Koncerts Valmiermuižas pārstāvniecībā

Reti ar kuru grupu man tik slikti pārklājas plāni, kā tas ir ar Židrūnu. Jau tāpat galīgi nav tā, ka šī grupa koncertētu regulāri, bet tās uzstāšanās gandrīz vienmēr iekrīt kādā man nepiemērotā vietā vai laikā. Pērn netiku nedz uz viņu albuma prezentāciju, nedz uz koncertu Positivusā, ne mums sanāca aizbraukt uz Artilērijas pagrabiem (arī tāds plāns bija), līdz ar to tā kopš 2014.gada janvāra viņu uzstāšanās Teātra bārā ne reizes mūsu ceļi nebija krustojušies. Arī marta pirmās svētdienas vakars un uzstāšanās Valmiermuižas pārstāvniecībā nebija man pats optimālākais laiks un vieta, bet kaut kā sabīdīt plānus izdevās.

Sen man nebija gadījies, ka koncertā tik slikti varētu redzēt grupu - tā kā es ierados vien dažas minūtes pirms tā sākuma, garā un šaurā telpa bija jau pietiekami piepildīta, lai arī teju divmetrīgam personāžam kā man nebūtu sevišķu cerību paša acīm redzēt mūziķus. Jā, protams, vienmēr varētu likt lietā elkoņus, bet to tā īsti negribējās darīt, līdz ar to tuvāk skatuvei (vai precīzāk - improvizētajai skatuvei) virzījos tikai kādam no priekšā stāvošajiem evakuējoties ceļā pēc jauna alkohola. Vispār gan publika mani mazliet mulsināja - itin daudz koncerta apmeklētāju neuzskatīja par nepieciešamu novilkt ziemas jakas (un daļa - arī cepures). Saprotu, protams, ka ir cilvēki, kuriem patīk svīst, bet kamēr svīšana lēkājot man šķiet pieņemama, svīšana atrodoties iekštelpās ziemas drēbēs galīgi mani neuzrunā.

Kā lai arī nebūtu, "Židrūns" sevišķi to lietu garumā nevilka un sāka bērt dziesmas, galvenokārt no jaunā albuma, bet ne tikai. Nav "Valmiermuižas pārstāvniecība" tā loģiskākā un pateicīgākā vieta rokkoncertiem, bet skanēja patiešām labi - Klāvs Kalnačs te kliedz, te dzied, te tikai spēlē, bet pavadošais kolektīvs Ulvja Urtāna, Ritvara Bīdera un Anrija Korpa personās šķiet tik organiski saskaņots, ka tiešām prieks. Nenoliegšu, ka lai arī jaunā plate ir laba (pēc koncerta apgādājos ar to fiziskā eksemplārā) un dziesma par Tomu Brici - ekselenta, manas ilgtermiņa simpātijas Židrūna daiļrades ziņā ir nemainīgas - kā iepriekš, tā arī joprojām visvairāk es jūsmoju par "Fabrikas meitenes dziesma" no Strāvokļa un paša Židrūna otrā albuma. Koncertā tā arī bija, kamēr "Tomiņš" skanēja pat divreiz un otrajā reizē es jau itin labi redzēju arī mūziķus.

Tas, kuram rokmūzikas apakšplauktiņam Židrūns vislabāk atbilst, laikam nav skaidrs ne tikai man - šie čaļi itin labi spēj dzīvot kaut kur pa vidu starp pankiem un ārtroku, bet šaubu nav - tā ir viena no dzīvajā izpildījumā baudāmākajām Latvijas rokgrupām (ar piebildi, ka Židrūna koncerti ir koncerti un nevis šovs), un man personīgi ir liels gandarījums, vai vismaz reizi šogad man būs sanācis šo kolektīvu noķert uzstājamies. Skaidrs, ka viņiem ir taisnība, ka "Mūsu pasaule nenāks" (arī par gada rokmūzikas albumu "Židrūns un tas, ko nevar nest" netika atzīts, lai arī bija pelnījis), bet mēs tomēr turpinam cerēt.
2017-03-05
8.5
comments powered by Disqus