. Gluži vienkārši šajā reizē izrādījies, ka es nebūšu viens no tiem cilvēkiem, kas par viņa jaunāko izrādis sajūsmināsies Twitterī. Cik patīkami lai arī nebūtu klausīties Nastavševa balsī.
2016-05-30
7.0
comments powered by Disqus