Mastodona aprindās, šķiet, par anša jaunāko albumu izteikušies visi tie, kas atcerās savu kontu paroles, tad nu arī es nepalikšu malā. Uz kompetenta statusu, protams, nepretendēju, bet tas jau gadu desmitiem man nav bijis šķērlis paust reizēm stipri aptuvenus viedokļus. Ok, tajā reizē, kad aprakstā DELFIem kā viduvēju filmu raksturoju "Citizen Kane", varbūt bišķi pāršāvu pār strīpu ar savu nekompetenci un kaut kādu mācību no tā guvu, bet te nu mēģināšu dalīties savos spriedumos par pēdējo četru dienu karstāko ierakstu Latvijas mūzikā.

Bez juridiskām atrunām te neiztikt. Pat vēl pirms šī ieraksta klausīšanās manu spriedumu par to ietekmēja divi spēki. Pirmā, ir anša pozitīvā vilkme - viss viņa tēls, viņa darbošanās Mastodonā un fiziskajā pasaulē - tas viss ir ļoti simpātiski. Pretējā virzienā deķi velk tas, ka es noteikti esmu viens no tiem cilvēkiem, kas neko no hiphopa nerubī un līdz ar to liela daļa no tēmām, kurām ansis un viņa cīņu biedri pievēršas arī šajā ierakstā, man izsaka precīzi neko. Proti, kamēr reperi vēršas pie tiem, kuri hiphopu nesaprot un nievā - to es vēl spēju saprast, bet tā tēmas daļa, kas ir par neīstajiem un/vai nepareizajiem reperiem, kurus ansis un kompānija pretnostata sev, man vispār nav nojautas, par ko viņi runā. Racionāli es saprotu, ka gan jau arī hiphopā pastāv tādi izpildītāji, kas būtu ekvivalents vai nu Latvijas Radio 2 formātam vai vismaz popsai, bet man nav intereses iedziļināties šīs scēnas iekšējās attiecībās. Iespējams, ka šāds nebeidzams bīfs ir hiphopa pasaulē nepieciešams, vienmēr kāds kādam ir jānostāda pretī, bet - tas nav man. It īpaši, ja ņem vērā, ka manā ikdienā šai mūzikai ir ļoti neliela loma, tad lai paliek.

Vispār jau man jebkurā mūzikā teksti ir primāri, līdz ar to parasti neesmu ieinteresēts saturā man nezināmās valodās, bet hiphopa gadījumā tas šķiet īpaši svarīgi - bītus bez skaidra satura patērēt nespēju, līdz ar to arī anša gadījumā man būtiskākais ir dziesmu vēstījums. Tas jau patiesībā šajā gadījumā ir pluss - ja uzskati, ka ansis ir sakarīgs cilvēks, nav pārsteidzoši, ka arī viņa "liriskā varoņa" tematika lielākoties ir sakarīga. Galvenais jumta norāvējs šajā ierakstā ir "Nodevība" - manifests pret visu to, kas ansim nav pieņemams, bez jebkādas lavierēšanas un "tas nav tik viennozīmīgi", vēršoties pret dažādiem jūdas grašu saņēmējiem. Par tiešu valodu - visu cieņu, lai gan vienlaikus - šaubos, ka šajā gadījumā ansis baigi riskē ar kādu fanu zaudēšanu, jo grūti iedomāties, ka ansi varētu iepriekš būtu mīlējuši vai nu vatņiki vai arī konservatīvie nacionāļi, bet tāpat - šis ir tiešām ļoti spēcīgs gabals, un šajā gadījumā - ne tikai ar tekstiem. Ne gluži tik brutāli pa saules pinumu, bet tāpat sāpīgi sit "Kauns" (kas, protams, ir labs pārinieks nodevībai), kur ansis sadarbojas ar Arturu Skuteli un "Tvērumiem". Muzikāli favorītu vidū noteikti ir arī "Atpakaļ uz 1005" (kā man norādīja attapīgāki cilvēki - tas ir Sarkandaugavas pasta indekss), kas gan man raisīja nesaistītas pārdomas. Proti, ka šī dziesma patiesībā ir līdzīga himna "mazajam cilvēkam" kā saturs, ko pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados apdziedāja Rejs Deiviss no "The Kinks" - dāma ar smalko cepuri no Centrāltirgus un caurām kurpēm tik ļoti sasaucas ar "She's Bought a Hat Like Princess Marina's", un Deivisam jau bija daudz dziesmu par cilvēkiem, kas dzīvo strupceļos, tikai, protams, pilnīgi citā muzikālajā estētikā.

