Whiplash

"Mīlestība ir kā džezs - tu to saceri, ejot uz priekšu, bet izliecies, it kā tu patiešām zinātu dziesmu, bet tu nezini un nekad nezināsi, tāpēc tu izrādi savas kļūdas un pieļauj tās, līdz tās kļūst par tevi."

Šādi par džezu dzied indīpopa grupa "The Magnetic Fields" no Bostonas. Tikām filma "Whiplash", kurai paredz gana panākumu 2015.gada Akadēmijas balvu ceremonijā, džezu izprot pilnīgi citādāk. Atbilstoši šai filmai, džezs pirmām kārtām ir smags darbs. Otrām kārtām, džezs joprojām ir smags darbs. Lai kaut ko džezā sasniegtu, galvenais priekšnosacījums ir apsēstība - par ģēniju tur nepiedzimst, bet kļūst smaga darba rezultātā. Džeza vēsturē šādai tēzei gan var atrast diezgan daudz pretpiemēru, bet tas galīgi nav mans mērķis. Filmas varoņi dzīvo pasaulē, kur džezā būtiskākais ir pietiekami daudz trenēties. Pieņemot šo premisu par filmā definētu, vairs nav pamata satraukties par tēmu "bet dzīvē viss ir savādāk".

Endrjū Nīmans ir 19 gadīgs topošs džeza bundzinieks, kas mācās ASV prestižākajā mūzikas koledžā. Viņa lielākā ambīcija ir izsisties pie vietas koledžas galvenajā grupā, kuru vada totalitārais diktators Flečers (J.K.Simmons, kurš par šo lomu visai reāli varētu tikt pie Oskara otrā plāna kategorijā). Tomēr tas nebūt nav tik vienkārši, jo filmas sākumā Nīmans ir otrais bundzinieks koledžas otrās šķiras ansamblī. Tāpēc, ko viņš dara, lai izsistos augstāk? Protams, ka spēlē bungas līdz rokas sāk asiņot, un smags darbs tiks atalgots. Un kādā brīdī Flečers viņu patiešām ievēro, taču tas patiesībā ir tikai smagā ceļa pats sākums, jo Flečers ir vienkārši maniaks - perfekcionists, kurš nekad netaupīs īpaši skarbus un rupjus vārdus, lai savus mūziķus izspiestu kā citronus, lai viņi sasniegtu vairāk par savu maksimumu. Faktiski Nīmans nonāk psiholoģiska terora apstākļos, kur viņš teorijā saprot, ka Flečeram viņš šķiet perspektīvs, bet vienlaikus tas viņu ņem priekšā vienkārši izcili skarbi. Un jautājums ir tikai - vai Nīmans salūzīs zem spiediena vai nē.

Kas šajā filmā ir interesanti - nevienā brīdī tā nav filma par mīlestību pret mūziku, tā ir filma par raksturiem, par psiholoģiju, bet noteikti ne par džezu. Vai arī man ir nepareiza izpratne par šo mūziku, vajadzētu droši vien noskaidrot no @sicis, vai viņa džeziskais brālis Indriķis arī uzskata, ka džezā galvenais ir treniņš un ka labākais veids, kā tur pilnveidoties, ir fiziska iespaidošana. Bet nu atkal jau - filma nav īsti par to, un tikpat labi Nīmans varētu nevis spēlēt bungas, bet beisbolu vai World of Warcraft. Taču tas nav īsti būtiski - tieši kā psiholoģisks kino, zināmā mērā pat trilleris, filma nostrādā ļoti labi. Bet man ir ļoti grūti iedomāties, ka kāds jaunietis tās ietekmē varētu vēlēties pievērsties džezam, kas no tevis prasa tik daudz, bet pretī dod vienīgi iespēju pakļauties komandām.
2015-01-11
8.0
comments powered by Disqus