Peldošie, ceļojošie

Aprīlī mums izdevās aiziet uz divām JRT pēdējo pāris sezonu aktuālākajām izrādēm - "12 krēsliem" un "Peldošajiem - ceļojošajiem". Tagad, kad noskatītas abas, jāatzīst - Vladislava Nastavševa iestudējums ir vēl spēcīgāks par Hermaņa piedāvāto!

Izrāde sākas ar to, ka no diviem melniem flīģeļiem izrāpjas ārā vispirms Vilis Daudziņš, kuru šeit gan ir itin grūti atpazīt, bet tad arī Mārtiņš Upenieks, kura atveidotais jauneklis Lavriks izrādās esam viens no izrādes centrālajiem personāžiem. Pamazām mēs iepazīstam arī pārējos varoņus, kuriem katram ir savs flīģelis, lai gan neviens no viņiem nav ne pianists, ne komponists, bet flīģeļi ir kā viņu dvēseles, uz kurām arī citi var spēlēt.

Sižets šajā darbā noteikti nav pārmērīgi būtisks - principā visi kādu iekāro, ne pārmērīgi satraucoties par savas intereses sabiedrisko un ģimenes stāvokli, vecumu vai pat dzimumu, un darītā (vai galvenokārt iedomātā) tikumiskā puse nevienu kaut kā sevišķi neuztrauc. Bet šis noteikti nav gadījums, kad kādu satrauc tas, ar kuru no trim vīriešiem beigās paliks Sandras Kļaviņas atveidotā varone. Tēli ir daudz kolorītāki nekā kopējā sižeta līnija. Kļaviņas Ļoļečka Carevska patiesībā nav nemaz tik tāls personāžs no viņas lomas "12 krēslos" - lai arī Ļoļečkas leksika ir būtiski bagātāka par krēslu Elločkas 30 vārdiem, psiholoģiski abas varones ir gana tuvas. Vīru viņa it kā mīl, bet ar viņu ir garlaicīgi. Keiša Lavrentjevs viņai pēc idejas ir ideāli piemērots mīļākais - tiešs, vīrišķīgs, ar vecākā sētnieka romantiskajām izpausmēm. Un tieši attiecību ar Keišu pārmērīgā loģiskuma viņai ir vajadzīgs astoņpadsmitgadīgais Lavriks, kuram jau tāpat ir pilnīgi pietiekami apšaubāmas attiecības ar paša onkuli (to pašu, ko atveido Daudziņš).

Ja man būtu jāsarindo izrādē dalību ņemošie aktieri pēc tā, cik ļoti katrs no viņiem šajā izrādē man patika (un skaidrs, ka man tas ir jāizdara, ja jau tā nupat iedomājos), tad saraksts būtu sekojošs:

1. Baiba Broka - enerģijas pārpilnā bohēmiste Poļina ar savu iznācienu mirklī pārliecināja, ka par spīti sižetu radniecībai "Peldošie, ceļojošie" nebūs vēl vieni "Vasarnieki", bet kaut kas kolosāli asprātīgs un izklaidējošs.

2. Sandra Kļaviņa - neziņā par pašas vēlmēm esošā Ļoļečka izstaro seksualitāti visos virzienos ar ne mazāk kā 42 W/m2.

3. Andris Keišs - pilnīgā pretstatā Ostapam Benderam, Keišs te atkal ir savā dabiskajā vecumā, sev raksturīgā un ļoti piemērotā "es esmu tikai kārtīgs vecis" lomā.

4. Iveta Pole - knapi atpazīstama aktrises Zojas Lilienfeldas lomā Pole pa īstam uzspīd ainā ar suni un Leonīdu.

5. Mārtiņš Upenieks - Lavriks ir jauns, reizē romantiski naivs un samaitāts, koķets un pieprasošs.

Tālāk laikam neturpināšu, jo pārējiem to iespēju uzspīdēt ir diezgan maz. Daudziņš ir interesants ar savu netipiskumu, Edgara Samīša sniegums "dejā" ir amizanti smieklīgs, Ģirta Krūmiņa masons Misters Stoks, kas atrodas pāri masām, lieliski pilda psihologa funkcijas, paskaidrojot Keiša varoņa diezgan šauro iekšējo pasauli, Kaspars Znotiņš kā Ļoļečkas vīrs ir teju perfekts vīra - lupatas lomā, un vienīgi Maija Apine viņa māsas lomā nekādas sevišķas emocijas neraisa.

Izrāde ir brīnišķīga - skaista, oriģināla, ar tik plašu flīģeļu lietojumu, kādu man vēl nebija nācies redzēt, un teicams veids, kā pabeigt šo mēnesi, kura laikā teātrī pabijām veselas četras reizes.

P.S. Šosezon redzētās divas Nastavševa izrādes - šī un "Vecene" pamatīgi intriģējušas redzēt vēl kaut ko no viņa darbiem.
2015-04-23
9.0
comments powered by Disqus