Mazliet citas noskaņas pārdomas saistās ar to, ka ne vien ansis, bet arī vairāki viņa koloboratori iekš "222" te atkārto, ka viņiem vienalga, ko par viņiem domā tie, kuri hiphopu nesaprot. Un dara to tik regulāri, ka grūti noticēt, ka tā patiešām ir. It īpaši - kad šis iet komplektā ar to, ka otra radniecīgā tēma ir parādīt to, cik ļoti viņiem ir izdevies visu ko sasniegt, lai arī visādi heiteri šiem netic. Līdzīgi kā kad Kaiser Chiefs dziedāja "Everyday I Love You Less and Less", skaidrs taču, ka dziesma tēma bija - es neesmu ticis šim pāri, un to pašu vaibu es jūtu arī šeit. Protams, atkal varbūt te pie vainas mana nezināšana un tas, ka hiphopā ir savi likumi - tēmas, kurām ir jābūt allaž klāt. Līdzīgi, kā ir tas heavy metal paveids, kuram piederīgi "Manowar", kur katrā trešajā dziesmā tev ir jādzied par to, ka pasaulē nav nekā diženāka par metālu un tā sekotājiem. Un tad tev kā klausītājam ir jāpieņem, ka tāda ir lietu kārtība.

Kā jau cilvēkam no malas, man noteikti šī ieraksta pluss šķiet daudz viesmākslinieku klātbūtnē, kuri katrs pienes drusku citu mērci saturam, kas citādi man varētu būt šķitis vienmuļš (manuprāt, bītu ziņā "Melnezera grāmata" ir jaudīgāka par šo), vai tas būtu Gustavo, Eliots, Wiesulis vai arī kāds vārds, ko dzirdu pirmo reizi. Visām dzīves situācijām šī mūzika nederēs - lai arī gan jau, ka aiz cieņas pret mākslinieku apgādāšos ar vinila plati, kad tāda būs pieejama, bērnu klātbūtnē šis ieraksts neskanēs (lai arī varētu skaidrot, ka rupjībām mēdz būt sava vieta - tajā pašā "Nodevībā" tās ir totāli iederīgas, līdz kaut kādam vecumam cilvēkam prasme nošķirt tās situācijas, kur kaut kas šāds ir vietā, no pārējām, nav - kāpēc, piemēram, skandēt stadionā "putin - huilo" ir ok, bet mājās vecmāmiņas klātbūtnē to atkārtot nevajadzētu, neatkarīgi no tā, kāds ir viņas viedoklis par asiņaino punduri). Notestēju to kā skriešanas mūziku - tempam ap 5:30 uz kilometru šķita drusku par lēnu, tikām spēka vingrinājumu laikā bija ļoti pat vietā (ko gan patiesībā arī varēja gaidīt). Nekādu super vērtīgu atziņu no manis nebūs, bet vismaz kaut kādu domu mēģināšu dot: ja tu zini, kas ir ansis un atzīsti viņu par labu esam, tev šis albums noteikti patīk un to esi to dzirdējis vēl pirms esi kaut kur uzdūries šim tekstam, līdz ar to - tev tas vienalga; ja savukārt neesi nedz anša, nedz hiphopa cienītājs vispār - tad noklausies vismaz "Nodevību". Tā tevī raisīs emocijas. Kādas - atkarībā no tā, kas tu esi par cilvēku un vai tu uzskati, ka ir pieļaujami ar Bībeli piesegt pliko pēcpusi pēc vizītes putinlandē.