Melnā sperma

Par "Melno spermu" bija dzirdēts daudz laba. Ne tādā ziņā, kā par "melno spermu" - par to tikai nupat izlasīju ziņu, ka Amerikā kāda neonaciste esot bijusi makten dusmīga un draudējusi dedzināt krustu pie spermas bankas pēc tam, kad kļūdas rezultātā viņa bija tikusi pie pusmelna bērneļa (vai kā izteicās pati mīlošā māte - viņas bērns ir tikai puscilvēks). Skarbākais visā šajā stāstā bija, ka jauno sievieti atraidīja viņas neonacistu pulciņš un pameta mīļotais vīrietis. Tāda, lūk, tā melnā sperma!

Izrāde gan patiesībā galīgi nav par to. Par ko ir izrāde? Vai tā ir par pieaugšanu un pamazām atklājošos varoņu seksualitāti? Vai tā ir par cilvēku savstarpējo attiecību neizbēgamo sarežģītību? Varbūt gluži vienkārši - tā uz skatuves ataino stāstus, kuri it kā ir norisinājušies galvenā varoņa dzīvē - sevišķi nešķirojot un nevērtējot tos atbilstoši pamācošuma vai noderības dzīvei kritērijiem? Laikam jau šis būs tas variants, kam piesliešos - es neesmu "dziļais racējs" un ja es aizeju uz izrādi, kuras ievadā aktrise auditorijai iztulko kādas "Pet Shop Boys" dziesmas tekstu, es pieņemu - tā tam ir jābūt, un tik ļoti neaizdomājos par to, kālab gan tas ir tikai vējš.

Galveno varoni pārmaiņus atveido trīs aktieri: Reinis Boters, Āris Matesovičs un Kārlis Tols. Katru reizi - mazliet citādāk, bet ne tāpēc, ka galvenais varonis (vai viņam maz ir vārds?) izrādes gaitā piedzīvotu sevišķu izaugsmi. Nē, patiesību sakot, viņš jau nemaz arī nav galvenais varonis - vairāk tikai teicējs, komentētājs. Varoņi ir citi - cilvēki, kurus viņš satiek skolā, laukos, kopmītnēs, dzīvē. Ainas nav gluži tādas, ar kurām vismaz es sastaptos ikdienā. Bet es noticu - katrai atsevišķi un visām kopā, jo režisors Nastavševs ar savu gados jauno aktieru ansambli spēj būt izcili pārliecinošs. Patiešām, vēl tikai pirms gada man bija šaubas par to, vai tiem pašiem Matesovičam un Tolam būs paliekoša vieta Latvijas teātrī. Tagad man vairs nav šaubu - "Melnajā spermā" abi ir spoži, jo īpaši Matesovičs īpatnējā jēzusveidīgā Mitjas tēlā. Taču sajūsmu raisīja arī pārējie - lai arī ne Janu Ļisovu, ne Kārli Tolu līdz šim nevienā iestudējumā redzējis nebiju, atkal jau jāsaka - visu cieņu! Jana lieliska ir izrādes ievada daļā kā Zirja un "Tev jāmainās" varone, kamēr Tola spožākā epizode ir Žeņečkas Čurajeva - nelaimīgi heteroseksuālā istabas biedrā ieķērušās čalīša tēls. Un Marija Linarte? Vienu brīdi viņa ir dīvainā Olga, kurā pēkšņi kādā vakarā pamostas dusošā seksualitāte, bet citu - diezgan biedējoša paskata medmāsa, kurai būs lemts iepazīt kādu vīrieti ar vēdera problēmām. Ko ar šo gribu teikt? Divi pilnīgi atšķirīgi tēli, kuru parādīšanos uz skatuves šķir mirkļi. Momentāna totāla pārtapšana - viena no šīs izrādes izteiktākajām pazīmēm.

Mani nebeidz pārsteigt tas, cik ļoti maz teātrim reizēm vajag, lai tas tevi aizgrābtu un saviļņotu. Tērpi? Sešus izmērus pārāk mazas skolēnu formas. Dekorācijas? Minimālas: daži krēsli, tepiķis, atsperu gulta bez matrača, galds, spainis, pāris mikrofonu. Tas apmēram arī viss. Vai Uhanova stāsti ir īpaši vērtīga literatūra? Šaubos. Vai Nastavševa rīcībā bija aktieri, kuru vārdi vien liek nodrebēt katra Latvijas teātra mīļa sirdij? Nebūt nē. Bet izrāde? Satriecoša!

Vienīgais, kas gan ir tiesa - kaut kādā mērā es biju gaidījis, ka tajā būs kaut kas vairāk skandalozs. Nu, tādā ziņā, ka izrāde ar nosaukumu "Melnā sperma" izklausās pēc kaut kā tāda, ko pat ar kolēģiem neklātos pārrunāt. Nē, es nesaku, ka uz šo izrādi vajadzētu vest tiklas jaunkundzes, kas sarkst un bālē, izdzirdušas vārdu "sekss", bet patiešām - šī izrāde nebūt nav vulgāra, un pat vulgāras leksikas tajā nav vairāk kā Latvijas "ziņu portālos".

Viena lieta gan mani mazliet biedē - vai tik nesanāks, ka atkal jau Nastavševs būs sarūpējis man gada iecienītāko izrādi?

Ja vari dabūt biļetes - ej, ej un vēlreiz ej uz šo izrādi! Iespējams, arī mēs aiziesim vēlreiz!
2016-02-29
9.0
comments powered by Disqus